Andis Kudors: Kremļa konservatīvisms ir fasādes mālējums

Edvarts Krusts: Arvien biežāk novērojams, ka daļai konservatīvi domājošiem cilvēkiem Eiropā un tajā skaitā Latvijā par Krieviju izveidojies uzskats kā par tradicionālo un konservatīvo vērtību cietoksni, kaut gan tajā pašā laikā tieši Kremlis, izraisot militāras krīzes dažādos reģionos, piemēram, Sīrijā, veicina imigrācijas problēmas. Tāpat Krievija nevar lepoties arī ar īpaši konservatīvu iekšpolitiku – korupcija, alkoholisms, augsti abortu rādītāji, zema dzimstība… Kā tas viss var saskanēt ar ilūziju par Kremli kā konservatīvo vērtību bastionu?

Andis Kudors: Kremļa konservatīvisms ir fasādes mālējums. Ja paklausāmies Vladimira Putina teikto ap 1999. un 2000. gadu, tad daudz konservatīvisma mēs tur nedzirdēsim. Putinam un viņa varas elitei ideoloģiskās vērtības ir tikai instruments. Tā ir lielnieku tradīciju turpināšana, proti, uz cilvēkiem jāskatās kā uz manipulējamu masu. Un tad vēl etātisms – valsts paaugstināšana līdz debesīm, nerespektējot indivīda tiesības un intereses. Kurš pie varas, tas ir “valsts” un tam ir taisnība. Šādai pieejai nav nekā kopīga ar konservatīvismu, kādu mēs to saprotam.

Pēc t.s. krāsainajām revolūcijām Gruzijā un Ukrainā Krievijas varas vīri satrūkās, bija noraizējušies, ka pārmaiņu vilnis var ieplūst arī Maskavas ielās, aizskalojot no varas valsts izzadzējus, kuri nupat tikai bija sākuši audzēt apetīti. Godīga Krievijas vēstures lappušu izpēte deviņdesmitajos gados daļai sabiedrības raisīja skumju pilnas pārdomas par dažādu Krievijas teritorijā būvēto valstisko modeļu destruktīvo raksturu un cilvēka dzīvības nerespektēšanu. No valdošās Krievijas elites puses izskanēja aicinājumi veidot NVS telpu vienojošu ideoloģiju, lai pamatotu Rietumu aktoru ietekmes (gan normatīvās, gan ekonomiskās un politiskās) līdzsvarošanu Krievijas kaimiņvalstīs, līdz ar to veidojot informatīvi-ideoloģisku buferzonu.

Putins kā “ģeržavņiks” kultivēja patriotismu un meklēja, kā konsolidēt sabiedrību ap vienu līderi – sevi pašu, tikmēr viņa draugi viņa aizsardzībā viens pēc otra kļuva par multimiljonāriem un miljardieriem situācijā, kad ap 20 miljoniem valsts iedzīvotāju dzīvo zem nabadzības sliekšņa. Putina administrācija meklēja ideoloģiskus orientierus un izvēlējās iet vieglāko ceļu – spēlēt uz padomju varenības sentimentu, antiamerikānismu (kurš tika kultivēts PSRS vairākas desmitgades) un pareizticību kā normatīvu aizsardzības sienu pret brīvās pasaules vējiem. Krievijā ir ap 70% pašidentificētu pareizticīgo, no kuriem tikai daļa tic Dievam. No tiem, kuri tic, tikai aptuveni 1% ir kaut reizi runājis ar pareizticīgo mācītāju. Aptuveni tikpat ir piedalījušies Sv. Vakarēdienā. Atbilstoši Pew Research Center datiem, Krievijā 2018. gadā ik nedēļu dievkalpojumu apmeklēja 7 % iedzīvotāju. Salīdzinājumam – Vācijā šis rādītājs minētajā gadā bija 10 %, Spānijā – 15 %, bet ASV – 36 %. Krievijas pareizticība ir daļēji kultūras identitātes un ne vienmēr reliģiskās pārliecības faktors.

