Harijs Tumans: neomarksistu cīņas mērķis ir tradicionālās pasaules pilnīga sagrāve

Edvarts Krusts intervē Hariju Tumanu – Vēstures zinātņu doktoru un LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesoru

Edvarts Krusts: Kā Jūs raksturotu to, kas šobrīd notiek Latvijā un pasaulē? Kā nokļuvām šajā situācijā, kad notiek dažādu sabiedrisko organizāciju uzbrukumi tradicionālajām, kristīgajām vērtībām, atsevišķu tautu unikalitātes pārkausēšana multikulturālismā?

Harijs Tumans: Šis jautājums jāskata kopējā kontekstā. Šodien notiek pasaules transformācija, t.i., pāreja no vienas sistēmas uz citu. Daži runā par finanšu kapitālisma beigām, bet oficiāli tiek pasludināta ceturtā tehnoloģiskā revolūcija un pasaules pārveidošana kā Great Reset (Klauss Švābs), vai kā kārtējais Build Back Better saukļa pielietojums attiecībā uz pēckovida pasaules nākotni (Džo Baidens un citi). Lai kā to sauktu, ir skaidrs, ka mūs sagaida lielas pārmaiņas. Skatoties uz to, kādi procesi notiek pēdējos gados, kā arī klausoties politiķu un dažādu ekspertu runas, skaidri iezīmējas attīstības virziens: nacionālo valstu marginālizācija līdz pat pilnai likvidācijai, tautu sajaukšanās un arvien lielākas kontroles ieviešana pār sabiedrību un indivīdu. Domāju, ka visi būs pamanījuši, ka pēdējos gados pieaug visdažādāko atskaišu, normatīvu, priekšrakstu un prasību skaits, kā arī kontrolējošo institūciju aktivitātes. Kombinācijā ar modernajām tehnoloģijām tas var dot pārsteidzošu efektu, kuru jau šad un tad dēvē par elektronisko koncentrācijas nometni. Priekšzīmi šeit rāda Ķīna ar savu reitingu sistēmu un elektroniskās kontroles ierīcēm. Šķiet, ka tāda ir arī mūsu nākotne. Nemaz nerunājot par paša cilvēka elektroniskās pārveidošanas iespējam. Taču šādu tā saucamo progresu traucē nacionālas valsts piekritēji, kristieši un visi tradicionāli domājoši cilvēki, tādēļ, jo tuvāks kļūst “lielais restarts”, jo agresīvāk tiek apkaroti tie, kas tam traucē. Tas ir dabiski.

E.K.: Kopā ar šīm “lielā restarta idejām” dzirdam arī tādus vārdus kā “neomarksisms” un “liberālmarksisms”. Šķiet neiedomājami, ka pēc marksisma īstenošanas mēģinājumiem vēsturē vēl aizvien ir cilvēki, kas atbalsta šādas idejas. Protams, tagad upura lomā vairs nav strādnieki, bet gan dažādas sabiedrības minoritātes, piemēram, ASV “BLM” kustības kontekstā tie ir melnādainie, Eiropā – LGBT aktīvisti. Kas ir šis “neomarksisms” un kāda ir tā nākotne?

H.T.: Šis “neomarksisms” ir dīvains fenomens. Ar veco, klasisko marksismu to saista tikai galvenais impulss – cīnīties par vienlīdzību un taisnību atbilstoši pašu izpratnei. Toreiz tika apkarota sociālā nevienlīdzība, tagad tiek apkarotas visas citas, reālas un iedomātas nevienlīdzības, lai aizstāvētu visdažādākās minoritātes. Tādā veidā protesta enerģija, kas vienmēr uzkrājas sabiedrībā, īpaši jaunos cilvēkos, tiek kanalizēta un novadīta drošā gultnē, kur tā neapdraud pasaules varenos un dod lieliskas iespējas manipulācijām ar masām. No otras puses, viss, par ko un pret ko cīnās tagadējie kreisie marksisti, ir vērsts pret tradicionālo sabiedrību un tradicionālo cilvēku. Acīmredzot šīs cīņas tālejošais mērķis ir tradicionālās pasaules pilnīga sagrāve, lai attīrītu vietu jauna tipa posthumānajai pasaulei, kas atbilst tehnokrātiskās elites sapņiem. Citiem vārdiem sakot, neomarksisms ir tikai buldozers, kura uzdevums ir sagraut veco pasauli, lai uz tās drupām uzceltu kaut ko citu, mākslīgu. Visticamāk, šī jaunā pasaule tiks elektroniski kontrolēta un vadīta, un to apdzīvos pārveidotie “transhumānie” cilvēki, faktiski jau kiborgi.

E.K.: Kopā ar šīm globālajām pārmaiņām noteikti jāpievērš uzmanība arī izglītības sistēmai. Piemēram, Latvijā pakāpeniski tiek ieviesta kompetenču izglītība. Piesardzību rada vēstures un literatūras priekšmetu tēmu sašaurinājums. Kā bērns var iemīlēt savu zemi un tautu, ja skolā tam mācīs tikai 20.gs. vēsturi, bet literatūras stundās lasīs tikai laikrakstus? Bet kāds taču šo pieeju ir izstrādājis un atzinis par labu esam. Kāda nozīme vērtību jautājumos ir izglītības sistēmai kopumā?

