Austošā Saule

Latviskums. Taisnīgums. Kārtība.

Džefrijs Epstīns – sava laika gara iemiesojums

Šķiet, ka Džefrija Epstīna stāstam ir pielikts punkts, vismaz daudzi to vēlētos. Citi vairāk, citi mazāk. Bet, un to jūs varat pajautāt arī sev, kas patiesībā bija Džefrijs Epstīns? Kas jums par viņu ir zināms? Atbildes varētu sniegt dažādas, bet visas, savā ziņā, būtu patiesas.

Džefrijs Epstīns bija Volstrītas finanšu ģēnijs, filantrops, zinātnes entuziasts, talantīgs pianists, noziedzīgu finansiālu piramīdas shēmu veidotājs, cilvēks ar plašu ietekmīgu draugu loku un, lieki piebilst, plēsonīgs pedofils. Bet varbūt Epstīnam bija arī citi ampluā, kuri vēl joprojām palikuši miglā tīti? Varbūt. Bet viens gan ir pilnībā skaidrs, par Epstīnu droši var teikt to pašu, ko Hēgelis reiz teica par Napoleonu – VIŅŠ BIJA SAVA LAIKA GARA CILVĒCISKS IEMIESOJUMS!

Džefrijs Epstīns, dzimis 1953.gadā vidušķiras Ņujorkas ebreju ģimenē, jau agri izrādīja spožu talantu matemātikā un mūzikā. Neskatoties uz savu nepabeigto universtātes izglītību, Epstīns tika pie matemātikas skolotāja pozīcijas prestižajā Dalton skolā, kurā pārsvarā mācījās bērni no bagātākajām, ietekmīgākajām Ņujorkas ģimenēm. Tieši šeit Epstīns izveidoja sev vajadzīgos kontaktus, lai iekļūtu finanšu pasaulē. Kādā vecāku-skolotāju konferencē viņš 1979. gadā iepazinās ar Alanu Grīnbergu, Volstrītas brokeru firmas “Bear Sterns” vadītāju. Grīnbergs uzreiz ievēroja Epstīna šarmanto personību, un viņa spēju izpatikt cilvēkiem. Pēc tam Epstīna kāpiens pa Volstrītas karjeras kāpnēm bija straujš un neapturams.

Līdz deviņdesmitajiem gadiem, viņš jau bija kļuvis par multimiljonāru, kurš, pateicoties savai ekscentriķa slavai, sāka ieinteresēt arī dzelteno presi. Šajā periodā sākās arī viņa pirmās seksuālās noziedzības darbības. Vēl jāpiebilst, ka Epstīna finašu darbības jorojām nav skaidri izprastas. Viņa svarīgākais darbības lauciņš bija dažādas modokļu manipulācijas shēmas , kas palīdzēja indivīdiem un korporācijām novietot savu naudu ofšoru kontos, vai arī citos veidos izvairīties no nodokļu nomaksas.
Arī pats Epstīns nekad neparādījas Forbes 400 bagātāko cilvēku sarakstā, jo izmantoja līdzīgus paņēmienus, lai slēptu savas patiesās bagātības apmērus. Vēlāk viņa bijušais kolēģis, Stīvens Hofenbergs, kurš astoņpadsmit gadus pavadīja cietumā par ASV lielākās piramīdshēmas izveidi, apgalvoja, ka patiesais šīs krāpniecības autors bijis Epstīns, kuram gan, izmantojot viltīgas pēdu slēpšanas metodes, no soda sanācis izvairīties.

Pēc paša Epstīna nāve arī pastiprinājās runas, ka viņa neticamā bagātība, ļoti iespējams, ir stirpi pārvērtēta, ka tās sastāvējusi vairāk no parādiem, taču, ka jau daudzas citas ar Epstīnu saistītas lietas, to būtu grūti kā noliegt, tā pierādīt.