Nav gan jābūt ticīgam, lai izvēlētos konservatīvu skatījumu uz dzīvi un politiku, taču Krievijas statistika rāda, ka varas izmantotais stāsts par “pareizticīgo Krieviju, kas iestājas pret sekulāro Eiropu” ir pārspīlējums. Daudzi Krievijas iedzīvotāji ir tradicionālu vērtību aizstāvji vienos jautājumos, piemēram, izpratnē par homoseksuālismu, taču vienlaikus ir gatavi daudz dzert, melot un atbalstīt karu pret pareizticīgajiem ukraiņiem un gruzīniem. Vai Krievijā tiek sekots vienam no fundamentāliem konservatīvisma principiem – privātīpašuma neaizskaramībai? – Nē! Vārdu sakot, tas ir tāds specifisks konservatīvisms, ko redzam kaimiņvalstī. Konservatīvisms jau nav tikai par ģimeni. Krievijā ir viens no augstākajiem mirstības rādītājiem pasaulē. Vai cilvēka dzīvība nav vērtība? Vīriešu mirstības rādītāji Krievijā ir katastrofāli. Slepkavību skaits Krievijā ir aptuveni piecas reizes augstāks nekā vidēji ES. Neesmu skatījies jaunākos datus, bet pirms astoņiem gadiem ap 25 % no visiem noziegumiem Krievijā tika izdarīti alkoholiskajā reibumā. Ap 80% slepkavu un 60 % noslepkavoto bija alkoholiskajā reibumā slepkavības brīdī. Atbilstoši Starptautiskās veselības organizācijas datiem, Krievijā ir viens no augstākajiem alkohola lietošanas apjomiem pasaulē. Diemžēl Latvijā šajā ziņā arī ne viss ir spoži.

E.K.: No iepriekšminētā jautājuma izriet jautājums par to, kas ir Kremļa auditorija Eiropā, Latvijā? Vai ir iespējams ar divdabīgu vērtību jautājumu politiku un simpātiju izrādīšanu vienlaikus konservatīvajiem un liberālajiem spēkiem palielināt Krievijas ietekmi, neradot iekšējo šķelšanos un tās tēla degradāciju auditorijas acīs?

A.K.: Kad Austrumeiropas politikas pētījumu centrs 2007. gadā nāca klajā ar pirmo pētījumu par Krievijas destruktīvo ietekmi Latvijā, tad liberālie un pamatstraumes politiķi īpaši neņēma vērā mūsu secinājumus un brīdinājumus. Ap 2010. gadu tie paši politiķi sāka pievērst uzmanību Krievijas mediju un tautiešu politikas negatīvajai ietekmei uz procesiem Latvijā, tomēr palika pie domas, ka liberālajai demokrātijai nekas nav jādara, cilvēki ir racionāli domājoši un paši atsijās dezinformāciju no informācijas. Šāda nostāja, starp citu, ir antizinātniska, jo kognitīvās zinātnes parāda cilvēka ievainojamību pret izsmalcinātām un pat vienkāršām maldināšanas metodēm. Vienīgi konservatīvie politiķi, toreiz – no Nacionālās apvienības (JKP vēl nebija dibināta), skatījās uz Krievijas ietekmi objektīvi, bez rozā brillēm. Pēc 2014. gada situācija mainījās, jo Brisele pamodās, to pašu var teikt par Latvijas liberāļiem, kuri nu steidza runāt par hibrīdapdraudējumu. Tas bija labi, jo liberāļu un konservatīvo apvienošanās līdzīgā izpratnē par Krievijas ārpolitikas kaitīgumu normālai Latvijas attīstībai veicināja to, ka Kārlis Šadurskis atsāka izglītības reformas īstenošanu.

