Liberālisms mirst savādā nāvē. Pie tā vainīgi ir paši liberāļi. Es agrāk biju pārliecināts, ka starp nacionālismu un liberālismu ir atrodami daudzi kopsaucēji. Šādas domas manī raisīja vēsturiskā perspektīva – liberālisms un nacionālisms agrāk bija cieši saistīti strāvojumi, kas pēc Franču revolūcijas nostājās opozīcijā monarhismam. Tāpat man šķita, ka liberālisms varētu būt dabisks sabiedrotais pret postkomunistu oligarhiem un Krievijas ietekmi. Atzīstu – kļūdījos.
Liberālisms tīrā formā pastāv tikai kā pārejas posms no vienas ēras uz otru. Liberālismam pašam par sevi nav mērķu ārpus indivīda personīgajām interesēm. Tāpēc tas nebūt nav pretrunā ar koruptīvām tendencēm, kas pārspēj pat veco oligarhu izdarības. Tādējādi liberālisms Latvijā iznīcina pats savu leģitimitāti, ko tas agrāk varēja pamatot ar zināmu morālu pārākumu – tiesiskumu, pilsonisko sabiedrību, zināmu Rietumniecisku kārtību. Bet galvenais liberālisma atmiršanas cēlonis ir meklējams jaunajā paaudzē.
“Z paaudzei”, kas dzimusi 1990. gadu 2. pusē un vēlāk, vairs nepietiek ar liberālismu, kura vienīgais saturs ir negatīvā brīvība no kaut kā ārēja. Cīņā par “planētas glābšanu”, par dzīvnieku tiesībām un dažādiem no ASV importētiem mērķiem ir redzama vēlme pēc mērķa un piepildījuma. Pati par sevi šī vēlme ir pašsaprotama un laba. Taču ar “intersekcionalitātes” politikas palīdzību šī enerģija tiek novirzīta cīņai pret nacionālām valstīm, pret reliģiju, pret morāles normām, kas satur kopā sabiedrību. Un kā vārdā? Utopiskas nākotnes vārdā – kā komunismā. Esam nogājuši pilnu apli. Jaunās idejas ir tās pašas vecās – marksistiskās, kas atgriežas kā bumerangs.
Utopija tulkojumā nozīmē vietu, kuras nav. Un te jāpiebilst – vieta, kura arī nekad nebūs. Tā vietā, lai jaunieši enerģiju veltītu tukšumam, to būtu labāk veltīt tam, kas bija, ir un būs – latviešu tautai.
Politiski aktīvie jaunieši šobrīd kopumā ir vienoti savā faktiskajā liberālisma noraidījumā. Pat tie, kas sevi sauc par liberāļiem, grib “atcelt” tos, kas nevēlas viņu utopiju – arī dažus klasiskos liberāļus, kas vēl šur tur ir manāmi. Šie cilvēki savu jauno politisko nometni atrod konservatīvo un nacionālistu rindās. Tur atrodami arī daudzi jaunieši, kas savu politisko identitāti ir veidojuši no savas ģimenes un tautas pieredzes. Bet tie, kas to ir guvuši no angliskās infotelpas, grib pārnest uz Latviju svešu cīņu – kreiso radikālismu.
Par to, ka tā ir sveša cīņa, liecina, piemēram, nicīgie izteikumi pret “būmeriem”. Latvijas kontekstā tas ir neloģiski. “Boomer” ASV apzīmē paaudzi, kas dzima pēc 2. pasaules kara – “baby boom”, jeb dzimstības sprādziena paaudzi. Tā bija paaudze, kas sacēlās pret tradīcijām un autoritātēm, piedāvājot “seksuālās revolūcijas” un pilnīgas brīvības ilūzijas. Neviens no tā laimīgāks nekļuva – tieši otrādi. “Z paaudze”, jeb “zūmeri” ASV ir tie, kas saceļas pret “būmeru” kreiso liberālismu, bet izmantojot galēji neiecietīgu neomarksisma ideoloģiju, kas situāciju padara tikai ļaunāku. Latvijā šādai pretstāvei nav nekāda pamata. Mums nav neatrisināmu pretrunu ar iepriekšējām paaudzēm – tās ir tās, kas cīnījās pret padomju režīmu un tā rusifikācijas politiku, viņi mums deva atjaunoto Latviju. Mūsu iebildumi var būt tikai pret vietējiem un ārzemju oligarhiem, kas 1990. gados izveidoja latviešu tautai nelabvēlīgu politekonomisko sistēmu, tā nododot Trešās Atmodas ideālus.
Kam ir stipras saknes, tas spēs saskatīt īstos šodienas izaicinājumus un neaizmaldīsies politiskos neceļos!
Raivis Zeltīts