Epstīns, kas raksturīgs arī viņa vēlākajiem darbības periodiem, paļāvās uz divām lietām – naudu un ietekmi. Veicot zidojumus skolām, iegūstot to vidē prestižu un cieņu, Epstīns izmantoja iespēju, lai piekļūtu tuvāk jaunām meitenēm, kuras šajās skolās mācījās. Bieži apsolījis atmaksāt viņu tālāko izglītību, viņš lēnām ievilka tās savā orbītā. 1994. gadā Epstīns ziedoja prāvas naudassumas Mičiganas Interlokenas skolai; tur, kopā ar Gilenu Maksveli, viņš iepazinās ar trīspadsmit gadus vecu meiteni, kura vēlējās kļūt par dziedātāju. Meitenes māte 2011.gada Daily Mail intervijā stāstīja, ka viņas meita savos trīspadsmi gados patiesībā izskatījusies daudz jaunāka, ne vecāka par desmit gadiem. Ļoti iespējams, ka tieši tas pievilka Epstīnu. Vēlāk no šīs pašas skolas pienāca vēl vairākas sūdzības par Epstīna pagātnes nodarījumiem, meitenes nekad nodarījuma laikā nebija bijušas vecākas par trīspadsmit, piedevām dažos gadījumos sakari ar Epstīnu bija vilkušies gadiem ilgi. Bet lai šīs darbības beidzot atklātos bija jāpaiet vēl ilgam laikam.

Epstīns, lai arī zināmā mērā atpazīstams, vēl nebija saucams par slavenību. No pārlieku lielas publicitātes viņš centās vairīties, tāpēc cilvēkiem ārpus Ņujorkas creme da la creme nebija labi pazīstams. Tas gan mainījās 2002. gadā ar New York Magazine rakstu “Jeffrey Epstein: International Moneyman of Mystery”, kas lasītājos izraisīja plašu interesi. Tajā tika aprakstīti Epstīna piedzīvojumi ceļojot apkārt pasaulei savā privātajā lidmašīnā. Jāpiebilst gan, ka lielāko interesi izraisīja ne jau tolaik maz zināmais Epstīns, bet vairāk gan viņa daudz labāk atpazīstamie ceļabiedri – nu jau bēdīgi slavenais aktieris Kevins Speisijs, bijušais prezidents Bils Klintons un komiķis Kriss Takers.

Bila Klintona attiecības ar Džefriju Epstīnu bija īpaši tuvas – iepazinušies deviņdesmito gadu sākumā, laikā, kad Bils Klintons vēl darbojās prezidenta kapacitātē, šie divi vīri ātri atrada kopīgu valodu. Epstīns bija arī regulārs Demokrātiskās partijas un Clinton Foundation ziedotājs. Nākot atklātībā faktiem par Epstīna patiesajiem nodarījumiem, Bils Klintons centās no sava senā cīņu biedra distancēties, apgalvodams, ka viņu draudzības saites nekad nesot bijušas pārāk ciešas. Tas gan šķiet mulsinoši ņemot vērā, ka Bils Klintons Epstīna privātajā lidmašīnā, kurā, kā vēlāk atklājās, bieži notikušas seksuāla rakstura darbības ar mazgadīgām meitenēm, lidojis vismaz divdesmit sešas reizes. Bieži vien, sev visai netipiski, neņemot līdzi savu personīgo apsardzi. Tieši ar Klintonu saistāms arī viens no sireālākajiem šī jau tā savādā stāsta momentiem – pārmeklējot Epstīna Balmbīčas savrupmāju, izmeklētāji ieraudzīja pie sienas karājamies milzīgu gleznu, kurā redzams Bils Klintos, taču, patiešām neizskaidrojamu iemeslu dēļ, viņš šajā portretā redzams tērpies zilajā Monikas Levinskas kleitā, tājā pašā kleitā, kura reiz viņam jau sagādāja tik daudz galvssāpju.

Bila Klintona portrets kleitā

Pirmie slēptie mājieni par Epstīna neveselīgajām tieksmēm bija atrodami 2003. gada Vanity Fair rakstā “Talantīgais Misters Esptīns” (atsauce uz filmu “Talantīgais Misters Riplijs”). Tajā tika minēts, ka “Džefrijs Epstīns ir talantīgs, bet sarežģīts cilvēks, kurš nepazīst robežas”. Rakstā tika aprakstīta Epstīna Manhetenā celtā septiņstāvu savrupmāja, kas, simboliskā veidā, labi atspoguļoja viņa ego un pašnovērtējumu. Mājas iekšējo dekoru apraksti, dīvainās istabas ar ādas sienām, slepenais pagrabs, visur izvietotās novērošanas kameras dažiem sāka likt uzdot jautājumus par Epstīna savādajām rakstura nosliecēm. Rakstā tika minēti arī to viesu vārdi, kuri šo dīvaino mājokli bieži apmeklēja, to vidū bija mediju magnāts Morts Cukermans, nopelniem bagātais Hārvardas akadēmiķis Henrijs Rosovskis, Hārvardas prezidents Lerijs Samers, kā arī odiozais advokāts Alans Deršovics, kuram Epstīna stāstā atvēlēta īpaši svarīga loma.

