Hitlera režīma kritika no nacionālisma pozīcijām

Vācu tautai ir ievērojama ietekme Rietumu vēsturē. Liberālisma projekta izgāšanās šajā valstī pirms gadsimta un tās pārvēršanās totalitārā kara mašīnā joprojām interesē daudzus. Ziņu portāli un dažādi žurnāli regulāri izdomā jaunus atklājumus par Hitlera personisko dzīvi un viņa režīmu, zinot, ka tas palielinās klikšķu un nopirkto eksemplāru skaitu.

Bet, protams, nekur nezūd arī politiskais aspekts. Kremļa propagandai Hitlera režīms kalpo kā negatīvās leģitimizācijas līdzeklis – ja pašiem nav īstu vērtību, tad var pamatot savu lomu ar “lielo uzvaru” 1945. gadā un mājienu, ka “to var atkārtot”. “Nākamo Hitleru” piemeklēs pēc nepieciešamības, nesaskatot pašu “tautiešu politikas” līdzību ar Vācijas ekspansijas sākotnējo pamatojumu. Arī liberāļi bieži piesauc “nākamo Hitleru”, ik pa dažiem gadiem šādi apzīmējot kādu sev nevēlamu autoritāru līderi. Iekšpolitiskās diskusijās sasaiste ar Hitlera režīmu ir veids, kā mēģināt izbeigt jebkādu diskusiju ar oponentu – pat ja līdzība ir “aiz matiem pievilkta”, no sērijas – “Tu ēd ar dakšiņu, bet Hitlers taču arī ēda ar dakšiņu”. Saku to no pieredzes… Lai vai kā, rezultātā izpratne par šo vēstures periodu paliek karikatūru un primitīvu propagandisku saukļu līmenī.

Es izvēlējos kritiski izvērtēt Hitlera režīmu no nacionālisma pozīcijām, jo secināju, ka tieši no šādas perspektīvas paveras iespēja fundamentālākai kritikai. Vienlaikus tā var izgaismot atšķirības starp īstu nacionālismu un Hitlera totalitārismu. Mēģinājumi pirmo vienādot ar pēdējo ir demagoģiski. Turklāt pat Vācijā līdz 1933. gadam pastāvēja ļoti dažādi nacionālistu un konservatīvo strāvojumi, kas konkurēja par varu. Hitlera režīms nebūt nebija vienīgais iespējamais iznākums starpkaru perioda antikomunismam un Veimāras republikas neizbēgamajam sabrukumam, ne arī tā īpatnības ir attiecināmas uz citām nacionālisma formām.

Kas raksturoja tieši Hitlera nacionālsociālismu un kāpēc tas ir nesavienojams ar nacionālismu mūsu izpratnē?

Vispirms ir jāmin lielummānija. Hitlers līdz galējai robežai savā personībā iemiesoja šo nelāgo vācu īpašību. Lielummānija izpaudās visos režīma aspektos – arhitektūrā, idejā par citu tautu pārvācošanu, fantāzijās par PSRS iekarošanu dažu nedēļu laikā, citu tautu neizprašanā kā tādā (piemēram, liktenīgā ASV potenciāla nenovērtēšana). Protams, arī terorā un genocīdā, kaut šeit Hitlers tikai palika uzticams boļševisma skolnieks. Nacionālistam rūp sava nācija – bet Hitlers neplānoja apstāties ar to. 1939. gadā režīms no nacionālisma pārgāja uz imperiālismu, pirmo reizi pakļaujot nevācu teritoriju – Čehiju. No tā brīža un turpmāk tie bija tieši Eiropas valstu nacionālisti, kas cīnījās pret šo imperiālismu – ir acīmredzami muļķīgi vienādot nāciju apspiedējus ar apspiestajiem, tomēr tas joprojām notiek.

Protams, lielām nācijām, konkurējot ar citām lielvarām, to nacionālisms bieži pāraug imperiālismā. Tā tas ir bijis jau tūkstošiem gadu. Taču imperiālismam var būt dažādas formas. Visbiežāk tas izpaužas kā vienas valsts hegemonija ar daudziem mazākiem sabiedrotajiem, kas pieskaņojas šīs valsts vēlmēm un interesēm, tādējādi nosargājot paši savas intereses. Taču Hitlers savā lielummānijā iedomājās, ka vācieši Eiropu var pārvaldīt vieni paši, vieni paši arī sakaut gan PSRS, gan ASV (pēdējo gan ar Japānas atbalstu). Nespēja saskatīt lietu mērogu, valstu industriālo potenciālu, cilvēkresursus un loģistikas izaicinājumus noveda pie neizbēgamas sakāves 1941. gadā pie Maskavas un 1942. gadā Staļingradā. Tikai tad, uzsākot vairākus gadus ilgu atkāpšanos līdz pat Berlīnes ielām, tika aizsākta citu tautu mobilizācija cīņā pret PSRS un propagandā nomainīti akcenti no vācu pārākuma uz “kopējo cīņu pret boļševismu”. Bet tam pamatā bija pavisam kritiskā situācija ar vācu armijas zaudējumiem, ne imperiālisma politikas atmešana.

