Atjauno ģimenes vērtību!

Reaģējot uz Osipovas Satversmes tiesas spriedumu piešķirt tēva pabalstu mātes partnerei un pārdefinēt ģimeni, “Latvijas vīru biedrība” ir iesniegusi grozījumu projektu ģimenes definīcijas nostiprināšanai Satversmē. Parakstu vākšana sekmējas, un tās pretinieki neklusē. Liela daļa retorikas no citkārt “kritiski domājošiem skeptiķiem” ir tīrā demagoģija. Tomēr daudzi uz to uzķeras. Citi neredz vajadzību ģimeni konkrēti definēt, jo “manu ģimeni taču neskar, ja arī divi vīrieši sevi sauc par ģimeni”. Un tad vēl ir tie, kuri varbūt neuzskata jebkādu “sociālajā realitātē” balstītu cilvēku savienību par ģimeni, bet tik un tā neredz vajadzību kaut ko nostiprināt likumdošanā. Tad nu par visu pēc kārtas.

Nedomāju, ka ir vērts pārāk iedziļināties “argumentā”, ka, lūk, ģimenes Latvijā bieži izjūk, precēti pāri šķiras, tāpēc “Ko tur stiprināt? Paši tiekat galā ar sevi un liekat mierā gejus. Lai jau arī viņi sevi sauc par ģimeni.” Izlaidīsim šķiršanās un neuzticības statistiku homoseksuālu pāru vidū, bet tikai apskatīsim pašu principu. Ja šo pašu loģiku pielietotu, piemēram, ceļu būvē, tad skaidrs, ka Latvijā ceļi bieži ir ar bedrēm, tāpēc ko tur daudz labot. Ceļi mūsdienās ir mainīgi, nav ko dzīvot pagātnē – ceļš var būt jebkas, arī purvs. Protams, ar valodu var spēlēties, tikai tas nepalīdzēs mašīnai, kas nogrims šai purvā.

Tas noved pie nākamā retoriskā paņēmiena – “šķirošana pareizajās un nepareizajās ģimenēs”. Nē, šķirot un diskriminēt nav viens un tas pats! Jebkura definīcija sevī pēc būtības ietver arī to, kas tas nav. Šķirot nozīmē nodalīt to, kas atbilst kaut kā definīcijai, no tā, kas neatbilst. It īpaši tas attiecas uz tiesiskām normām – jebkāda tiesiska atzīšana nošķir atbilstošo no neatbilstošā. Diskriminēt nozīmē šķirot tur, kur nav būtiskas atšķirības. Bet nešķirot tur, kur pastāv atšķirības, nozīmē radīt pamatu īstai diskriminācijai. Ja Olimpisko spēļu organizatori svarcelšanā nešķiro vīriešus un sievietes, tad tā nav diskriminācijas izbeigšana, bet gan reāla diskriminācija pret sievietēm, kurām tiek atņemtas iespējas sacensties sev atbilstošā kategorijā. Es ļoti vēlētos, lai šis piemērs būtu tikai hipotētisks, bet tas tā nav. Tā ir tendence, ko acīmredzot veicina tie, kas no bērnības ir pieraduši, ka viņiem nekad nesaka “nē”, un kuriem šķiet, ka viss attiecas uz viņiem personiski (bieži izskanējušais izteikums, ka “Satversmes grozījumi ir pazemojums man un manam partnerim, jo mūs nesauks par ģimeni”), nevis kopējām interesēm.

Bet kā ģimenes definīcijas maiņa kādam kaitē? Kāpēc gan lai to nepielāgotu katra personiskajam komfortam un prasībām pēc “cieņas”? Tāpēc, ka tas nav ģimenes uzdevums! Laulības un ģimenes (un ģimene ir laulības piepildījums) uzdevums ir veidot ietvaru, kurā abu dzimumu vecāki kopā audzina savus bērnus. Valsts iejaucas tās definēšanā, jo tā uzņemas bērnu labāko interešu aizstāvību.[1] Bērnu labklājība ir ne tikai bērnu interesēs, bet arī sabiedriski nozīmīga, jo tie ir nākotnes pilsoņi. Tāpēc pilna ģimene ir valsts interesēs, bet izjukusi laulība nav neviena interesēs. Te atkal ir svarīgi nejaukt jēdzienus – nepilna nenozīmē nepilnīga. Protams, ka vientuļie vecāki bieži veic varoņdarbu, bet tas nenozīmē, ka valstij šāda ģimenes forma būtu jāatzīst par vienlīdz labu modeli sabiedrības ilgtspējai kā pilna ģimene. Satversmes grozījumu projekts arī paredz īpašu atbalstu vientuļajiem vecākiem. Bet, neatkarīgi no tā, neviens saprātīgs cilvēks nenoliegs, ka, lai rastos arī šāda ģimene, vismaz sākotnēji ir bijusi nepieciešama vīrieša un sievietes savienība. Arī tas nepadara X skaita vīriešu vai sieviešu savienību par ģimeni.

