Ievads

Nacionāldemokrātisma manifests.

“Daudz vētru mums reiz pāri gājis,

Un, ja vēl daudz mums viņu būs,

Dievs aicinās kā aicinājis

Arvienu atkal saulē mūs.”

Leonīds Breikšs, “Latvieša ticība”

Politika ir koncentrēta dzīve. Bet dzīve arvien ir cīņa uz zemes virsas. Politikā tautas un atsevišķā cilvēka liktenis tiek izlemts dažādu varas spēku sadursmē. Izprast šos spēkus, to savstarpējās attiecības un ņemt dalību sava likteņa lemšanā – tā ir politikas būtība. Piedalīties politikā, lai veicinātu savas tautas dzīvi un pastāvēšanu – tā ir nacionālisma būtība.

Nākamajos rakstos es koncentrētā veidā apvienošu, sistematizēšu un novedīšu līdz loģiskiem secinājumiem pusotru gadsimtu latviešu nacionālisma ideoloģijā saskaņā ar tendencēm Rietumu sabiedrībā, kā arī manis paša pieredzi un pārdomas, kas radušās pēc desmit gadu darbības Latvijas politikā. Rezultāts ir desmit nacionāldemokrātisma tēzes. Nacionāldemokrātisms ir kustības “Austošā Saule” idejiskais pamats un mūsu atbilde uz 21. gadsimta izaicinājumiem. Šī pasaules uzskata dažādie aspekti tiks izklāstīti nākamajās sadaļās, taču tā būtību raksturo četri pamatuzstādījumi:

  1. Latviešu nācija tās etniskajā nozīmē ir latviešu nacionālistu augstākā vērtība.
  2. Demokrātiska un ekonomiska pašnoteikšanās ir vienīgais ceļš nācijas varai savā valstī.
  3. Mūsu nācijas tālākas pastāvēšanas un attīstības uzdevums prasa veidot ciešu sadraudzību ar Lietuvu (panbaltisms), kā arī citām reģiona valstīm Intermarium savienībā.
  4. Partiju politiskā metode ir nepietiekama šī mērķa sasniegšanai, tāpēc ir nepieciešama plaša metapolitiskā kustība, kas mobilizē nāciju savu interešu aizstāvībai.

Ikviens redz un saprot, ka Latvijā ir daudz problēmu un to risināšana īsti nesokas. Valsts ir it kā apmaldījusies – politiskajā vidē notiek nemitīga svaidīšanās no oligarhiskiem projektiem uz demagoģisku varas kritiku, kas nenoved pie nekāda rezultāta. Iemesls? Tas ir nacionālās elites trūkums. Vēsturiski tieši nacionālā elite ir bijusi tā, kas nācijās ir skaidri saskatījusi un definējusi ilgtermiņa nacionālās intereses, un neatkarīgi no īslaicīgām politiskajām pārmaiņām nodrošinājusi, ka šīs intereses tiek realizētas. Latviešu nacionālā elite izveidojās 19. gadsimta otrajā pusē – tās nacionālisma ideju vainagojums bija nacionālas valsts dibināšana 1918. gadā. Boļševiku iebrukums 1940. gadā ne tikai iznīcināja jauno valsti, bet arī darīja visu iespējamo, lai iznīcinātu tās nacionālo eliti. Sekas redzam joprojām – “politikānisms”, karjerisms, censonība izpatikšanā ārvalstu ekspertu rekomendāciju ieviešanā uz savas tautas interešu rēķina – par spīti tam, ka ir pagājuši trīsdesmit neatkarības gadi, joprojām politiskajā vidē nav izplatīta apziņa, ka mēs, latvieši, paši esam pastāvīga vara, ar savām interesēm un tiesībām!

Kāpēc man tas rūp? Ģimene man nešķiet kaut kas pašsaprotams, bet gan vērtība, kas ir jākopj un jāsargā. Tas attiecas arī uz ģimeni paplašinātā nozīmē – latviešu tautu. Man nav pieņemamas drūmās prognozes par latviešu tautas izmiršanu miera laikā, it kā tas būtu kaut kas normāls. Vai tad tāpēc mūsu senči bija cīnījušies paaudžu paaudzēs par mūsu zemi un valodu? Vai šādi mēs atmaksātu mūsu tautiešiem, tajā skaitā maniem ģimenes locekļiem, kas par to, ka mīlēja Latviju, tika izsūtīti uz Sibīriju?

