Austošā Saule

Latviskums. Taisnīgums. Kārtība.

Krievija nevar mainīties

Reiz jāpārtrauc bezjēdzīgās diskusijas, ka pie kara Ukrainā ir vainīgs tikai Putins un bez viņa Krievija būtu normāla, demokrātiska valsts. Tas tā nevar būt, un to pierāda vēsturiskā pieredze, kas apliecina Krievijas nemainīgo dabu vismaz kopš Ivana Briesmīgā laikiem.

Pirmkārt, kā jau vairākkārt rakstīts, plašas Krievijas teritorijas veido iekarojumi uz citu tautu zemju rēķina. Neviendabīga etniskā izcelsme veido arī politisko mentalitāti, ideoloģiju, kas ir izteikti impēriska. Tā neietver tādus jēdzienus kā tautu pašnoteikšanās tiesības vai vēsturiskās robežas. Ir tikai “ruskij mir”, kas vienmēr tiek apdraudēta. “Krievs” nav tauta klasiskā izpratnē, bet gan piederība imperiālistiskai domāšanai. Cilvēks vai nu atbalsta impēriju, vai nē. Vidusceļa nav. Tāpēc atbildību nevar novelt tikai uz Putinu, to nodalot no pārējās tautas. Vienkārši runājot, viņš ir tikai vietas izpildītājs.

Otrkārt, iepriekšējo apgalvojumu lieliski pierāda Krievijas vēsture kopš Ivana Briesmīgā valdīšanas laika, kad dzima ideja par “Trešo Romu”. Tā ir Krievijas politiskā misija kopš 16.gs., ko turpinājuši visi cari, ģenerālsekretāri un prezidenti. Nav nozīmes cilvēkam, kas vada Krieviju, jo šī “misija” visos laikos prasījusi identisku izturēšanos un darbību. Iekarot un pakļaut. Un nav nozīmes, vai to dara Nikolajs II, Staļins vai Putins.

Treškārt, Krievijas rīcībā novērojama šīs idejas neiedomājama nepārtrauktība un atkārtošanās. Tā ir daļa no viņu mentalitātes. Piemēram, par Livonijas kara (1558-1583) sekām kāds vācu ceļotājs Vidzemē rakstīja, ka “Ceļā no Rīgas līdz Tērbatai nedzirdēju ne gaili dziedam, ne suni rejam.” Šī paša kara laikā Cēsu pilī 1577.g. tās aizstāvji, arī pilsētas sievietes un bērni ieslēdzās un uzspridzinājās, lai tikai nenokļūtu krievu gūstā. Vēlāk, Pētera I laikā, Boriss Šeremetjevs Pēterim rakstīja: “Man Tev jāziņo, ka (…) ienaidnieka zemē vairs nav, ko postīt. No Pleskavas līdz Tērbatai un no Rīgas līdz Valkai viss ir iznīcināts. Nekas nav atlicis. Apdzīvotās vietas pastāv tikai kartēs. Par notikušo postīšanas laikā var pastāstīt gūstekņi. Ko lai iesāku ar laupījumu?” Re, Šeremetjevs pat nekaunās atzīt, ka cara armija ir parasti laupītāji. Sarkanarmijas noziegumus pat neminēšu. Un tas pats šodien notiek Ukrainā. Kāpēc dažiem ir pārliecība, ka tas varētu mainīties, ja nebūtu Putina? Kāpēc jāattaisno slepkavas?

Mēs nedrīkstam dzīvot ilūzijās par austrumu tautu un iespējamo demokrātisku Krieviju. Vēsture māca, ka Krievija atzīst tikai spēku. Būt stipriem ir labākais risinājums. Tāpat turpināt palīdzēt ukraiņiem, kas karo par taisnību un par mums. Varbūt viņiem izdosies sagraut Krieviju tās esošajā imperiālajā formā, kas dotu mums atelpas laiku, lai nosargātu savu valsti.

Edvarts Krusts

Dalies:
Share on facebook
Facebook
Share on twitter
Twitter
Share on whatsapp
WhatsApp

Apej cenzūru!

Neesi atkarīgs no sociālo tīklu starpniecības – saņem “Austošās Saules” ziņu apkārtrakstu savā e-pastā.