Izcilā japāņu autora Jukio Mišimas darbs “Saule un tērauds” ietver fascinējošas pārdomas par gara un ķermeņa attiecībām. Mišima raksta, ka tieksme izplūst vārdos ir kā ķermeniskā aspekta aizstāšana. Šajā domā noteikti ir liela daļa patiesības. Ar ķermeni mēs aizņemam fizisko telpu, ar vārdiem – garīgo telpu. Abi apliecina tieksmi pēc zināmas varas pār apkārtējo vidi. Intelekts nekad nav pilnībā objektīvs un neieinteresēts. Drīzāk pārlieku liela objektivitāte liecina par vitalitātes un dzīves gribas trūkumu, zināmu padošanos, nespējot definēt to, kas pašam ir svarīgs, un par to iestāties.
Mišima darba gaitā atklāj, ka strādājot pie savas fiziskās formas, tieksme izplūst vārdos samazinās – “ķermeņa domas” sāk aizņemt arvien vairāk vietas apziņā, pozitīvi izmainot personību. Cilvēks nav tikai dvēsele, bet arī tā fiziskā telpa, ko viņš aizņem ar savu ķermeni. Un dvēsele [vismaz šajā dzīvē] nav nodalāma no ķermeņa – pretēji tam, ko apgalvo dažādas filozofijas (vai, piemēram, ezotēriskās transdženderisma idejas par dvēselēm, kas iestrēgušas nepareizajos ķermeņos). Daudziem pārdomas par ķermeņa trenēšanas nozīmi varētu šķist liekas, bet tas tā nebija Mišimam, kurš no jaunības bija apveltīts ar pārāk lielu pašrefleksiju un “dzīvošanu savā galvā”, kas, protams, bija arī viņa literārā talanta pamats. Tomēr kādā brīdī viņš saprata, ka viņa izaugsme ir apstājusies, un to var turpināt tikai “mazinot” savu intelektuālismu un pievēršoties “Saulei un tēraudam”, jeb svarcelšanai un saskarei ar dabas elementiem. Domāju, ka daudziem mūsdienu komfortā uzaugušajiem jauniešiem, kas nekad nav izjutuši sava fiziskā spēka robežas, Mišimas pārdomas varētu šķist aktuālas.
Kurts Bruševics