Man ir svarīga latviešu tauta – mūsu baltu saknes, kas sniedzas tūkstošiem gadu dziļā pagātnē, un mūsu potenciāls nākotnei. Ģimenes un tautas vērtībās es redzu klaju pretstatu tam dzīves modelim, kas mums pamazām tiek uzspiests kā jaunā norma – ar valstīm bez robežām, tautām bez savas valsts, bērniem bez ģimenēm, kultūras bez skaistuma… Diemžēl, tas, kas mūs līdz šim ir noturējis pret šo neomarksismu, nav bijusi kāda skaidri definēta politika, bet gan iepriekšējo paaudžu nacionālās pretestības gars, kas daļēji ir nodots arī jaunākajām paaudzēm. Sabiedrisko domu veidojošo institūciju faktiska pazaudēšana padara par laika jautājumu situāciju, kurā, līdzīgi kā ASV vai Rietumeiropā šodien, radikalizēti kreisie aktīvisti iznīcina mūsu kultūras mantojumu, etniskās minoritātes kļūst arvien agresīvāk noskaņotas pret pamatnāciju, bet tikmēr Krievija no malas par mums smejas un gatavo “atbrīvošanas” operāciju… Ja kādam šāda doma šķiet absurda, tad jāatgādina, ka tas, kas šobrīd notiek pārējā Rietumu pasaulē, pirms 20 gadiem arī šķistu neiedomājams. Neiedomājamu ideju no ikdienas politikas šķir tikai noteikta laika, naudas un cilvēku resursu kombinācija.

2011. gadā es iestājos partijā “Visu Latvijai!”. Laika gaitā esmu vadījis partijas Mārupes nodaļu, Jaunatnes organizāciju, bijis tās valdes loceklis un ģenerālsekretārs. 2020. gadā izlēmu aiziet no amatiem partijā, lai no malas paskatītos uz politiskajiem procesiem un formulētu alternatīvas stratēģijas latvisko vērtību aizstāvībai. Tāpēc es izveidoju organizāciju “Austošā Saule”, kas jau izveidošanas brīdī ir izpelnījusies lielu uzmanību un informatīvo pretkampaņu. Iespējams, ka tās oponenti nojauš, ka šī būs organizācija, kas iestājas par bezkompromisu Kremļa politikas un radikālā neomarksisma noraidījumu, turklāt atmaskojot šos divus draudus kā savstarpēji saistītus. Nacionālismam, kas koncentrējas uz valsts valodas un vēstures jautājumiem, ir sava nozīme, taču ar to vairs nepietiek.

Nacionālisms. Demokrātija. Pašpietiekamība. Šajās kategorijās “Austošā Saule” vērtē politiskos un sociālekonomiskos sabiedrības organizācijas uzdevumus. Tas viss veido pamatu patiesai tautas varai un tās tālākai pastāvēšanai – nacionāldemokrātismu. Esmu nonācis pie pārliecības, ka tas nav panākams tikai ar partiju politisko metodi. Pašai tautai ir nepieciešams pašorganizēties savu interešu aizstāvībai. Mūsu vēsturē piemēru netrūkst – sākot ar brāļu draudzēm un jaunlatviešiem, beidzot ar 3. Atmodas kustību. “Austošā Saule” turpina šo misiju!

Šis ir tikai sākums – aust jauna ēra latviešu tautai!

Dalies:
Share on facebook
Facebook
Share on twitter
Twitter
Share on whatsapp
WhatsApp

1. Tēze

nacionāldemokrātisms

Latvija ir neatņemama Rietumu civilizācijas sastāvdaļa – civilizācijas, kas atrodas savā lejupslīdē. Šī lejupslīdes cēlonis ir marksistu ideoloģiskā subversija.

Rietumu lejupslīde izpaužas visās sabiedriskās dzīves jomās – morālajā, ekonomiskajā, institūciju, demogrāfiskajā/imigrācijas dimensijā. Tieši lejupslīdes demogrāfiskā dimensija ir visizšķirošākā. Eiropieši izmirst – dzimstības rādītāji ir kritiski turpmākai Eiropas pastāvēšanai. Līdzīgi citām civilizācijām pagātnē arī Rietumi pieredz imigrācijas vilni. Taču, ja Romas impērijas beigu posmā tās kultūru aizstāja radniecīgo indoeiropiešu cilšu pieplūdums, tad šobrīd Eiropā imigrantu plūsmas pamatā nāk no islāma valstīm – no civilizācijas ar fundamentāli atšķirīgiem priekštatiem par sabiedrības pārvaldi, kas vēsturiski vairākkārt ir apdraudējusi Rietumu civilizācijas eksistenci. Civilizācija var pārciest daudz ko, taču ne tās radītāju bojāeju. Jau šobrīd imigrācija rada milzīgus drošības riskus eiropiešiem – ziņas par organizētām izvarotāju grupām un līdz šim nepieredzētiem vardarbīgiem uzbrukumiem ir kļuvušas par ikdienu.

