Vēl pārdesmit gadu senā pagātnē ikviens Latvijā dzīvojošs jaunietis noteiktās dienās maršēja pa ielām baltā kreklā ar sarkanu lakatu un skolās tika mācīta biedra Ļeņina mūžīgā patiesība. Kā jau tas pienākas totalitārās sistēmās, komunisma indoktrinācija izglītības sistēmā pieder pie lietas. Atjaunojot Latvijas neatkarību, pavīdēja cerības stars, ka mums beidzot tiks dota iespēja dzīvot brīvā valstī un atbrīvoties no komunisma rēga, tomēr vai tiešām šis rēgs līdz galam ir mūs atstājis?
Lai arī ar PSRS sabrukumu mēs atbrīvojāmies no stagnējošā komunisma, kurš PSRS pastāvēšanas laikā savu formu mainīja minimāli, Rietumos vietējie komunisti saprata, ka “šķiru cīņa” ir sevi izsmēlis jēdziens, tāpēc tas vidējam jaunietim vairs nav aktuāli un ir jāatsvaidzina. Saprotot, ka visvieglāk gūt politisko ietekmi un vilināt atbalstītājus savā pusē ir mākslīgi radot konfliktu un žēlinot, par jauno modes kliedzienu ir kļuvis koncepts “apspiestā grupa” pret “apspiedēju”. Šajos mainīgajos var ievietot jebko, ko sirds kāro, tomēr visbiežāk izmantoti ir jēdzieni “-fobi”, kur tiek nolikta kāda konkrēta pārliecība – tie, kuri ir par nacionālu valsti, pret imigrāciju vai par ģimeni kā sabiedrības pamatu a priori ir ļaunie un islamofobi, homofobi utt., bet tie, kuri šīs idejas atbalsta, tātad ir labie un “progresīvi domājošie”.
Šo situāciju bīstamāku padara tas, ka daudzi neapzinās, ka jauniešiem šis vēstījums tiek ielikts zemapziņā caur patēriņa kultūru. Vērojot ārzemju filmas, seriālus, lasot masu medijus (it īpaši tādus zināmus kā Guardian, CNN, BBC u.c.), tiek indoktrinēta tā paša vecā komunisma pārliecība, tikai jaunā “apspiestie” pret “apspiedēju” formā. Ja agrāk mācīja, ka bagātie ir ļaunie, jo viennozīmīgi pie bagātības ir tikuši, ekspluatējot nabagus, tad tagad jauniešiem māca, ka ir X grupa, kura ir cietēji (imigranti, geji, musulmaņi), kuriem slikti klājas tāpēc, ka ir, teiksim, konservatīvie, kuri tos apspiež. Kā jau ideoloģijā tas pieklājas, nevis tāpēc, ka A vai B, bet tāpēc, ka konservatīvie. Šī ideoloģija jautājumus neprasa.
Šī propagandas metode ir efektīva, jo tā apelē uz emocijām. Lai kreisie savus ideoloģiskos mērķus virzītu uz priekšu, tie izvelk no konteksta kādu cietēju, piemēram, imigrantu, kurš “ir apspiests” vai, teiksim, vēl pirms jebkādu pierādījumu iegūšanas apgalvo, ka Talsos pie vīrieša dedzināšanas ir vainīgi konservatīvie1, lai tādējādi nonāktu pie priekšlaicīgiem secinājumiem un gūtu naivu cilvēku atbalstu savam manifestam. Nekaunīgas metodes kreisajās aprindās nav retums, jo tie apzinās, ka apelēt ar emocijām ir vienkārši un efektīvi. Masu patēriņa kultūras un kreiso kontrolēto institūciju sekas ir redzamas – jaunatnes vidū izplatās komunisma idejas, kā apgalvo Latvijas drošības dienesti2. Lai arī gandrīz ikvienam, kurš dzīvojis padomju laikos, ir izstrādājušās antivielas pret komunismu, acīmredzot padomju laiki sāk attālināties, un jauniešiem savu tautiešu likteņi Sibīrijas lēģeros sāk aizmirsties.
