***
Ko brīvība sauc
Brīvība vislabāk izskatās rudenī drēgnā,
Kad košas lapas pa kanālu slīd lēnām
Un cielavām nav laika palikt mēmām.
Vai jūs jūtat, kā tā sauc,
No trim zelta zvaigznēm tā kauc,
Ka pat dakstiņi jumta korēs klaudz:
“Stāvi –
Kā klints ar spītu,
Stāvi –
Un nelokies līdz ar vēju,
Stāvi –
Ar drosmi un spēku.”
Tas, mans draugs,
Ir, ko Brīvība sauc:
Stāvi, turies un audz!
***
Kā muļķītis otrpus ledus sienai,
Kā viena dvēsele otrai
Saku tev, brāl: “Nebēdā, stāvi stalts.”
Nepielūdzams ir laika rats,
Bet ne tam teikt, tu karotājs vai kalps.
Un varbūt esam palaisti kritienā brīvi
Bez zara, kur pieķerties var.
Bet kam citam, ja ne mums, mīlēt šo dzīvi,
Kurš cits spēs likteni pie dziesmas ķert?
***
Man visu mūžu sludināja:
Augša ir leja un tumsa ir gaisma.
Man katru dienu atgādina:
Spēks ir slikti un lepnums ir grēks.
To tik vien dzirdu, cik mums ir labi,
Kamēr vēl viens ir uzvilcis virvi.
Kurš gan priecāties atļauties drīkst,
Kad man brālis un māsa nīkst.
Kļūst man ar katru dienu skaidrāks –
Zobens par spalvu ir spēcīgāks.
Manai pacietībai ir pienācis gals,
Lai nāk tas mūžīgais sals!
***
Saslēdz savas rokas manās,
Un tēlosim beigtus,
Slēpsimies no rīta nadzīgās acs.
Ko tas var piedāvāt tādu, ko nespētu nakts?
Un, ja vajag, slēpsimies aizkaros
No mūžīgās Vampīrsaules.
Nav nekas, ko nevar izdarīt vakaros,
Atstāsim citiem tās muļķīgās darba dienas,
***
Svece
Skatoties uz sveci,
Ko tajā redzi?
Tumsu, kas apsedz,
Vai kā liesma gurnus groza?
Ko tu tajā redzi
Kā kūst šodienas vasks,
Un ka tas iekalts pagātnē
Vai `guns atblāzmu nākotnē?
Sāpi, kas tik silti tur,
Vai mīlu, kas dedzināt nebeidz.
Un kādreiz jau ir jākliedz,
Cik brīnišķu liesmu svece kur.
Turi liesmu blakus cieši
Un neļauj tai izdzist!
Dari, ko darīdams,
Bet neļauj tai izdzist,
Neļauj tai izdzist!
A. Ausma