Šī raksta autore, Vikija Varda, lai arī pārsteigta par Epstīna savādībām, tomēr bija šokā no tā, kas drīz vien atklājās. Ar viņu sazinājās divas jaunas māsas, viena no viņām tikai sešpadsmit gadus veca, un paziņoja, ka Epstīns viņas esot seksuāli izmantojis. Pats Epstīns, uzzinājis par žurnālistes rīcībā esošo informāciju, sazinājies ar Vanity Fair galveno redaktori, un panāca, ka šīs detaļas, kas tajā laikā vēl bija noslēpumā tītas, no raksta tiktu izņemtas. Tas bija vēl viens no Epstīna “karjeras” vadmotīviem, ar savas ietekmes palīdzību nobeidzināt sev nevēlamu informāciju. Patiesībai vēl bija nedaudz jāpaciešas.

2005. gada 15. februārī Balmbīčas policijas seržants Maiks Pagans saņēma satrauktu zvanu. Sieviete, kura bija tik uztraukta un nobijusies, ka nevēlējas atklāt savu vārdu, apgalvoja, ka viņas četrpadsmitgadīgo meitu seksuāli izmantojis kāds Palmbīčā dzīvojošs bagāts vīrietis. Piedevām audžumeitas skolā klīstot stāsti, ka ar šo pašu vīrieti esot satikušās vēl citas meitenes. Epstīnam beidzot bija uz pēdām. Lietas izmeklēšana gan nevedās viegli, Epstīns, kā jau pierasts, izmantoja visu savu ietekmi, lai dažādos veidos traucētu izmeklēšanas procesu. Daudzas no meitenēm, kuras bija piekritušas liecināt, pēkšņi mainīja savas domas, liecinieces, kuras izlēma nepadoties Epstīna advokātu armija centās diskredidēt, apgalvoja, ka šīs jaunās meitenes esot melīgas un neuzticamas, jo savos myspace attēlos esot redzamas rokās turot alus pudeli, vai kādā ierakstā glaimojoši izteikušās par marihuānu. Pat policija nebija pārāk entuziastiska šo lietu izmeklēt, daudzas no lieciniecēm apgalvoja, ka izmeklētāji (dažos gadījumos FIB) esot likuši viņām justies vainīgām par notikušo, izturējušies rupji, uzdevuši āķīgus jautājumus utt.

Vietejie Maiami žurnālisti, kuri iesaistījās šīs lietas aptpoguļošanā, vai arī centās veikt paši savu izmeklēšanu, bieži sūdzējās, ka saņēmuši draudus, ka tiekot izsekoti, īsāk sakot – nejūtoties droši par savu veselību, varbūt pat dzīvību. Lieta gan strauji sakustējās brīdī, kad liecināt piekrita Epstīna bijušais kalpotājs vārdā Rodrigezs. Savā liecībā Rodrigezs uzsvēra, ka Epstīns esot bijis, maigi izsakoties, visai prasīgs darba devējs. Viņš apgalvoja, ka uz Epstīna Balmbīčas savrupmāju jaunas meitenes esot plūdušas nepārtrauktā straumē, piedevām visās diennakts stundās. Turklāt šķitis, ka laikam ejot šīs apmeklētājas kļūstot gados arvien jaunākas. Rodrigeza centrālais uzdevums esot bijis vienmēr parūpēties, lai mājā ir pietiekams daudzums skaidras naudas, lai meitenēm varētu uzreiz samaksāt.

