Pienākot 16. martam, šogad aprit 77 gadi, kopš abas Latviešu leģiona divīzijas cīnījās plecu pie pleca Veļikajas upes krastos un izrādīja mūžīgo latviešu karavīru varonību un vienotību. Latviešu leģiona kontekstā viena no svarīgākajām personībām neapšaubāmi ir Rūdolfs Bangerskis. Ja vēl vairāk nekā 25 gadus pirms leģiona izveides viņš ar Frīdrihu Briedi bija viens no pirmajiem diviem komandieriem, kuri ieradās Daugavgrīvas cietoksnī, lai komandētu jaunizveidotās latviešu strēlnieku vienības, tad tagad viņa uzdevums bija ļoti līdzīgs, tikai atšķirība tāda, ka, ja iepriekš strēlnieki bija pirmie latviešu bruņoto spēku formējumi, kaut arī zem cariskās Krievijas armijas, tad tagad bija jau piedzīvota neatkarīga Latvijas valsts, mums bija bijusi sava nacionālā armija, un doma bija viena – jāatjauno Latvijas armija. Doma par vienībām vācu pakļautībā šķita solis atpakaļ. Šī doma pavadīja teju jebkuru latvieti, tomēr sarežģītā politiskā situācija neļāva atjaunot Latvijas armiju. Neskatoties uz to, mēs nebijām tālu līdz tam, ka leģiona divīzijas patiešām komandē latvieši. Šajā rakstā par Latviešu leģiona tapšanu un pirmajiem mēnešiem ģenerāļa Bangerska acīm.
Rakstā ietvertā informācija ir balstīta uz 1959. gadā izdevniecības Imanta izdotās Rūdolfa Bangerska “Mana mūža atmiņas” II sējuma informācijas. Atsevišķi fakti ir ņemti no “Mana mūža atmiņas” I sējuma. Gandrīz viss rakstā paustais ir ģenerāļa Bangerska viedoklis un skatījums. Grāmata ir rakstīta personīgo atmiņu formā, tāpēc arī raksts ietvers Bangerska personīgās sajūtas, kuras viņš izjuta izšķirošos momentos.
1943. gada sākums. Daudzi latvieši jūtas pievilti, jo nekādu neatkarību vācieši nebija nesuši, savukārt tie, kuri vēlējās karot pret sarkano ļaunumu, dienēja policijas bataljonos, kas gan nebija tā forma, kuru daudzi bija sagaidījuši. Bangerskis par policijas bataljoniem izsakās sekojoši: “Dzirdēju, ka karavīri bija ļoti sašutuši par to, ka Latvijas armijas ietērpa vietā viņi ietērpti policijas uniformās un spiesti saukties par “šucmaņiem”, ne karavīriem; ka viņiem jāveic nekareiviski uzdevumi tālu no Latvijas robežām; ka viņu vienības pārāk slikti apgādātas un vāji apbruņotas. Neapmierinātība bija sākusi izpausties jau uz āru, un sekas bija bargi sodi no vācu puses.” Par lielām, apvienotām, latviešu vadītām vienībām tobrīd nebija ne runas. Daļa latviešu nonāca vācu karaspēka vienībās kā izpalīgi, formāli domāti ārrindas dienestam, tomēr vajadzības gadījumā tie vienkārši tika nosūtīti uz fronti, kas arī raisīja neapmierinātību.
Lai situāciju izmainītu, Bangerskis izsakās, ka vislabākais risinājums tiešām šķita Latviešu leģiona izveidošana ar latviešu vadību, kurā arī tiktu iekļauti visi policijas bataljoni. Kā vienu no iemesliem Bangerskis min, ka līdz šim nav bijis neviena latvieša, kurš aizstāvētu savējos, tā lūk, latviešu pulkvedi Kandi pēc konflikta nošāva kāds vācu virsnieks, bet kapteinim Praudiņam vācu tiesa piesprieda nāvessodu. Bangerskis izsakās, ka tieši leģions ar latviešu vadību varētu palīdzēt glābt tautiešus no šādām situācijām.