Krievijas dezinformācijas un propagandas galvenā auditorija daudzus gadus bija Latvijas krievi, baltkrievi un ukraiņi. Kad bija redzams, ka ne radikālie (Latvijas Krievu savienība), ne mērenie (“Saskaņa”) “krievu pasaules” būvētāji valdošajā koalīcijā netiek, tad propagandas auditorija tika paplašināta, iekļaujot latviešus. “Sputņik” un sociālās platformas kalpo latviešu uzrunāšanai par dažādām – tai skaitā konservatīvisma vērtību – tēmām. Krievijas troļļi mēģina pārliecināt latviešus, ka viss ir slikti, ne tikai valdība, bet visa valsts ir slikta, tāpēc vai nu jābrauc prom, vai jārīko revolūcija. Kremļa informācijas kara īstenotāji runā par dabisko ģimeni, šādi izdarot lāča pakalpojumu un apgrūtinot Latvijas konservatīvo iestāšanos par savām vērtībām. Ir svarīgi ņemt vērā, ka oficiālās Krievijas kūrētie tradicionālo vērtību kultivētāji ārpus Krievijas nav un nevar būt nekādi sabiedrotie mūsu konservatīvajiem. Tā ir ciniska vērtību izmantošana Kremļa reģionālās dominances vairošanai un transatlantiskās telpas šķelšanai. Eiropas konservatīvajiem ir jācīnās par savām vērtībām pašiem, tā ir mūsu iekšējā diskusija, austrumu lācim te nav ko darīt.

E.K.: Vēsturiski Krievijas ārpolitiskie mērķi ir saistīti ar tās varas paplašināšanu, ietekmes nostiprināšanu, turklāt nereti to veicot ar agresiju, militārā ceļā, pārbīdot robežas, iekarojot kaimiņvalstis. Kā Latvijai veidot savu politiku, kādas darbības jāveic, ņemot vērā iepriekšminēto faktu?

A.K.: Mēs jau darām nepieciešamo. Pēc 2014. gada tika izdarīti mājasdarbi Latvijas aizsardzības spēju vairošanā un sevišķi izpratnē par hibrīdkara metodēm un iespējamiem scenārijiem Latvijā. Es gan domāju, ka Krievijas agresijas gadījumā tas drīzāk varētu būt konvencionāls karš, ņemot vērā laika un telpas faktorus – Baltijas valstu teritorijas nav lielas, nav arī īpaši, kur atvilkt spēkus, ir liela jūras krasta līnija utt. Turklāt hibrīdkarš neietu cauri, zemessargi ātri konstatētu, kuri ir svešie un kuri mūsējie. Otra dimensija, kur Latvija darbojās pēc 2014. gada, bija NATO partneru izpratnes vairošana par mūsu situāciju un bažām. NATO Varšavas samitā (2016. g.) lemtais par Paplašinātās kaujas grupas izvietošanu Baltijas valstīs un Polijā ir labs solis Krievijas iespējamās agresijas atturēšanai. Vēstījums ir vienkāršs – ja uzbruksiet, tas izmaksās ļoti dārgi! Nekāda padošanās nav iespējama, un tas pat ir nostiprināts tiesiskajos dokumentos, kas regulē ārkārtas un kara stāvokli. Vēl svarīgāk par likumiem ir karavīru un zemessargu gatavība karot jau pirmajās stundās un minūtēs.

Bez militārās komponentes ir jārunā arī par politisko, kurā viens no svarīgākajiem Latvijas nacionālās drošības jautājumiem ir transatlantiskās saiknes stiprināšana ar Kanādu un ASV, kā arī reģionālā sadarbība ar Igauniju, Lietuvu, Poliju un Ziemeļvalstīm. Vladimirs Putins ir izdarījis ļoti daudz, lai vairotu NATO vienotību un Rietumvalstu izpratni par Krieviju kā agresorvalsti. Putina režīma asiņainais raksturs ar katru mēnesi kļūst redzamāks arvien lielākai pasaules auditorijai. Kad 2007. gadā tikos ar dažādu ASV domnīcu un fondu pārstāvjiem Vašingtonā, nebija nemaz tik viegli skaidrot Putina režīma nolūkus un satraucošās tendences Krievijā. Nostāja Vašingtonā mainījās pēc Krimas aneksijas un vēl vairāk pēc Putina “patriotisko hakeru” un troļļu nedarbiem pirms ASV prezidenta vēlēšanām 2016. gadā. Džo Baidena apstiprinošā atbilde uz žurnālista jautājumu par to, vai Putins ir slepkava, ir loģisks iznākums. Diemžēl Baidena administrācija izpratnē par dabisku ģimeni un citos ideoloģiski svarīgos jautājumos drīzāk nebūs Latvijas konservatīvo sabiedrotā. Tomēr sabiedroto meklēšana Krievijas ietekmes līdzsvarošanai Latvijai ir principiāli svarīga, tāpēc likme uz ASV kā uz stratēģisko partneri drošības jautājumos ir viennozīmīgi pareiza Latvijas deviņdesmito gadu un mūsdienu izvēle.