2008. gada februārī lieta beidzot nonāca līdz iztiesāšanai, taču arī šeit viss nenotika bez neizskaidrojamām savādībām. Pirmkārt, Epstīnam pēc cietumsoda beigām, kurš šajā gadījumā bija tikai nieka divpadsmit mēnešu garš, netika piespriests valkāt magnētisko kājas lentu, kas seksuālu pārkāpumu gadījumā gandrīz vienmēr bija standarta prakse. Otrkārt, viņam bija jāreģistrējas kā seksa noziedzniekam tikai atsevišķs štatos, lai arī parasti šī prasība attiecsa uz visu ASV teritoriju. Arī cietumā Epstīnu sagaidīja vieglas dienas – atšķirībā no citiem citumniekiem viņam kamerā naktī bija ļauts izslēgt gaismu, arī viņa kameras durvis tika atstātas vaļā, vēlāk kāda no cietuma apsardzēm stāstīja, ka Epstīns naktīs bieži iznācis no savas kameras un pastaigājies pa cietuma gaiteni pilnīgi kails. Bija atļauta arī pieeja datoram, kuru Epstīns bieži izmantoja, lai veiktu seksuāla rakstura Skype zvanus.

Taču tas vēl nebija viss, pēcāk Epstīna sods, ja to varēja tā nosaukt, tika vēl vairāk atvieglots – viņam tikai atļauts dienas laikā pamest cietumu un doties strādāt uz savu ofisu – firmā, kas tika izveidota uz “soda” izciešanas laiku. Arī šādi izņēmumi, vismaz attiecībā uz seksa noziedzniekiem, nekad netiek pieļauti. Taču Epstīna gadījums bija citāds.

Pēc atbrīvošanas no cietuma, Epstīns ne tikai nepazuda no smalko aprindu redzesloka, bet, ja tā varētu izteikties, ieguva otro elpu. Epstīns centās, piedevām visai sekmīgi, reabilitēt savu reputāciju. Viņa pagātnes grēki drīz aizmirsās, un viņš kļuva par plaši pazīstmamu zinātnes mecentātu. Viņa miljoni ieplūda kā robotikas, tā mākslīgās inteliģences, tā apziņas spējīgu robotu radīšanas projektos; viņš ziedoja dažādu ģenētisko slimību izpētei, tikās ar industrijas titāniem – Īlonu Masku, Džefu Beizosu, Bilu Geitsu un citiem. Ar Bilu Geitsu viņam izveidojās īpaši ciešas attiecības, tikušies neskaitāmas reizes. Turklāt bija arī dāsns “Bill and Melinda Gates Foundation” ziedotājs. Jā, pret Biliem Epstīnam bija liela patika.

Pēc Epstīna otrās kaunā krišanas, visi šie cilvēki, kā jau to varēja sagaidīt, centās no Epstīna distancēties. Gandrīz visi apgalvoja, ka tikušies ar viņu tikai vienu vienīgu reizi, ka tikšanās esot bijusi pavisam virspusēja un tamlīdzīgi. Taču gandrīz vienmēr šie attaisnojumi izrādījās melīgi, Epstīnam, kā jau iepriekš minēts, bija dabas dots talants ievilkt savā sfērā. Īpaši smagi attaisnoties nācās tiem, kuri bija apmeklējuši Epstīna “Grēku Salu”, kuras oficiālais nosaukums gan ir Svētā Džeimsa sala. “Grēku salas”, kā jau visi Epstīna īpašumi, bija aprīkota slepenām novērošanas kamerām un vēl slepenākām istabām. Vēlāk salas apkalpojošais personāls apgalvoja, ka vienmēr redzējuši salā no pirvātās lidmašīnas ārā kāpjam meitenes, lielākoties agrīna pusaudžu vecuma. Tika baumots, ka šajā salā redzēts gan Bils Klintons, gan Bils Geits, bet, jau atkal atgriežoties pie vadmotīva, šīs baumas vēl nav izdevies līdz galam aptiprināt. Katrā ziņā, šeit bieži viesojās prominenti zinātnieki, slavenības un citi elites pārstāvji.