Ievērojams pavērsiens bija ziņa no tieslietu ģenerāldirektora Valdmaņa, proti, 1943. gada 17. februārī Bangerskis tiek uzaicināts uz Valdmaņa kabinetu, kur tiek izteikta doma par Latviešu leģiona izveidi. Vācieši vēlējušies, lai jaunizveidotā leģiona pulku un lielāku militāro vienību komandieri būtu vācieši, tomēr Zemes pašpārvalde pārņēma iniciatīvu un steigšus atrada latviešu komandierus, ko piedāvāt vāciešiem. Bangerskis izvēlēts par Leģiona komandieri, turpretī Arturs Silgailis izvēlēts par štāba priekšnieku. Bangerskis bijis pārsteigts par šādu priekšlikumu, jo vācu valodu viņš nepārvaldīja, kā arī teica, ka ir jau 65 gadus vecs un droši vien atradīšoties jaunāki un izveicīgāki latviešu virsnieki. Tomēr jau pēc kara, atcerēdamies baigo gadu un tolaik tuvojošo sarkano mēri no austrumiem, jautājis sev par šo brīdi – “Vai es kā patriots un vecs karavīrs drīkstēju palikt sānis kā skatītājs, nemēģinot ko darīt, lai censtos dzimtenei un tautai draudošās briesmas novērst? Vai arī personīgi man kā karavīram nebija pienākums labāk cīnīties un mirt frontē ar ieroci rokā nekā gļēvi ļauties čekistu lodei?” Jau vēlāk, pēc tikšanās ar Valdmani, viņam bijusi saruna ar ģenerāldirektoru Dankeru, kur Bangerskis izšķīries un piekritis kļūt par Latviešu leģiona komandieri.
Latviešu leģions teorētiski bija izveidots, tomēr nevienam nebija skaidrs – vai tas būs pulks, dīvīzija, korpuss? Vai to komandēs latvieši? Vai tā būs atjaunotā Latvijas armija? Lai arī šos jautājumus leģiona pirmajās dienās neviens latvietis nevarēja atbildēt, skaidrs bija tas, ka organizēta cīņa par Latviju būs un ka baigais gads tik viegli neatkārtosies.
1943. gada marta sākumā sekoja Bangerska tikšanās ar diviem vācu ģenerāļiem, no kuriem ģenerālis Hansens atsūtīts uz Latviju konkrēti Latviešu leģiona izveidei. Šajā tikšanās reizē jāizceļ tas, ka Bangerskis uzsvēris, ka leģions ir jāformē Latvijā, nevis Vācijā, kā to plānoja vācu virspavēlniecība, jo latviešu tauta nesapratīs, kāpēc tas nav iespējams tepat Latvijā. Hansens teicis, ka šis priekšlikums tikšot apsvērts. Tāpat arī Bangerska kandidatūra esot stādīta priekšā Berlīnei, bet Hansens minējis, ka atbildes no turienes vēl neesot.
Lielākais pārsteigums Bangerskim bija 1943. gada 20. marta rīts, kad viņam pazvanīja ģenerālis Dankers un ielūdza uz brokastīm ar vācu ģenerāli Hansenu. Ierodoties, brokastīs uz galda bija paplāte ar zivtiņām, gabalu maizes un sviestu, kā arī glāze ar degvīnu. Bangerskis šīs brokastis nodēvē par vairāk kā tādu studentu pacienāšanos, un bijis ļoti pārsteigts. Kamēr brokastis tika pasniegtas, telpā ieradās 2 vai 3 vācu virsnieki un Hansenam tikuši pasniegti kādi papīri. Bez nekādas vilcināšanās ģenerālis Hansens esot piecēlies un pasludinājis pavēli par Bangerska iecelšanu par pirmās latviešu divīzijas komandieri. Tam sekoja Bangerska zvērests un sveicienu apmainīšanās ar klātesošajiem. Bangerskis bija kļuvis ne tikai par Latviešu leģiona komandieri, bet arī par pirmās latviešu divīzijas komandieri, ko viņš vērtē negatīvi, jo šādus divus atbildīgus amatus nav viegli apvienot. Hansens arī ierosināja tuvāko dienu laikā veikt propagandas akciju, tomēr Bangerskis izturējās atturīgi, jo bija jau iepriekš paudis, ka aģitāciju veikt nevēlas. Neskatoties uz to, Bangerskis solīja ar visu sirdi pieiet pie Leģiona lietu kārtošanas.
Tajā pašā dienā interesants incidents norisinājās atceļā uz mājām, kad viņš satika ģenerāli Skrapci, kurš bija armijas apgādes daļas priekšnieks Latvijas neatkarības laikā. Viņš piebilda Bangerskim: “Nu, apsveicu, apsveicu jauno divīzijas komandieri! Ir jau labi justies tādam jaunam un spēcīgam kā jūs, bet vai jūs tiešām domājat, ka jūs to divīziju komandēsiet? Tad jūs vāciešus vēl nepazīstat. Nekad viņi jums neuzticēs tādu karaspēka vienību kā divīziju.” Zīmīgi, bet nebija jāgaida ilgi, līdz teiktais piepildīsies.