Sievietes un vīrieša savienība ir vienīgais veids, caur ko sabiedrība var turpināties, un arī pamats veselai ģimenei, kurā izaug veseli, laimīgi un sabiedrībai sagatavoti bērni.[2] Tēvam un mātei ir katram savs pienesums bērna audzināšanā. To pierāda zinātne, veselais saprāts un reālās dzīves pieredzes. Laulība ir tā institūcija, kurā tiek pieprasīta citu partneru izslēgšana, lai nodrošinātu ģimenes ilgtspēju bērnu labā. Tieši tāpēc laulības un ģimenes jēdzieni ir cieši saistīti – princips, kuram Satversmes tiesa “uzspļāva”. Tēva pabalsta piešķiršana mātes partnerei (tātad – tēva lomas izslēgšana no ģimenes) un ģimenes pārdefinēšana augstāk minētās atziņas noraida, pēc būtības aizskarot bērna intereses pēc abu dzimumu vecākiem. Bet nav cita iemesla valstij iejaukties pieaugušu cilvēku savstarpējās attiecībās, kā vien nostiprināt abu dzimumu vecāku kopdzīvi bērna interesēs!

Tieši tāpēc ģimenes juridiskajā definīcijā neietilpst romantiskās saites, kuras pēc būtības ir nedefinējamas. Laulība nav intensīvākās pakāpes draudzība vai mīlestība, respektīvi – tas nav “spektrs”. Nav iespējams izmērīt mīlestību, ne arī valstij ir jāiejaucas cilvēku attiecībās ar mērķi noskaidrot, vai gadījumā draudzība vai kopīga dzīvokļa īre nav pāraugusi seksuālās attiecībās un līdz ar to pēc laulības grozītāju neskaidrās definīcijas kļuvusi par ģimeni. Ģimene un draudzība pēc savas būtības ir pilnīgi atšķirīgi attiecību veidi. Ne draudzība, ne romantiskās attiecības (vienalga, kāda dzimuma un skaita cilvēku starpā) nav valsts darīšana, un ir savādi, ka šādu iejaukšanos tieši pieprasa tie, kas uzskata, ka tiek kaut kā diskriminēti. Vienlaikus ir skaidrs, ka mēs visi saprotam, ka vislabākā ģimenes dzīve ir tā, kurā valda mīlestība, bet ne valstij to noskaidrot un vērtēt.

Ģimenes pārdefinēšana nav “sekošana līdzi laikam”, kurā “vairs nepastāv ideālās ģimenes”. Tā ir fundamentālo sabiedrisko normu iznicināšana un tās pastāvēšanai nepieciešamo robežu nojaukšana. Šo destrukciju neattaisno šķietami praktiskie argumenti par nepieciešamību sakārtot, piemēram, mantojuma jautājumus viendzimuma pāriem – to ir iespējams risināt, neskarot laulības un ģimenes definīciju.

Ģimenes pārdefinēšana nojauc visas robežas. Nav runa par viendzimuma “ģimenēm” (pasaule negriežas ap jums!), bet par ģimenes vērtību kā tādu. Vairs nav skaidrības par to, kāpēc valstij ar savu juridisko atzīšanu ir jāiejaucas cilvēku savstarpējās attiecībās, kāpēc tēva un mātes loma ir svarīga un kāda tam visam saistība ar kopējo labumu. Tāpat tiek atņemti jebkādi konsekventi argumenti, piemēram, poligāmo attiecību atzīšanai par ģimeni (piemēru Rietumvalstīs netrūkst). Caur ģimenes definēšanu valstij nav jārisina kāda personiskās problēmas vai prasības pēc “cieņas”, bet gan jāaizsargā bērnu intereses un jādod vēstījums visai sabiedrībai par to, kas ir nepieciešams kopējam labumam!