Taču, pirms turpināt, būtu svarīgi pievērst uzmanību faktam, ka Epstīns savus viesus vienmēr novēroja. Šis fakts, kombinācijā ar Epstīna savādajiem nāves apstākļiem, ir novedis pie neskaitāmām spekulācijām, ka Epstīns, ļoti iespējams, ir vācis kopmromatu par sabiedrībā ietekmīgiem cilvēkiem. Viena no izplatītākajām teorijām ir tā, ka tas varētu būt bijis Izraēlas slepenā dienesta Mossad labā. Interesanti arī, ka šo kameru ierakstītie materiāli nekad nav tikuši atrasti. Katrā gadījumā, kad tiesībsargājošie spēki pārmeklēja kādu no Epstīna īpašumiem, materiāli vienmēr bija izdzēsti, dažreiz aizvākts arī pats novērošanas epikējums, radot iespaidu, ka Epstīnam bijusi iepriekšēja informācija par tuvojošos arestu. Neizbēgami, ka ir arī cilvēki, kuri apgalvo, ka paši slepenie dienesti esot ieinteresēti šos materiālus nepubliskot, ja arī tie būtu nokļuvuši viņu īpašumā. Un dažreiz, kas arī nav pārsteidzoši, interneta forumos parādās kāds indivīds, kurš apgalvo, ka viņiam šie kompromitējošie materiāli, caur šādu vai tādu kanālu, kļuvuši pieejami. Pagaidām gan vēl neviens no šiem apgalvojumiem nav izrādījies patiess, lai gan jāsaka, ka iespējamā Mossad saikne varbūt nemaz nav tik neticama. Šeit mēs nonākam pie Epstīna ilggadējās līdzdalībnieces Gilenas Maksvelas.

1991. gada 5. novembrī Gilenas Maksvelas tēvs, Roberts Maksvels, pēc oficiālās versijas izdarīja pašnāvību no savas jahtas metoties okeānā. Par iemeslu šādam lēmumam bija viņa neatrisināmās finanšu problēmas. Šis visiem zināmais mēdiju magnāts, Daily Mail īpašnieks, bija iekritis dziļos parādos, kurs nespēja atdot. Pēc viņa nāves atklājās arī tas, ka ir izputināts Daily Mail darbinieku penisiju fonds.

Roberta Maksvela bēres, kuras notika Jeruzālemē, bija plaši apmeklētas. Toreizējāis Izraēlas premjerminists, Ichaks Šamirs, teica goda vārdus, viņš apgalvoja, ka Maksvels cauri gadiem esot bijis liels Izraēlas palīgs un draugs. 2003. gadā izdotajā grāmatā “Roberta Maksvela Slepkavība” (Assassination of Robert Maxvell: Israel’s Superspy) autori, izmeklējošie žurnālisti Gordons Tomas un Martins Dilons, apgalvo, ka Roberts Maksvels vairākas desmitgades esot bijis Mossad spiegs. Gadiem ilgi viens no viņa uzņēmumiem esot tirgojis datorprogramas dažādu valstu valdībām, taču tajās bijuši iebūvēt elementi, kas atļāvuši Izraēlas dienestiem ievākt slepenu informāciju. Maksvels esot ticis nogalināts, jo, izmisis pēc naudas līdzekļiem, sācis šantažēt pašu Mossad.

Pašas Gilenas liktenis pēc tēva nāves bija visai neapskaužams – no senākās bagātības nekas vairs nebija atlicis, viņas uzkrājumu fonds bija apķīlāts, lai gan baumoja, ka viņai, ļoti iespējams, esot pieejami resursi, kuriem apķīlātāji nespējot tikt klāt. Lai arī kā, Gilena dzīvoja mazā dzīvoklī kādā Londonas nomalē. Taču tad nāca kāda laimīga satikšanās. 1994. gada vasarā Giljena sāka stāstīt ģimenei un draugiem, ka iepazinusi kādu neticami izpalīdzīgu amerikāņu biznesmeni, kuru sauca par savu “balto bruņinieku”. Lieki piebilst šī “baltā bruņinieka” vārdu.