Neskatoties uz to, ka Bangerskis bija ļoti atbildīgā amatā, viņš tuvāko laiku pavadīja neziņā. Vienā brīdī viņš kādā Rīgas kazarmu noliktavā redzējis daudz jauniešu. Sākotnēji viņš nav sapratis, ko tad viņi tur dara, bet tad ievērojis, ka tie ir latviešu jaunieši, kas šeit pulcējas parādei, un viņš, būdams kā Latviešu leģiona vadītājs, par to nekā nav zinājis. Izrādās, ka pāris dienas vēlāk plānota akcija Doma laukumā, kur būs svinīgā solījuma nodošana, parāde ar uzrunām un ceremoniālais maršs, kur piedalīsies pirmie 1000 latvieši leģionāri. Pārsteigts par šādu paziņojumu, nedaudz vēlāk Bangerskis arī saņem ziņu, ka viņš aicināts uzstāties ar uzrunu. Šajā brīdī Bangerskim radās stipras šaubas par to, vai Latviešu leģiona komandiera amats tiešām nav tikai uz papīra, jo par šo notikumu viņš kā komandieris uzzināja ļoti vēlu.
Svētdienā, taisni tad, kad notika plānotā leģionāru parāde, Bangerskis ierodoties jau redzēja latvju zēnus, nostādītus parādei. Apstaigājot un apmainot pāris vārdus ar jauniešiem, leģionāri atbildējuši braši un to stāja bijusi stalta. Savā uzrunā Bangerskis uzsvēra, ka, ja līdz šim latvieši ir bijuši laikmeta liecinieki un novērotāji, tad tagad viņi ir šo notikumu degpunktā, risinātāju lomā. Tāpat arī viņš min, ka mundieris viņus par cīnītājiem vēl nepadara, priekšā ir sarežģīts mācību posms. Tālāk Bangerskis pauž, ka liktenīgo cīņu pret boļševikiem izcīna Vācijas armija un tāpēc latviešiem jāapvienojas ar vāciem, lai šo cīņu veiktu. Savu uzrunu viņš noslēdz ar latvju tautas lūgšanu un himnu – “Dievs, svētī Latviju”. Klātesošie ar lielu sajūsmu uzņēma gan runu, gan Latvijas himnu.
Tikai neilgu laiku pēc parādes vācieši negatīvi pārsteiguši visus, kad Bangerskis saņēma ziņu, ka pirmie 1000 leģionāri atrodas stacijā un tiekot sūtīti uz fronti. Tajā brīdī bija skaidrs, ka ģenerālis Skrapcis bija pareizi izteicies un ka faktiski vācieši noteiks visu, bet Bangerskim kā divīzijas komandierim bija teatrāla loma. Divīzijas komandieris bija neziņā par to, kādi ir viņa spēki, kur tie tiek sūtīti un kāda ir to apgāde. Lai arī vāci mierināja, ka leģionāri tikai tiekot sūtīti uz apmācībām pārdesmit kilometrus no frontes, Bangerskis vāciešiem neticēja. Sākotnēji Bangerskis nemaz nevēlējās uz turieni doties, jo domāja, ka tad latvju zēni vēl padomās, ka tas notiekot ar viņa ziņu, tomēr izlēmis par labu tam, lai dotos uz staciju. Uz vietas bijis redzams, ka visi ir pārsteigti, tostarp mātes, kuras baidās savus dēlus jau tik ātri nosūtīt uz fronti, tomēr Bangerskis centās situāciju saglābt, runā uzsvērdams, ka bez ieročiem latvju zēnus uz fronti nesūtīs, kā arī apsolīja 10 dienu laikā apciemot fronti pats. Situācija bija daļēji glābta, bet apjukums bijis liels. Bangerskis izsakās, ka šāda pārsteidzīga rīcība, iespējams, nāca no ģenerāļa Jekelna, kurš bija pārliecināts nacists un SS karjerists – iespējams, viņš vēlējās iznīcināt ģenerāļa Hansena karjeru, jo bija cerējis pats veidot Latviešu leģionu, bet to jau darīja ģenerālis Hansens bez viņa ziņas kā Berlīnes sūtīts pilnvarotais.