Eiropas pamatiedzīvotāju īpatsvars Rietumeiropas valstīs sarūk straujāk nekā tas notika ar latviešiem Latvijas teritorijā drūmākajos komunistu okupācijas gados.[1] Tik straujas etniskās izmaiņas vienmēr ir saistījušās ar lieliem satricinājumiem tautu un valstu dzīvē. Tumši mākoņi sāk savilkties arī ap mūsu zemi. 2015. gada mēģinājums Latvijai uzspiest t.s. “bēgļu kvotas” un tūkstošiem imigrantu–“studentu” Rīgas ielās ir aizsākums jaunam kolonizācijas vilnim mūsu tautai, kura joprojām nav atkopusies no PSRS gadu etniskās politikas postošajām sekām.

Lejupslīde, kuru mēs vērojam, ir vadīts ideoloģiskās subversijas process – cīņa pret Rietumu civilizāciju. Šo procesu savulaik ir precīzi aprakstījis uz Rietumiem pārbēgušais VDK aģents Jurijs Bezmenovs (1939-1993).[2] Saskaņā ar Bezmenova sacīto, 85% VDK resursu operācijām ārvalstīs tika veltīti suvbversijas procesam ar mērķi iznīcināt ienaidnieka valsti bez tieša iebrukuma. Subversijas procesa laikā tiek izmanīta ienaidnieka apziņa tā, lai tas neredzētu draudu savā priekšā.

Ideoloģiskās subversijas četri soļi ir: 1) Demoralizācija. Vienas paaudzes laikā tiek izmainīta cilvēku attieksme pret reliģiju, degradēta izglītības sistēma, tradicionālās kopienas attiecības tiek pilnībā aizstātas ar birokrātu vadītu “labklājības valsti”, tiek diskreditēta policija un armija, bet leģitimizēta noziedzība. Tas ir apvērsums vērtībās, kurā izšķiroša loma ir mediju un akadēmiskās vides ietekmei uz jauno paaudzi; 2) Pēc demoralizācijas seko destabilizācija, kuras laikā tiek pastiprinātas pretrunas starp dažādām sabiedrības grupām; 3) Tad seko krīze jeb revolucionāra varas maiņa, kuras laikā valsts institūcijas aizstāj jauni pārvaldes orgāni (“padomes”, “autonomās zonas” u.tml.).; 4) Visbeidzot – “normalizācija”, jeb komunisma ieviešana ar pilsoņu kara (no iekšpuses) vai militāras invāzijas (no ārpuses) palīdzību. Šajā fāzē arī tiek likvidēti iepriekšējie revolucionāri, kas vairs nav nepieciešami jaunajai varai.

Marksistu infiltrācijai Rietumos ir vairāk nekā gadsimtu sena vēsture, taču 21. gadsimta sākumā dažādie marksistu strāvojumi ir pilnībā saplūduši jaunā boļševisma variācijā – neomarksismā. Neomarksisma pamatā ir: 1) Iefiltrēšanās stratēģija, pamatā koncentrējoties uz sabiedrisko domu veidojošājām institūcijām – medijiem, izglītības institūcijām, kā arī politiskajām organizācijām, kas tradicionāli nav bijušas komunistiskas; 2) Sabiedriskās domas izmainīšana, tādējādi netiešā ceļā rosinot politiskās pārmaiņas, jeb metapolitiskais process; 3) Postmodernisma filozofija un Frankfurtes skolas marksisma idejas, kas tradicionālo marksisma šķiru cīņu pārinterpretēja kā plašāku “apspiedēju” un “apspiesto” problēmu. Tādējādi marksisti konservatīvo strādnieku šķiru kā revolūcijas aģentu aizvietoja ar etniskajām un seksuālajām minoritātēm.

