Tēma daudz tiek cilāta, bet neesmu manījis sistēmisku skatu uz notikušo. Daudz kategorisku un virspusēju spriedumu. Notikums aizēnojis pavisam nesenu gadījumu, kad pēc skolasbiedra saduršanas, ar tiesas svētību (nepiemēroja apcietinājumu), vainīgais atkal nokļuva uz brīvām kājām un atgriezās skolā. Tomēr šie notikumi jāskata kontekstā.
Vispirms jānorāda, ka notikušais ir skatāms vairākos slāņos;
- Galvenais un plašākais, kas ir visa pamatā – vērtību jautājumi un vērtību sistēma.
- Otrkārt (no pirmā izrietošs) – likumdošana, kas reglamentē gan atbildību par nodarījumiem, gan darbības , kas ir vai nav jāveic dažādām tiesībsargu institūcijām.
- Policijas, tiesas, prokuratūras un citu iestāžu sistēmas kvalitāte.
- Konkrētu amatpersonu atbildība un rīcība.
Visi tie, kas, kā vienīgo problēmas sakni, nosauc tikai vienu vai divus, no šiem aspektiem, kļūdās.
1. Par vērtībām, šajā situācijā, jārunā vismaz divos aspektos. Likumdošana atspoguļo valdošo vērtību sistēmu, un pie mums, diemžēl, ir tā, ka smagākas sekas ir pret īpašumu vērstai darbībai – mantas tīšai bojāšanai, nevis tīša fiziska kaitējuma nodarīšanai cilvēkam. Par to sīkāk rakstīšu otrajā punktā. Un otrs vērtību jautājums – pārprastās cilvēktiesības. Paradoksālā kārtā tieši tos, kas jau ir izdarījuši pārkāpumu, cilvēktiesību principi un liberālās ideoloģijas morālais relatīvisms, aizsargā vairāk, nekā tos, kuru tiesības, no pārkāpēja puses, jau tikušas aizskartas. Ja raugāmies plašāk – ir svarīgi, kā mēs, kā sabiedrība, atbildam uz šādiem jautājumiem; Cik vērts ir cilvēks? Vai tiesības var pastāvēt bez pienākumiem? Kādos gadījumos, kurš drīkst, un cik lielā mērā, lietot vardarbību? Vai soda primārais mērķis ir mainīt kāda uzvedību, vai pasargāt sabiedrību no noziegumiem? Vai uz to, kurš mērķtiecīgi un vairākkārt pārkāpj citu tiesības, joprojām pilnā mērā var un vajag attiecināt cilvēktiesības? Kur atrodas “zelta vidusceļš” starp indivīda personīgajām brīvībām, tiesībām un sabiedrības interesēm? Vai viss, kas ir likumīgs ir taisnīgs, un otrādi?
Šajā kontekstā der piesaukt dažādos gadījumus Eiropas valstīs (Zviedrija, Norvēģija, Francija, Lielbritānija), kad par smagiem noziegumiem – izvarošanas, bruņoti uzbrukumi – vainīgie nevis saņem nopietnu sodu vai tiek izraidīti, bet iziet formālu rehabilitāciju, iekļaušanas programmas utt.
2. Par likumiem. Viena no aksiomām ir, ka likumus raksta saprātīgiem cilvēkiem, bet tos visbiežāk pārkāpj nesaprātīgie. Šī nianse bieži rada problēmas.
Paradoksāli, bet maznozīmīgu miesas bojājumu (vienkāršoti – tādi, kas nepadara par invalīdu, neatņem darbaspējas, neapdraud dzīvību – sasitumi, virspusējas brūces) gadījumā, maksimālais sods ir 700 eur, vienlaikus par tīšu kāda īpašuma, piemēram automašīnas izdemolēšanu var sodīt uz laiku līdz diviem gadiem, vai, ja izmanto dedzināšanu – pat līdz desmit gadiem.
Praksē tas nozīmē, ka var izvērst mērenu teroru pret kādu, viegli iekaustot kaut vai ik pārdienas, nemaz nerunājot par draudiem fiziski ietekmēt (maksimālais sods – 500 eur) , par to būs tikai administratīvā atbildība. Problēma ir arī tajā, ka šādi vardarbīgi pārkāpumi nekad nenovedīs līdz kriminālatbildībai vai ieslodzījumam. Nav likumdošanā mehānisma, kas, līdzīgi kā par satiksmes noteikumu pārkāpšanu, summētu “soda punktus” un rezultētos nopietnākā atbildībā.