Satversme ir ne tikai juridisks dokuments, bet arī vēstījums sabiedrībai. Tajā minēto fundamentālo vērtību pārdefinēšana grauj izpratni par sabiedrībai nepieciešamo un atņem tai ideālu, uz ko tiekties. Ideāls nenozīmē, ka ģimenes būs ideālas. Tas nozīmē, ka cilvēkiem ir jātiecas piepildīt laulības un ģimenes mērķi. Tas, ka realitāte bieži ir tālu no ideāla, nemazina ideāla vērtību – tas ir tas, ko nesaprot radikālie komformisti, kas uzskata, ka likumu mērķis ir konstatēt un leģitimizēt sabiedrības lejupslīdi. Cilvēks pēc dabas ir vājš un grēcīgs – tas ir sabiedrisko normu spiediens, kas bieži palīdz noturēt laulību un ģimeni. Un nē, runa nav par ekstrēmiem gadījumiem, kad laulība ir jāšķir vardarbības dēļ – daudz biežāk iemesli ir muļķīgi un banāli. Uzskati, kas padara laulību par vieglāk atceļamu, ir sabiedriski kaitīgi. Kad tos popularizē “dzeltenā” prese, tas ir viena veida kaitējums, bet, ja to dara Satversmes tiesa – tad kaitniecība ir jau daudz smagākā pakāpē.

Atbildot uz bieži dzirdamo jautājumu “kā tad jums tie geji traucē”, jāsaka – netraucē! Netraucē, neinteresē, un vispār liecieties mierā! Jau atkal – runa nav par jums! Neaiztieciet laulības un ģimenes jēdzienus, un neviens par jums vispār nerunās. Un patiesībā arī ģimenes pārdefinēšanas lobijam geju tiesības neinteresē. Jo mērķis ir pavisam cits. Ģimene ir spēcīga un savās vērtībās patstāvīga sabiedrības vienība. Tā ir lielākais šķērslis totalitārai kontrolei. Bet izjukusi ģimene ir iespēja izplest birokrātisko aparātu dažādo ģimenes izjukšanas sociālo seku risināšanai un iejaukties bērnu audzināšanā saskaņā ar sistēmas ideoloģiskajām nostādnēm.

Ģimene nav izgudrota. Tā ir patiesība, kuras definīcija vienkārši raksturo to, kas vienmēr ir pastāvējis. Īstenībā cīņa nav par definīciju, bet par to, lai sabiedrība darbotos saskaņā ar patiesību, kopējo labumu un bērnu interesēm. Neomarksistu fantāzijas neiznīcinās patiesību par ģimeni, bet tās var iznīcināt sabiedrību, kas šo patiesību aizmirst. Lai tas nenotiktu, izpratne par ģimeni ir jānostiprina un tās vērtība jāatjauno konstitucionāli un mūsu tautas apziņā. Ja vēl neesi parakstījies par ģimenes definīcijas nostiprināšanu Satversmē, izdari to tagad!

Raivis Zeltīts

[1] ANO bērnu tiesību konvencija: “bērni ir fiziski un garīgi vēl nenobriedušas būtnes un tāpēc viņiem vajadzīga īpaša aizsardzība un gādība, tostarp pienācīga tiesiskā aizsardzība gan pirms, gan pēc dzimšanas.”

[2] ANO bērnu tiesību konvencija: “Dalībvalstis dara visu iespējamo, lai nodrošinātu tāda principa atzīšanu, saskaņā ar kuru abi vecāki ir vienādi atbildīgi par bērna audzināšanu un attīstību.”

Dalies:
Share on facebook
Facebook
Share on twitter
Twitter
Share on whatsapp
WhatsApp
banana postmodern art

Māksla un politika

Bēdīgi slavenais skandāls par uz skolas sienas uzzīmēto Brektes “daiļdarbu” liek uzdot pamatotus jautājumus par mākslas uzdevumiem un

Lasīt vairāk »

Apej cenzūru!

Neesi atkarīgs no sociālo tīklu starpniecības – saņem “Austošās Saules” ziņu apkārtrakstu savā e-pastā.