Marksisms pašreformēšanās ceļā atguva otro elpu – to vairs neierobežoja vecās marksisma teorijas acīmredzamās izgāšanās un taktiskie ierobežojumi. Tagad proletariātu ir iespējams importēt no trešās pasaules vai arī konstruēt pēc pilnīgi mākslīgām seksuālo identitāšu kategorijām. Postmodernais neomarksisms noliedz patiesības kategoriju kā tādu un atzīst tikai varu. Dažādās “apspiesto” grupas ir tikai līdzeklis revolūcijas mērķiem – revolūcijas pret Rietumu civilizāciju, kuru neomarksisti atklāti identificē kā savu uzbrukuma mērķi. Šī revolūcija viņiem attaisno visus līdzekļus – tajā skaitā visa veida pataloģiju un noziedzības (tajā skaitā pedofīlijas) normalizāciju. Tas ir ļaunums ar ko nedrīkst ielaisties politiskos kompromisos!

Neomarksisma indoktrinācija ir daudz efektīvāka par veco komunismu, jo tā vienkārši netiek uztverta kā tāda. Šai ideoloģijai ir grūti uzbrukt, jo tā maskējas un savas dogmas pasniedz kā jauna veida morāle, jeb “politkorektums”. Ir vienkārši “labi” būt “apspiesto” pusē un nosodīt visa veida “apspiedējus” – “rasistus”, “seksistus”, “homofobus”, “transfobus” un pārējos. Un tas arī ir vienkārši, jo neuzliek nekādu pienākumu domāt par šo dogmu atbilstību realitātei, ne arī atvērt vēstures grāmatas sadaļu par citiem “labu nodomu cilvēkiem” komunistiskajos režīmos. 2015. gada “bēgļu krīze” Eiropā un 2020. gada nemieri ASV ir jāskata ideoloģiskās subversijas kontekstā kā pāreja no demoralizācijas uz destabilizācijas fāzi.[3] Zīmīgi, ka lielākā daļa “aktīvistu” nemaz neaptver tās varas attiecības, kurās viņi ir iesaistīti, un metodes, ar kurām tie tiek manipulēti.

PSRS un vēlāk Krievija vienmēr ir bijusi ideoloģiskās subversijas placdarms. Tas, protams, nenozīmē aktīvu čekistu iejaukšanos ikvienā destruktīvajā norisē. Čekas metode ir refleksīvā kontrole, kuras laikā tiek ietekmēts upura lēmumu pieņemšanas process, lai tas pieņemtu šķietami neatkarīgu lēmumu, kas ir vēlamais čekai. Meklējot analoģijas ar cīņas sportu, pret upuri tiek izmantota viņa paša kustības un inerce, viņu apgāžot ar pavisam neliela spēka pielietošanu. Rietumos pastāvošās iekšējās pretrunas tiek pastiprinātas un meistarīgi iekļautas subversijas procesā, virzot Rietumu sabiedrību uz krīzi. Morālās un etniskās vides izmainīšana ir krīzes priekšnosacījums.

Marksisms nav nekas cits kā Trojas zirgs svešu civilizāciju ietekmes izplešanai. 20. gadsimtā PSRS aizsāktā ideoloģiskā subversija šobrīd darbojas kā pašierosinošs destruktīvais process. 21. gadsimtā čekista Putina vadītā Krievija šī procesa sekas vienkārši manipulē ar refleksīvās kontroles metodēm. To papildina t.s. “Gerasimova doktrīna”, saskaņā ar kuru kara būtība ir savas gribas uzspiešana un pretinieka gribas vājināšana, kas ir jāpanāk ne tikai ar militāriem līdzekļiem, bet arī ar ekonomiskiem, diplomātiskiem, kultūras u.c. paņēmieniem. Karš Krievijai ir normāls un pastāvīgs – tas notiek nemitīgi un jau šobrīd. Ideoloģiskā subversija ir šī kara sastāvdaļa. Turklāt Krievija postmodernajā pasaulē jūtas kā zivs ūdenī. Kremļa ideologa Vladislava Surkova vadībā Krievija ir kļuvusi par postmodernu tirāniju bez jebkādām vērtībām, izņemot maksimālu savas varas izplešanu. Krievija meistarīgi manipulē procesus morāli dezorientētajos Rietumos, kas nemitīgi apšauba savas vērtības, identitāti un tiesības uz eksistenci. Tas ļauj Krievijai agresīvi īstenot savas intereses, izmantojot dažādos Rietumu ideoloģiskos strāvojumus un ekonomiskās interešu grupas savā labā.