Likumos trūkst risinājuma, lai izteikti agresīvas personas īslaicīgi norobežotu no pārējās sabiedrības. Uz kaut cik vērā ņemamu laiku. Administratīvā pārkāpuma gadījumā (maznozīmīgie miesas bojājumi, draudi) tās ir tikai 4 stundas, ļoti retos un specifiskos gadījumos 12 stundas. Praksē – apreibinājušos, agresīvu personāžu jau pēc 4 stundām atkal jāpalaiž uz ielas, pat, ja viņš tikko kādam draudējis ar nazi.
Policijai ir tiesības varmāku nošķirt līdz 8 dienām, tiesa var lemt par pagaidu aizsardzību. Šie mehānismi ir lietderīgi, bet problēmas sākas, kad varmāka tos nolemj neievērot, jo sākas smagnējās sistēmiskās procedūras policijas, tiesas, prokuratūras un citu dienestu ietvaros. Nav skaidru normu un operatīva mehānisma. Policijas vai tiesas aizlieguma tuvoties pārkāpšana, diemžēl, nenozīmēs operatīvu nokļūšanu aiz restēm. Kā redzējām – Jēkabpilī bija virkne procesu par šo pārkāpumu, bet maz jēgas.
3. Par institūcijām. Ir redzams, ka, bieži vien, procedūras un informācijas apmaiņa starp institūcijām ir lēna, smagnēja un neefektīva. Rezultātā tiek zaudēts laiks.
Problēmas daļa ir arī pašu šo struktūru izkārtojumā, iekšējos mehānismos. Pilsētā runā, ka policistu darbības uzraugošie iekšējie biroji ir naski izskatīt aizturēto sūdzības pret policijas darbiniekiem, un rezultātā vainīgs it bieži mēdz būt darbinieks. Ir pat dzirdēts, ka policists zaudē darbu, jo, aizstāvoties no uzbrukuma ar nazi, izmantojis steku un izdarījis vairāk sitienu, nekā, uzrauguprāt, nepieciešams. Ir dzirdēti nostāsti, ka policistiem iesaka neaizrauties ar izlēmīgu un stingru rīcību, jo advokāti pēc tam neļaus garlaikoties, iekšējās kontroles uzraugi darīs dzīvi jautrāku. Un tam esot gana daudz piemēru.
Ja nu tas tā ir, ja policistu galvenā rūpe ir nesagādāt galvassāpes sev un savai priekšniecībai, neizcelties ar “nevajadzīgu iniciatīvu”, tad ir tikai saprotami, ka motivācija risināt šādas sadzīves vardarbības situācijas ir zema. Komplektā ar jau tā minimālo, likumu sniegto līdzekļu klāstu. Tad par svarīgu metodi var kļūt pēc iespējas “noairēt” problēmas, situācijas, informāciju.
Prokuratūras problemātiku, manuprāt, spilgti raksturo ģenerālprokurora tēze, ka Jēkabpils noziedznieks kļuvis vardarbīgāks, jo uz nepilnu mēnesi nonācis apcietinājumā. Arī fakts, ka cietušā bija lūgusi šīs amatpersonas iesaistīšanos, to nesagaidot. Par dažādām problēmām prokuratūras darbā varam lasīt medijos un soctīklos, saistībā ar citām lietām.
Par tiesu termiņiem un spriedumu pamatotību varētu spriest daudz, kontekstā ar tēmu, vēlreiz piesaukšu pavisam neseno gadījumu, kad skolasbiedru sadūrušajam nepiemēro drošības līdzekli, kas nodrošinātu, ka attiecīgās skolas skolēni bez bažām varētu doties uz skolu, jo vainīgais tiek palaists brīvībā un atgriežas skolā.
4. Par konkrētām amatpersonām. Tā kā amatu zaudējis Jēkabpils iecirkņa priekšnieks, ir skaidrs, ka ne viss ir izdarīts pēc labākās sirdsapziņas. Jā, visticamāk, bija nolaidība, neiedziļināšanās, utt. Konkrētas amatpersonas rīcība bieži ir izšķirošs faktors. Tomēr jāatceras, ka pie noteiktas valdošās vērtību sistēmas, likumdošanas bāzes un iestādes iekšējās kārtības, pareizu rīcību gaidīt no zemākā līmeņa darbinieka ir pielīdzināms varonības gaidīšanai.
Tāpēc nevienkāršosim. Problēma ir plaša un ielaista. Ja netiks risināti visi augšminētie aspekti, šādas traģēdijas atkārtosies.