Tāpat arī viena no lielākajām problēmām Rietumos ir jaunatnes indoktrinācija akadēmiskajā vidē. Džordans Pītersons izsakās, ka “Mēs pēdējos 50 gados esam tērējuši par daudz laika, piemēram, klaigājot par tiesībām, un mēs vairs nepieprasām pietiekami daudz no jaunajiem cilvēkiem, ar kuriem mēs saskaramies.”3 Arī Latvijā (lai arī daudz mazāk kā Rietumos) šķiet, ka, vērojot pēc akadēmiskās vides, daļa no jaunajiem cilvēkiem jau pieņēmuši “Rietumu profesoru” dogmu, ka tāda lieta kā, teiksim, “cilvēktiesības”, “klimata pārmaiņas” vai diētas izvēle ir viņu dzīves centrālā problēma un misija. Tomēr cik daudzi no viņiem apzinās savu personīgo dzīves mērķi, ir nodibinājuši attiecības vai pat skaidri zina to, kas viņus dzīvē saista un ko vēlas studēt?
Runājot skaidrā valodā – pirms ir runa par pasaules glābšanu savām rokām, ir jāsakārto sava istaba. Jaunietim, kurš skaidri nezina, ko vēlas dzīvē sasniegt, kurš nav ne dienu dzīvē strādājis reālā darbā, nebūtu jāsatraucas par kaut kādām abstraktām “klimata pārmaiņām”. Tos, kuri fanātiski pieķeras “klimata pārmaiņām” vai “vegānismam”, ir jāuztver līdzīgi kā tādu subkultūru kā gotus (atvainojos gotiem), kas ir vairāk kā vecumposms, kurš jāpārvar, nevis reāls pasaules uzskats. Tomēr man ir prieks, ka es pazīstu daudzus krietnus jauniešus, kuri neuzķeras uz šādām viltus vērtībām.
Ko piedāvāt vietā, jautāsiet? Kaut ko jēgpilnu. Arvien vairāk jauni cilvēki sāk apzināties, ka kāds cenšas domāt “pareizi” viņu vietā, un pievienojas patriotiskām kustībām, tā, lūk, arī filmas “Dvēseļu Putenis” galvenās lomas atveidotājs Oto Brantevics ir pievienojies nacionālai jauniešu organizācijai “Jaunieši Latvijai”. Arī no valsts puses ir veikts viens liels pareizs solis ar Valsts aizsardzības mācības ieviešanu. Patriotisms, izdzīvošanas prasmes, saikne ar dabu – tā ir varena dzīves pieredze, ko šis priekšmets sniedz, un tā tik tiešām ir svarīga dzīves sastāvdaļa. Tas ir daudz svarīgāk par kaut kādām abstraktām “klimata pārmaiņām”, ar ko Latvijai, nemaz nerunājot par individuālu jaunieti, sakara ir visai maz. Ikkatram jaunietim ir jāiziet cauri noteiktai darba, dzīves pieredzei, izdzīvošanas skolai dabā, vai tas būtu VAM ietvaros vai Jaunsardzē, vai Zemessardzē vai citur. “Klimata pārmaiņu” vai “vegānisma” dēļ vēl neviens nav cīnījies un kritis. Patriotisms. Ģimene. Dzīves aicinājums. Tās ir lietas, kurām ir nozīme un kuru dēļ ir vērts dzīvot. Un tieši šīs vērtības mums ir jāmāca jaunatnei. Jo, ja to nedarīsim mēs paši, to darīs masu patēriņa kultūra, un tad jau būs par vēlu. Cīņa ar klīstošo komunisma rēgu ir jāuzvar mums pašiem.
Roberts Ozols
[1] https://www.austsaule.lv/kurs-atbildes-par-naida-kurinasanu-pret-konservativajiem/
[2] https://www.austsaule.lv/vdd-prokremliskie-aktivisti-lampa-un-jaunie-komunisti/
[3] Peterson, J. B. (2021). Beyond Order: 12 More Rules for Life. Random House Canada
