“Ikviena valsts, kas savā iekšienē ir sašķelta, aiziet postā, un tur nams uz namu grūst.” Tā rakstīts svētajos rakstos. Šī atziņa, protams, nav tikai kristīga – tā ir balstās veselajā saprātā un vēsturiskajā pieredzē. Vesela valsts ir iekšēji vienota. Tā ir kā organisms, kurā valdība pārstāv prātu, kas apzinās valsts būtību, to aizsargā un vairo kopējo labumu. Vai mums ir vesela valsts?
Mūsu valdības vadītāji nezina Latvijas valsts būtību. Viņi nezina, ka Latvijas pastāvēšanas pamats, mērķis un jēga ir latviešu tautas kopējais labums. Ka vienīgais iemesls valstij ar nosaukumu “Latvija” ir tāds, ka šeit vēl pirms valsts pastāvēja latviešu nācija savās etniskajās robežās. Ja valsts ir organisms, tad šim organismam ir iestājusies amnēzija. Tas nezina savu pagātni, tas neizvirza nākotnes mērķus, tas pašiznīcinās, ir dezorientēts, tā darbības svārstās no paralīzes būtiskajos un hiperaktivitātes nebūtiskajos jautājumos. Stacijas bez savienojumiem ir ārēja izpausme iekšējam haosam. Savienojumi trūkst valdībā un valdošo prātos.
Nacionālisms ir par valsti ar jēgu un mērķi. Kur jēgas un mērķa trūkst, tur vairojas birokrātija, formālisms un necilvēcība. Tas nav tikai par etniskajiem vai valodas jautājumiem. Kāds mans labs draugs vienlaikus saņem valsts apbalvojumu un nobloķētu bankas kontu no tiesu izpildītājas saistībā ar nebūtisku satiksmes pārkāpumu. Sods nebija nomaksāts, jo Latvija.lv sistēmas veidotāji sagaida, ka iedzīvotāji apstiprinās savus oficiālos e-pastus, citādi informācija netiek nosūtīta. Kura ir Latvijas valsts – tā, kas šo priekšzīmīgo darbinieku apbalvo, vai tā, kas soda, jo viņš strādājot LATVIJAI nav pievērsis uzmanību Latvija.lv ? Kurai Latvijai viņam ticēt? Ja tā nav sabotāža austrumu valsts interesēs, tad kas tas ir? “Valsts ir sašķelta, aiziet postā un nams uz namu grūst…”
Par sagruvušiem namiem. Kādai manai radiniecei laukos mājas jumts ir teju iebrucis. Mājā dzīvo trīs paaudzes. Viņa ir viena no tiem gaišajiem cilvēkiem, kas vairo latvisko kultūru visā pagastā. Līdzekļu, lai māju sakārtotu, nav. No kurienes lai būtu? Kredītus Latvijā saņemt ir tuvu neiespējami (pat man ir atteikts vairākkārt, jo esmu bijis pašnodarbinātais – valstij nomaksāto nodokļu apjoms, parādu neesamība un kopējais darba stāžs neskaitās). Ministrijas sponsorē “zaļās enerģijas” mersedesus bagātniekiem, jo tas atbilst Eiropas Savienības kopējam kursam, bet ne latviešus, kas izvēlas palikt laukos un veidot latvisku vidi sev apkārt. Jo valstij nav atmiņas un plānu – atliek izpildīt ES birokrātijas prasības pēc PSRS gados izveidotās kolonijas pārvaldes inerces.
Teju 250 smagi slimu bērnu ārstēšanai nākamgad nebūs valsts finansējuma. Finansējums toties ir sabiedriskā medija krievu valodas versijai, komiksiem par pēcpusē iespraustām svecītēm un “pētījumiem” par “Bolt” kurjeru labsajūtu ar 300 tūkstošu eiro budžetu un pretlatvisku saturu. Valdības un attiecīgi valsts pārvaldes prioriātes visos attīstības plānos ir faktiski viss, tātad – nekas. Bet vienlīdzība šādos jautājumos nozīmē nevis salāgotu atbalstu galvenajiem attīstības virzieniem, bet gan naudas izšķērdēšanu muļķībās, kamēr būtiskākās jomas, piemēram, bērnu veselība cieš. Prioritāte pēc definīcijas nevar būt viss. Mainoties vadītājiem un/vai situācijām prioritātes netiek pārskatītas, bet gan papildinātas, līdz ar to arī valsts pārvaldes darbinieki “izdeg”. Kļūdas gadrīz nekad netiek atzītas. Birokrātijas, formālisma un necilvēcības aplis turpinās.
Šajā brīdi kāds jau piesauks, ka es esmu “viss ir slikti” un “atlajst saimu” piekritējs un populists, kas noniecina visu labo, kas valstī notiek. Protams, ka valstī notiek arī labas lietas. Es nekad neesmu sūdzējies par salabota tilta margu izskatu, bet priecājies par salaboto tiltu. Runa nav par detaļām, bet par plašāku kontekstu, kurā valsts, manuprāt, ir nevesela. Nevajag arī man norādīt, lai es pats kaut ko daru lietas labā, ņemot vērā, ka esmu sabiedriski aktīvs kopš pilngadības sasniegšanas. Es arī neuzskatu, ka atdot valsts stāvokļa kritiku “šleseristiem” būtu sevišķi patriotiski.
Es esmu un būšu motivēts kopt, pilnveidot un sargāt Latvijas valsti, jo tas atbilst manām vērtībām un pārliecībai. Taču valsts pastāvēšana NEVAR balstīties tikai uz personīgi motivētiem indivīdiem, kuriem šī motivācija periodiski ir jānotur par spīti birokrātijas aklajām un reizēm kaitnieciskajām rīcībām. Nē, valstij nav “jādod pilsoņiem noteikts dzīves līmenis”, kā to viltotajā citātā “saka” Somijas maršals Mannerheims – valstij ir JĀĻAUJ pilsoņiem sasniegt tādu dzīves līmeni, kādu tie spēj sasniegt, veicinot kopējo labumu.
Motivācija kopt un sargāt valsti arī nav noturīga, ja “brīvība”, “tēvzeme” vai “brīvības cīnītāji pagātnē” pārvēršas par tukšām vārdu čaulām no valdošo politiķu puses. Augstākā brīvība ir brīvība būt pašiem – dzīvot saskaņā ar savu identitāti, dzīvot latviskā vidē un paļauties, ka mūsu bērni un mazbērni arī tādā dzīvos. Neliela pastaiga pa Rīgas centru vai kādu mikrorajonu šādu brīvības sajūtu ļoti ātri liedz. Tēvzeme agrāk apzīmēja no tēva dzimtas mantotu zemes īpašumu – vairums latviešu arvien dzīvo daudzdzīvokļu mājās vai ar NĪN apliktā īpašumā. Brīvības cīnītājiem pagātnē ir vārdi un uzvārdi, kurus šie politiķi nezinās, jo nekad nav iedziļinājušies savas tautas vēsturē. Tie, kam ir stipra iekšējās brīvības sajūta, kas mīl katru savu dzimtenes stūri, kas zina savas dzimtas un tautas vēsturi, tie ir motivēti un par to jau savu atbildību ir uzņēmušies. Pārējo motivēšana, nevis runāšana abstrakcijās, ir valdības atbildība – tautas vienošana ar skaidru identitāti, mērķa apziņu un darbiem.
Raivis Zeltīts