Pārvākusies uz Ņujorku, Gilena ar pilnu sparu metās dzīvē. Viņa, pateicoties savas ģimenes vārdam, iekļuva smalko aprindu apritē un sāka spīdēt visos iespējamajos Ņujorkas pasākumos. Tieši šeit, kā jau minēts, arī sākās šī tandēma pirmie noziedzīgie nodarījumi. Tieši Gilena bija to loģistikas puses vadītājspēks. Esot sievietei, Gilenai bija vieglāk iegūt jauno meiteņu uzticību. Jau minēti gadījumi par Epstīna darbībām sev draudzīgās skolās, bet patiesais vēriens bija daudz plašāks. Gilena jaunās meitenes uzrunāja sporta zālēs, modes skatēs, lielveikalos, dažreiz vienkārši uz ielu stūriem. Lai arī upuru profili bija visdažādākie, parasti viņa slazdos krita meitenes no nelabvēlīgām ģimenēm, kuras iejūsmināja Gilenas stāsti par iespējām, ko varētu pavērt draudzība ar ietekmīgo Epstīnu. Sākumā parasti viss aprobežojās ar kailo masāžu, taču pēc tam meitenes tika piespiestas jau uz daudz seksuālākām darbībām. Arī pati Gilena bieži iesaistījās šajos aktos. Tika rīkotas arī masveida orģijas, tieši tās, kurās, kā runāja, piedalījās ļoti daudz ietekmīgu cilvēku.

Attiecībā uz Epstīna otro dzīves cēlienu, respektīvi – laiku pēc pirmās iznākšanas no cietuma, jāpatur prātā, ka viņš, lai arī ne visos ASV štatos, bija seksa noziedznieku uzskaitē, taču tas netraucēja viņu atkal mesties iepriekšējās dzīves vilinājumos bez mazākās aiztures. Jāatceras arī, ka neskatoties uz viņa pagātni tas netaucēja vispasaules zinatniskās un politiskās eminences uzturēt ar viņu ciešus kontaktus. Šeit varētu izdarīt vairākus secinājumus, pareizāk – viņam pietuvinātos cilvēkus, visticamāk, var iedalīt vairākās grupās. Neapšaubāmi bija tie, kuri tiešām ticēja, ka Epstīns ir mainījies, ka pirmais pārkāpums bijis tikai neliela kļūda, tad, protams, bija tadi, kuriem vienkārši bija vienalga, bet, kaut vai vadoties tikai pēc izslēgšanas metodes, bija arī tādi, kuri paši bija tieši iesaistīti.

Šeit, protams, nekas nevar iet tālāk par nepierādāmu spekulāciju, vismaz šobrīd. Vienīgie ietekmīgie Epstīna draugi, kuri ir tieši apsūdzēti un gaida tiesu darbus ir jau iepriekšminētais advokāts Alans Deršovics un bēdīgi slavenais Princis Endrjū. Arī šeit eļļu spekulāciju ugunīm pielēja pats liktenis (lasīt: veids kā Epstīna lieta iegāja savā beigu fāzē.)

Otro reizi likuma roka Epstīnu sasniedz 2019. gada 6. jūlijā, kad viņš tika arestēts Ņudžersijas lidostā. Neskaitāmas sievietes un meitenes atkal nāca klajā ar publiskām apsūdzībām pret Epstīnu, gan par seniem, ga ne tik seniem seksuālās vardarbības gadījumie. Šoreiz šķita, ka Epstīns vairs netiks cauri sveikā – apsūdzību skaits bija pārāk liels, preses ažiotāža pārāk skaļa. Turklāt nesen nežēlastībā bija krituši arī citi prominenti seksa noziedznieki, tādi kā Hārvijs Vainstīns un Bils Kozbijs. Interesanti, ka arī šajos gadījumos par viņa darbībām runāja jau gadiem, nē, pat gadu desmitiem, taču viņu statuss un ietekme, līdzīgi kā Epstīna gadījumā, paglāba viņus no soda. Bet pēc aresta gan sekoja visšokējošākais lietas pavērsiens, tas pavērsiens, kas uzkurināja visas iespējamās sazvērestību teorijas.