Savus protestus Bangerskis izteica arī vācu atbildīgajiem Latvijā: “Jūs, vācieši, mūsu jauniešus esat aizvadījuši uz kara lauku pa klusākajām ielām, bruņotas sardzes pavadībā, kā kādus noziedzniekus. Kādu sajūsmu, kādu entuziasmu un pašuzupurēšanos pie tādiem apstākļiem jūs varat sagaidīt no karavīriem? Vienīgais kaut cik gaišākais mirklis jauniešiem bija mana ierašanās stacijā, lai nodotu aizbraucējiem dzimtenes svētību un novēlējumus. Es noteikti protestēju pret tādu vācu militārās vadības rīcību un šaubos, vai man būs iespējams līdzdarboties formējamā leģiona lietās.” Neskatoties uz šo paziņojumu, Bangerskis tomēr leģionā paliek un leģionārus apciemo. Tāpat arī par šo situāciju Bangerskis min latviešu strēlnieku piemēru, kuri tika izvadīti uz fronti lielā ļaužu pavadībā ar gavilēm un iepriekšējām apmācībām (lai arī ne vienmēr pietiekamām), kas arī ļoti pozitīvi iedarbojās uz to morāli.
Savukārt nākamā pārsteidzošā ziņa bija Ostlandes SS un policijas vadītāja Jekelna paziņojums, ka Bangerska nozīmēšana par divīzijas komandieri ir bijis pārpratums, bet viņam tiekot piedāvāts ģenerālinspektora amats. Trešais amats īsā laika posmā. Spriežot, ka šādā veidā viņš vismaz kādā veidā palīdzēs tautiešiem un neatstās tos pavisam likteņa varā, Bangerskis piekrīt kļūt par ģenerālinspektoru. Viņš min, ka “No visa redzētā un dzirdētā nācu pie slēdziena, ka esmu uzņēmies smagu nastu, daudz pārsteigumu un grūtību man stāv priekšā, un laikam kaut cik lojāla sadarbība nebūs iespējama. Sadarbības vietā būs nemitīga cīņa, kurā man un tātad arī mūsu lietai būs gandrīz vienmēr jācieš zaudējumi. Bet ja tomēr vienā otrā vietā un gadījumā būtu iespējams kaut ko veikt mūsu cīnītāju un mūsu lietas labā, arī tas būtu nevienādās cīņas un personīgo zaudējumu vērts.”
Ar to brīdi Bangerskim jau bija pilnīgi skaidrs, ka augstākos amatus ieņems vācieši, tomēr viņš nesaprata vāciešu rīcības plānu un uzsver, ka, ja vāciešiem tiešām trūka dzīvais spēks pēc Staļingradas, tad rīkoties varēja daudz efektīvāk. Leģiona formēšana bez latviešu vadības, jauniesaucamo steidzīga pārvietošana uz frontes sektoru bez tautas pavadības, kā tas bija latviešu strēlniekiem, noteikti nebija labākais, ko darīt no morāles perspektīvas. Tomēr tas nemazināja latviešu cīņassparu. Latvijas nacionālā valsts un armija vācu laikā diemžēl netika atjaunota. Tomēr par organizētām, ievērojamām latviešu bruņotajām vienībām runāt mēs varam. Neskatoties uz visu to, latviešu leģionāri tuvāko divu gadu laikā pierādīja sevi kā elitāras vienības. Vēsturnieks un leģionārs Visvaldis Lācis savā grāmatā “Latviešu leģions patiesības gaismā” izpētījis, ka virspavēlniecības ziņojumos tik bieži kā 19. divīzija parādījās reti kura divīzija. Lai arī stāsts par latviešiem kā divīzijas komandieriem neizdevās, tomēr bez cīņas Latvija netika atdota. Latviešu leģionāri braši cīnījās no Volhovas purviem līdz pat Rietumvācijai 15. divīzijas sastāvā. Kurzemes cietoksnis palika neieņemts, un VI SS armijas korpusa komandieris Krīgers (korpusā ietilpa 19. latviešu divīzija) ir teicis: “es droši varu sacīt, ka 19. divīzija ir labākā kājnieku divīzija Kurzemē. Mēs, vācieši, esam labākie karotāji pasaulē, bet jūs esat cīnītāji.” Ne velti – vēl 10 gadus pēc kara, bez jebkāda ārējā atbalsta, daudzi leģionāri un citi latvju patrioti pavadīja bruņotā pretestībā kā mežabrāļi. Vēl arvien aktuāls bija savulaik par strēlniekiem teiktais, ka latviešu karavīrs ir tik vērts, cik viņš sver zeltā. Cīņa, kura bija liegta 1940. gadā, norisinājās Latviešu leģiona formā.
Esmu dzirdējis leģionāru un atsevišķu vēsturnieku pārmetumus Bangerskim par to, ka viņš par maz darījis, lai aizstāvētu latviešu intereses vācu laikā, tomēr tas gluži tā nebija – viņš cīnījās par brašo latvju zēnu interesēm, kā vien varēja.
Šodien godināsim ģenerāli Bangerski un latviešu leģionārus par viņu varonību un nesavtīgo tēvzemes mīlestību!
Roberts Ozols
Foto: Latviešu leģionāri Burtnieku novadā.
