Vainot oponentu pašu grēkos ir vistipiskākā kreiso taktika.
Pašiem veicināt nelegālo imigrāciju, kas noved pie traģēdijām Vidusjūrā, bet tad vainot imigrācijas pretiniekus par “necilvēcību” pret imigrantiem.
Pašiem izvirzīt tēzi, ka visa centrā ir seksualitāte, iznesot guļamistabu ielās, bet tad vainot labējos, ka lien citu guļamistabās.
Pašiem mēģināt Covid-19 laikā bez sabiedrības iesaistes grozīt Satversmes 110. panta jēgu, bet tad sašutumā vainot “nacionāļus” par “revolucionārumu”, jo parlamentārā ceļā tiek mēģināts saglabāt status quo.
Saukt tautu par “kaujas suņiem”, bet tad aicināt nešķelt tautu un vienkārši mīlēt visus.
Mīlēt visus, izņemot tos, kuru viedoklis atšķiras par “karalienes” Osipovas 110. panta interpretāciju – jo tas nav tikai atšķirīgs viedoklis, bet ķecerība, naids un necilvēcība, kas nav pelnījusi demokrātisku pārstāvniecību. Un tas viss tikai demokrātijas vārdā.
Latvijas kreisie, protams, nav izgudrojuši jaunu divriteni. Arī ASV Sabiedrības polarizācija ir pamatā kreiso “nopelns”, kas izmanto demokrātu partiju savu radikālo ideju nostiprināšanai. Tikmēr republikāņi kopumā mēģina saglabāt to lietu kārtību, kas viņiem asociējas ar amerikāņu vērtībām, tikai daļai kļūstot radikālākiem, kas ir pretreakcija uz kreiso radikālismu.
Arī kreiso cenzūra publiskajā telpā pie sašķeltības, jo progresējoši par nevēlamu un cenzējamu tiek atzīti viedokļi, kas pat nav radikāli, bet vienkārši ir “nākamie sarakstā”.
Protams, ir jācenzē aicinājumi uz vardarbību, cilvēku goda un cieņas aizskaršana, bīstami meli, taču tam jānotiek saskaņā ar likumu, nevis pēc kreiso “revolucionārās sirdsapziņas”.
Kurts Bruševics