E.K.: Viena no ietekmīgākajām Kremļa mūsdienu darbības metodēm ir informatīvais karš, kas balstās uz mērķtiecīgu dezinformācijas izplatīšanu. Tas plaši tiek izvērsts sociālo tīklu vidē, jo īsā laikā spēj sasniegt plašu auditoriju, turklāt nepieciešams samērā ilgs laiks, līdz viltus ziņa tiks atmaskota. Bet kā ar pretrunīgi vērtētu un kreisi orientētu žurnālistu darbu Latvijā? 

A.K.: Latvija ir nācijvalsts, un par to mums nav jākautrējas un nav jātaisnojas. Tāda bija valsts dibinātāju iecere, kura veiksmīgi tika iekļauta arī Latvijas Satversmes preambulā jau mūsdienās. Mums nevajadzētu būt pārsteigtiem, ka daļa Krievijas radikālo liberāļu neatbalstīs Latvijas izglītības, pilsonības un valodas politiku, līdzīgi kā to neatbalsta Krievijas politiķu pamatstraume. Kreisi orientēto liberāļu pārliecība par valsti balstās uz domu, ka nācijas rašanās ir vēsturiska nejaušība, tāpēc – kāda starpība, kura valoda un kāds karogs? Tas ir pretēji konservatīvajai politiskajai pārliecībai, kas skata valsti kā noteiktas identitātes un nacionālās kultūras sargātāju. Tas nav vienīgais valsts izveides uzdevums, bet, atbilstoši konservatīvo izpratnei – viens no svarīgākajiem. Diemžēl mūsdienu Krievijā nebūs viegli atrast daudz tādu politiķu, publicistu un domātāju, kas uzskatos būtu līdzīgi Latvijas, Lietuvas vai Polijas konservatīvajiem. Krievijas nacionālisti, piemēram, klaji simpatizē impērijas idejai, kas Krievijas kaimiņos nevar radīt pozitīvu reakciju. Savukārt Krievijas Pareizticīgā baznīca nerespektē reliģijas brīvību un paternāliski skata krievus kā dzimušus pareizticīgos. Katram ir tiesības brīvi izvēlēties, pie kādas konfesijas piederēt, nekādi šķēršļi te nav pieļaujami. Tāpēc attiecībās ar lielo kaimiņvalsti labāk palikt pie stratēģiskās pacietības, kas paredz minimālu komunikāciju savstarpējās tirdzniecības un pārrobežu sadarbības uzturēšanai.

E.K.: Kā reaģēt pret apzināti veidotām Krievijas dezinformācijas kampaņām gan personīgā, gan valsts politikas līmenī?

A.K.: Valsts politikas līmenī ir jādomā, kā skolu programmas papildināt ar medijpratību. Līdz šim tā ir bijusi drīzāk kampaņveidīgs pasākums Kultūras ministrijas un Baltijas Mediju izcilības centra izpildījumā. Skolēniem ir jāmāca, kā saskatīt manipulēšanas metodes, kā atšķirt propagandu un dezinformāciju no informācijas, kā atšķirt ziņas no komentāriem, labu žurnālistiku no sliktas utt. Ar vispārīgu ideju par kritiskās domāšanas attīstīšanu nepietiks. Līdzīgi kā, šķērsojot ielu, bērniem ir jāzina ceļu satiksmes noteikumi, pusaudžiem ir jāmāca, kādi riski ir sociālo platformu un tradicionālo mediju informācijas nekritiskā izmantošanā. Jau bieži ir skandināts, ka jāatbalsta Latvijas mediji, bet vai ir iespējams atvēlēt tikpat līdzekļu Latvijas televīzijai, cik Krievijas valsts kompānija VGTRK izmanto RTR Rossija televīzijas kanāla darbībai? Ir jādomā par asimetriskām metodēm, jo simetriju mēs nevaram izveidot. Tāpēc ļoti priecājos, ka tiek turpināta uz vairākiem gadiem iesaldētā izglītības reforma, kas nodrošinās labākas valsts valodas zināšanas Latvijā dzīvojošajiem krieviem. Izglītības sistēmā notiekošais palīdzēs ilgtermiņā mazināt Krievijas propagandas ietekmi Latvijā. Ir jātiek tālāk – uzskatu, ka visiem Latvijas bērniem valsts finansētās skolās ir jāmācas kopā un valsts valodā. Tas pats sakāms par bērnudārziem. Latviešu un krievu skolēni, kuri vienā skolā kopā spēlēs futbolu un volejbolu, integrēsies ātri un bez sevišķas  varas iestāžu piepūles. Darba vietas nedrīkst nepamatoti pieprasīt krievu valodas zināšanas. Ja “Narvesen” un “Rimi” darbinieki zinās latviešu un angļu valodu, tad ar to pietiek. Nevajag pašiem de facto uzturēt divkopienu valsti, un Krievijas TV ietekme zudīs, vai vismaz stipri samazināsies.