Hitlera imperiālisma pamatā bija vēl kaut kas bez lielummānijas. Tās bija arī pretenzijas uz viņa teoriju “zinātniskumu”. Te viņš izpaudās kā tipisks britu sociāldarvinisma skolnieks, kas pamatoja imperiālismu ar “augstākas tautas” misiju pār “zemākām”. Palasot neoficiālās Hitlera “galda sarunas”, kļūst pilnīgi skaidrs, ka viņš bija tīrs materiālists, kurš ticēja, ka visu ir iespējams racionāli klasificēt, izskaitļot, ka zinātne padarīs reliģiju lieku un atrisinās sabiedrības visas problēmas – vai neizklausās pazīstami? Tas ir tas pats marksisma un mūsdienu kreisā liberālisma dzinulis. Vienīgais, kas ir mainījies, ir vispārpieņemtie atzinumi par to, ko nozīmē “ticēt zinātnei”. Hitlera laikā tas nozīmēja sekot modīgajam sociāldarvinismam, rases idejai kā cilvēka galvenajam raksturlielumam un no ASV un Skandināvijas aizgūtajai eigēnikai kā “sabiedrības uzlabošanas” metodei.

Būdams politisko intrigu un propagandas meistars, Hitlers vienlaikus bija ar ārkārtīgi primitīvu, bet paradoksālu pasaules uzskatu. Jūtelīgums par dzīvnieku tiesībām un smēķēšanas kaitīgumu viņā apvienojās ar pilnīgu nejūtību pret citu un beigās arī paša tautas ciešanām. Būdams arī veģetārietis, viņš ar iepriekš minētajām īpašībām visnotaļ labi būtu iekļāvies jebkurā progresīvā mūsdienu jauniešu kompānijā, ja vien nebūtu rasists.

Tāpat ir jāpiemin arī kāds reti pieminēts Hitlera režīma aspekts – antitradicionālisms. Ja konservatīvie atzīst tradicionālo institūciju lomu cilvēka un sabiedrības dzīves strukturēšanā un piepildīšanā ar jēgu, tad Hitlers vērsās pret visām institūcijām, kas tieši nepakļāvās partijai. Aristokrātija un prūšu virsniecība ar zināmu nicinājumu tika pieciesta, bet pret baznīcu tika izvērsts terors. Tāpat tika aizliegtas tradicionālās studentu korporācijas. Hitlera mērķis bija pārveidot tradicionālo Vāciju par masu patērētāju sabiedrību, ko raksturotu tikai viens lielums – piederība rasei. Pat pati nacionālsociālistu partija atradās strukturālā haosā, visai varai esot pilnīgi personalizētai ap vienu cilvēku. Tādējādi ironiski, bet tieši Hitlera režīms kā entropisks spēks nolīdzināja ceļu tālākai vācu identitātes izšķīdināšanai sociālisma un “labklājības valsts” iekārtās.

Visbeidzot, nevar izlaist otro vārdu “nacionālsociālismā” – režīms bija sociālistisks, proti, to raksturoja citu saražoto labumu izlaupīšana un pārdale, vergu darbaspēks un neilgtspējīga attīstība, no kuras visvairāk ieguva līdz absurdam korumpētā partijas elite.

Hitlera režīms bija iedomājies, ka varēs izveidot gan vietēju, gan globālu vienveidību, pakļaujot un pārvācojot Eiropu, iznīcinot nelielās Eiropas tautas un to unikalitāti. Mūsdienu kreisie totalitāristi piedāvā cita veida globālu vienveidību, Eiropu pārpludinot ar trešās pasaules imigrantiem. Tikmēr īsts nacionālisms, kas ir arī latviešu nacionālisms, iestājas par nācijas etnisko interešu aizstāvību savā nacionālā valstī, tādējādi nodrošinot tautu un kultūru daudzveidību globālā līmenī. Mēs varam droši un ar lepnumu raudzīties uz pašu nacionālisma tradīciju un šajās saknēs rast pamatojumu mūsu uzdevumiem šodien.

Raivis Zeltīts

Dalies:
Share on facebook
Facebook
Share on twitter
Twitter
Share on whatsapp
WhatsApp

Apej cenzūru!

Neesi atkarīgs no sociālo tīklu starpniecības – saņem “Austošās Saules” ziņu apkārtrakstu savā e-pastā.