H.T.: Izglītības sistēmai ir primāra nozīme, ja mēs domājam par nācijas labklājību un attīstību. Tā ir ābeces patiesība. Taču dzīvē mēs redzam, ka izglītība tiek sistemātiski degradēta. Visi redz: mainās valdības, ministri un rektori, bet nemainās attieksme pret izglītību. Visas runas par izglītības glābšanu izplēn tukšumā. Un tā nav nejaušība. Ja Eiropā arvien skaļāk tiek runāts, ka nacionālajām valstīm ir jāatmirst, tad ne par kādu nāciju attīstību nevar būt runas… Un vispār, kā zināms, izglītotus, domājušus cilvēkus ir grūti pārvaldīt un apstrādāt ar propagandu, tādēļ tagad ir pieprasīti muļķi, kuri nespēj patstāvīgi domāt un saprast lietas. Degradētā izglītības sistēma komplektā ar debilizējošo masu kultūru veido tieši šādus cilvēkus. Humanitārie priekšmeti māca gan domāt, gan mīlēt dzimteni, bet tas nav vajadzīgs, jo jaunajai sistēmai tas ir pat kaitīgi. Tas lielā mērā izskaidro to, kas tagad notiek izglītībā.

E.K.: Diemžēl kreisie spēki valsti uzskata par projektu, kas paredzēts tikai visa veida iegribu izpildei un materiāla labuma gūšanai, ignorējot jebkādu tautas interešu faktoru, jo, runājot to vārdiem “ir taču 21.gs., progress, citi laiki, citas vērtības, “sociālā realitāte”…”. Vai tas vispār var būt arguments politisko lēmumu pieņemšanā, proti, lēmumu pakārtošana “sociālajai realitātei”?

H.T.: Tas nav nekas jauns. “Tādi laiki” – vienmēr saka tie, kuri vēlas noņemt no sevis atbildību un attaisnot savu rīcību. Bet jāatzīst, ka esošā sistēma to veicina. Ir jau pierasts, ka politikā iet tie, kuri vēlas iedzīvoties. Diemžēl, tas ir kļuvis par normu, un daudziem valsts ir kļuvusi par sili. Taču katrs izvēlas pats, piedalīties šajā cūcībā vai nē, tā vienmēr ir individuāla izvēle.

E.K.: Vēlētos jautāt arī par aktuālo “atcelšanas” kultūru. Diskusiju telpā var novērot, ka tiek veidots atļauto un aizliegto tēmu, viedokļu saraksts. To dēvē par “politkorektumu”, bet faktiski tā ir cenzūra. Uzkrītoši, ka ierobežo tieši konservatīvo, kristiešu, balto vīriešu uzskatus. Vai nav neiedomājami, ka lēni atgriežamies situācijā, kāda bija padomju okupācijas gados?

Politkorektums savā būtībā ir ideoloģisko dogmu krājums, kaut kas līdzīgs marksisma ļeņinisma dogmatikai, jo tas nosaka, kā pilsoņiem pareizi domāt un runāt par vienu vai otru jautājumu. No pilsoņiem tiek sagaidīta pašcenzūra, bet, ja kāds to neievēro, tad iestājas arī cenzūra. Protams, šodien neeksistē cenzūra kā administratīva struktūra, bet tā pastāv kā nerakstīts rīcības protokols dažāda līmeņa lēmumu pieņēmējiem. Tādēļ cenzūra šodien izpaužas kā “kancelēšanas kultūra” – “nepareiziem” runātājiem nedod vārdu, viņus nelaiž ēterā, viņus nepublicē, bet “nepareizos” tekstus un video internetā izdzēš. Par nepareizu runāšanu atlaiž no darba. Tas nozīmē, ka notiek vērienīgs uzbrukums vārda brīvībai. Un tiešām, spēle notiek vienos vārtos: konservatīvais, tradicionālais domāšanas veids šodien de facto ir aizliegts un pat tiek vajāts. Jāatzīst, ka tie ir totalitāras sabiedrības simptomi. Un laikam visi ir pamanījuši, ka šī tendence īpaši pieaug pēdējā laikā. Tas rada bažas un liek mums nopietni pārdomāt lietas.

Dalies:
Share on facebook
Facebook
Share on twitter
Twitter
Share on whatsapp
WhatsApp
banana postmodern art

Māksla un politika

Bēdīgi slavenais skandāls par uz skolas sienas uzzīmēto Brektes “daiļdarbu” liek uzdot pamatotus jautājumus par mākslas uzdevumiem un

Lasīt vairāk »

Apej cenzūru!

Neesi atkarīgs no sociālo tīklu starpniecības – saņem “Austošās Saules” ziņu apkārtrakstu savā e-pastā.