E.K.: Lai saprastu, kā veidot mūsu attiecības ar Krieviju, ir jāzina, kas esam Kremļa acīs, proti, kāds ir Kremļa plāns attiecībā uz mums? Vai, paredzot Krievijas intereses mūsu reģionā, varam kā ietekmēt tās darbības gan attiecībās ar Kremli, gan ar Eiropas ietekmes svirām?

A.K.: Kremļa ārpolitika ir šķelšanas politika. Lielā šķeļošā līnija ir transatlantisko saišu vājināšana. Oficiālā Maskava cenšas nodalīt ASV no Eiropas, lai ES un Vašingtona nerunātu vienā balsī, kad jālemj par attiecībām ar Krieviju. Otra šķelšanas līnija ir sakūdīt ES dalībvalstis savā starpā, un trešā – sašķelt ASV un ES valstu sabiedrību iekšēji. Tur, kur tas ir iespējams – veidot vai stiprināt plaisas atbilstoši etniskajam dalījumam. Ja ne, tad kultivēt populisma vēstījumu: mēs – vienmēr labā tauta – esam pret vienmēr slikto eliti. “Antiestablišmenta” noskaņojumi vada cilvēkus prom no konvencionālām politiskās līdzdalības un protestu metodēm uz nekonvencionālu – kā “dzelteno vestu” (Francijas gadījumā) un marksistiski noskaņoto “Black Lives Matter” – trakošanu. Krievijas dezinformācija ir tēmēta, lai Latvijā īstenotu visu minēto šķeļošo līniju pastiprināšanu.

Baltijas valstis nav reģions, ko varētu uztvert kā prioritāru virzienu Krievijas ārpolitikā. Programma – maksimums – bija panākt, lai Latvija būtu Kremļa Trojas zirgs NATO un ES, minums – bojāt Latvijas reputāciju mūsu sabiedroto acīs un apgrūtināt Latvijas valsts iekšējo funkcionēšanu. Kopš 2014. gada Krievijas agresijas pret Ukrainu uzsākšanas, Kremli apkalpojošiem maldinātājiem un diplomātiem ir grūti turpināt Rietumos par mums stāstīt pasakas. Viņi gan ir pierādījuši, ka ārpus Krievijas ir visai centīgi procesu ietekmētāji. Savu iedzīvotāju labklājība pagaidīs. Mums savukārt ir jāturpina izglītot partnerus Rietumeiropā un Ziemeļamerikā par to, ko Krievijas kaimiņvalstīm nozīmē Kremļa politika. Rūpējamies, lai Krievijas destruktīvā ietekme pie mums tiktu līdzsvarota: 1) militāri un politiski – ar NATO, 2) ekonomiski un politiski – ar ES. Teorija mums saka priekšā, ka teritoriāli un iedzīvotāju ziņā mazām valstīm ir jāmeklē sabiedrotās valstis, lai nepieļautu nekādu Maskavas reģionālās dominances īstenošanu pie mums. Zināmā mērā Putina agresīvie soļi kaimiņvalstīs ir palīdzējuši mums nebūt vientuļiem izpratnē par Kremļa saimnieku un viņa uzticības cilvēku loku.