Džefrija Epstīna nāve patiesi izskatījās mīklaina, to nācās atzīt pat meinstrīma presei. Tāpēc drīz vien viņi par to izvēlējās vienkārši vairs nerunāt. Lai gan šī ir vislabāk zināma stāsta daļa, to ir vērts atkārtot, – lai arī Epstīns tika stingri novērots, jo pastāvēja pašnāvības risks, tieši šajā mīklainajā naktī cietumsargi aizmirsa (aizmirsa?) pārbaudīt viņa izolatoru, ko bija paredzēts darīt ik pa trīsdesmit minūtēm. Iekšējā izmeklēšana pēc tam atklāja, ka abi sargi esot vienlacīgi aizmiguši. Kāds no izmeklēšanas ekspertiem pēc tam atklāja, ka visā savā karejā nekad neesot redzējis, ka divi cietumsargi vienlaicīgi padotos miega vilinājumam. Arī novērošanas kameras pārstāja funkcionēt dēļ kādas nenoskaidrotas tehniskas ķibeles, tamdēļ videoieraksti no šīs nakts notikumiem nav saglabājušies. Autopsija atklāja Epšteina kakla kaulā visai savādus lūzumus, vairāk saskanīgus ar slepkavību, ne tik daudz ar pašnāvību. Šeit gan jāpiezīmē, ka šādus lūzumus IR iespējams iegūt pašnāvības rezultātā, bet tas notiek visai reti. Parasti tie rodas vardarbīgas nāves rezultātā. Turklāt Epstīns bija pakāries palagā, kura galu viņš apsēja ap vienu no gultas balstiem – kāds no pieacinātajiem ārstiem apgalvoja, ka šāds lēciens nevarot dot vajadzīgo ātrumu, kas vajadzīgs, lai pakārtos, nemaz nerunājot par kakla kaula lūzumiem. Viens no pirmajiem, kurš izteica savas aizdomas bija toreizējais prezidents Donalds Tramps, kurš tvītoja, ka šis gadījums varētu būt saistīts ar faktu, ka Epstīnam bijusi informācija par Klintoniem. Jāsaka gan, ka arī pats Tramps bija pietiekami tuvās attiecībās ar Epstīnu.

Šobrīd, kad Gilenas Maksvela ir notiesāta, varētu šķist, ka lieta ir, vismaz kaut kādā mērā, noslēgusies. Vēl gan tiesu darbus gaida Princis Endrjū un Alans Deršovics, taču viss nebūt nav tik vienkārši.
Problēma slēpjas faktā, ka Gilenas Maksvelas gadījumā tika iztiesātas tikai atsevišķas lietas epizodes, taču jāņem vērā, ka Epstīna upuru skaits ir skaitāms tūkstošos, gluži tāpat kā viņa paziņu loks. Vēl ir arī jautājums, cik meiteņu gadu laikā ir tikušas apklusinātas, iebaidītas, vai vienkārši, savas drošības dēļ, nav vēlējušās runāt.

Arī jautājums par Epstīna saistību ar slepenajiem dienestiem paliek atvērts, viņa (un Gilenas) iespējamā saistība ar Mossad vēl tiek plaši diskutēta. Katrā ziņā, šī varētu būt viena no lietām, kurā patiesība atklāsies lēni un pakāpeniski, daudzu gadu gaitā. Gluži kā Kenedija slepkavības gadījumā, lai gan jāsaka, ka, neskatoties uz visām krāšņajām teorijām, arī šajā lietā joprojām nav iegūta skaidrība.

Taču vienu mācību šeit pavisam noteikti ir iespējams gūt, šī mācība ir attiecināma uz varas elites kopējo stāju, tās savādajām nosliecēm. Šķiet, ka Džefrijs Epstīns iemiesoja katru liberālā kapitālisma klišeju – hedonismu, apsēstību ar Ted Talks tipa zinātnisko ezotēriku, kosmopolītismu, asarainu filantropiju, ticību zinātniskā progresa spējai risināt cilvēces problēmas kā tehnisku jautājumu, īsāk sakotu – visu klišeju plejādi. Varbūt tieši šis simboliskais elements ir pat neērtāks kā konkrētās lietas fakti, jo Epstīns šķiet kā līdzība par mūsu pašreizējo stāvokli, tās cilvēcisks iemiesojums.

Arturs Dzirnavnieks

Dalies:
Share on facebook
Facebook
Share on twitter
Twitter
Share on whatsapp
WhatsApp

Apej cenzūru!

Neesi atkarīgs no sociālo tīklu starpniecības – saņem “Austošās Saules” ziņu apkārtrakstu savā e-pastā.