E.K.: Eiropas Savienības attiecības ar Krieviju ilgtermiņā vienmēr ir bijušas mainīgas. Ierasti tās tiek veidotas labas līdz brīdim, kad, piemēram, Kremlis kārtējo reizi pārkāpj kādas starptautiskās juridiskās saistības, cilvēktiesības vai izmanto militāru spēku pret citām valstīm. Tomēr, saspīlējumam samazinoties, Eiropa atkal cenšas atjaunot attiecības iepriekšējā līmenī, nereti ar nolūku tādējādi atturēt Kremli no līdzīgām darbībām nākotnē, kas rada ilūziju par to, ka saspīlējuma nemaz nav bijis. Turklāt Krievija to ļoti labi apzinās un izmanto šo naivumu. Rodas jautājums, vai vispār ir iespējams mainīt ES politiku attiecībā uz Kremli? Un, tā kā arī Latvija ir daļa no ES, ko mums darīt, lai šo attiecību politiku mainītu?

A.K.: Ap 2005. gadu bija ierasts runāt par četrām kopējām ES un Krievijas sadarbības telpām (The four “Common Spaces”): 1) ekonomiku un vidi; 2) brīvību, drošību un tiesiskumu; 3) ārējo drošību; 4) zinātni un izglītību, kultūru. Realitātē tā īsti darbojās tikai ekonomiskā sadarbība, kurā lielākā daļa bija saistīta ar Krievijas energoresursu piegādi Eiropai. 2009. gadā tika uzsākta ES un Krievijas sadarbība “Krievijas modernizācijas veicināšanai”, kas bija Krievijas mēģinājums piesaistīt investīcijas,  bet par modernizāciju tika ātri aizmirsts. Minētajā laikā Maskava kaunināja Briseli par kavēšanos ar bezvīzu režīma ieviešanu ar Krieviju. Tad nāca 2014. gads, un kopš tā laika bezvīzu režīmu neviens vairs nepiemin. Putina avantūru dēļ Ukraina, Moldova un Gruzija vīzu jautājumā apsteidza agresīvo Krieviju.

Eiropas Savienības atslēgas spēlētājs, kas visvairāk ietekmē kopējās attiecības ar Krieviju, ir Vācija, kuras oficiālajā viedoklī Kremļa saimnieks ir spiests ieklausīties. Tomēr uz kancleri spiedienu izdara Vācijas uzņēmēji, kuri vēlas sadarboties ar Krieviju un gatavi pievērt acis uz to, kas notiek Ukrainā. Redzam, kas notiek ar “Nordstream II”. Nav arī tik viegli ES īstenot izlēmīgu un vienotu ārpolitiku, jo ES nav federācija, bet gan valstu savienība, un konservatīvie to nevēlas mainīt. Starp citu, arī liberāļi to nevēlas, jo bagātākajām valstīm būtu ārkārtīgi daudz jāatdod, lai īstenotu reālu labklājības izlīdzināšanu starp ES dalībvalstīm. Pašreizējā kohēzijas politika neko tādu pat tuvu neparedz. Attiecībās ar Krieviju ES varētu izmantot savu ekonomisko potenciālu, lai piespiestu Kremli koriģēt savu politiku tās kaimiņvalstīs, bet nezin vai šāda ES spēka politika ir reāli iespējama, ņemot vērā atšķirīgās Eiropas valstu intereses attiecībās ar Krieviju. Mēs kā ES un NATO daļa apbruņojamies ar stratēģisko pacietību un atceramies, ka Krievijai pašlaik ES ir vairāk vajadzīga nekā Eiropai Krievija.

Dalies:
Facebook
Twitter
WhatsApp
Ukrainas atbalsta mītiņš

Ukrainas atbalsta sapulce

“Austošās Saules” atbalsta sapulce pretī Ukrainas vēstniecībai 24. februārī pulcēja vairākus desmitus Ukrainas draugu. Sanākušos uzrunāja Ukrainas vēstnieks

Lasīt vairāk »

Apej cenzūru!

Neesi atkarīgs no sociālo tīklu starpniecības – saņem “Austošās Saules” ziņu apkārtrakstu savā e-pastā.