Tā rezultātā ideoloģisko subversiju lielā mērā sponsorē pašu Rietumu finanšu kapitālistu aprindas, kuras redz savu izdevīgumu sabiedrības demoralizācijā un nāciju iznīcināšanā. Neomarksisma un finanšu kapitālisma saplūšana ir viena no pārsteidzošākajām parādībām 21. gadsimtā, taču tā ir arī likumsakarīga. Kapitālisma brīvā tirgus fāze, kuru raksturoja plaša privātīpašuma izplatība un augsta sociālā mobilitāte, ir faktiski noslēgusies. Transnacionālās korporācijas, kas ir saplūdušas ar valsts varu, pēc savas būtības nemaz ļoti neatšķiras no sociālistiskajiem režīmiem, kurā valsts vara ir saplūdusi ar sabiedrības ekonomisko dzīvi. Kā vieniem, tā otriem nacionālās valstis un mazie uzņēmēji ir šķērslis “progresam”. Starptautiskās institūcijas, “respektablās” kreiso nevalstiskās organizācijas, “pētnieciskie žurnālisti” un “eksperti” ir šī “progresīvisma” ietekmes instrumenti, kamēr tādi kreiso radikāļu grupējumi kā “Antifa” kalpo kā šī “progresīvisma” ielas pagarinājums.

“Antifa” un citas kreiso organizācijas labprāt pieņem savu bagāto sponsoru naudu, jo tas sakrīt ar neomarksisma lielo stratēģiju, kas ir aprakstīta “21. gadsimta komunisma manifestā” (komunista Slavoja Žižeka raksturojums) Empire – nevis pretoties globalizācijai, bet to paātrināt un izmantot komunisma ieviešanai visas pasaules mērogā.[4] Kapitālisms komunistiem ir nepieciešamais ļaunums. Līdzīgās domās par kreisajiem aktīvistiem ir globālistu elite, kas pulcējas Bilderbergas grupas un Davosas foruma sanāksmēs. Kurš ir kura “noderīgais idiots”? Tie ir finanšu kapitālisti, kas nav spējīgi saskatīt nākamos ideoloģiskās subversijas soļus – kā Krievijas boļševiku līderis Ļeņins reiz ir teicis: “kapitālisti ir gatavi pārdot mums virvi, ar kuru mēs viņus pakārsim”. Kremļa propaganda, kas Krieviju parāda kā alternatīvu šiem procesiem, ir tikai tikai taktisks manevrs. Kremlis nevis piedāvā risinājumu Rietumiem, bet gan tiem uzbrūk jaunā veidā. 1991. gadā gāja bojā tikai noteikta komunisma valstiskā forma – VDK, kas jau sen bija iefiltrējusies Rietumu institūcijās, patiesībā komunismu restartēja, aizsākot tā globālo fāzi.

Mēs nevaram izvēlēties to, vai šis Kremļa uzbrukums notiek vai nē. To jau ir izvēlējies pretinieks. Mūsu izvēle pastāv atbildē uz šo izaicinājumu. Šī problēma nevar atrisināties pati no sevis – tā ir jāaptur, pirms tā ierauj bezdibenī arī mūsu tautu! Mums vēl ir iespēja nosargāt savas ģimenes, savu tautu un valsti, kā arī rādīt ceļu citām Rietumu nācijām ceļu uz atdzimšanu! Tā nav tikai cīņa par vērtībām vai idejām. Nacionālisma misija nav tikai valodas un kultūras sargāšana.Tāpēc nacionāldemokrātisms pieprasa arī noteiktu sabiedrības organizācijas modeli, kurā tiktu atjaunotas tās kopienas attiecības, kas nodrošina cilvēka brīvību un pašcieņu – balstītas plašā privātīpašuma izplatībā, spēcīgās ģimenēs un kopienās, un solidārā valsts iekārtā, kuras pamatuzdevums ir tautas interešu sargāšana.

Mums nav provinciāli jāseko mūsdienu Rietumu pseidovērtībām, kas patiesībā ir daļa no cīņas pret Rietumu kultūru, bet gan ir jābūt uzticīgiem mūsu identitātei, vēsturiskajai pieredzei un misijai – būt barjerai pret ekspansiju no Austrumiem un būt tiem, kas novērsīs Rietumu krīzi!

[1] Eglājs, Ritvars. Eiropiešu nākotnes izredzes. Skatīts: https://www.la.lv/eiropiesu-nakotnes-izredzes

[2] Tomas Schuman (Yuri Bezmenov) L.A. 1983 https://www.youtube.com/watch?v=cj0Id3BLFco&list=PL1606F4098DBB079A

[3] Dienvidāfrikas eiropiešu izcelsmes fermeru traģiskais liktenis kalpo kā piemērs tam, ko nozīmē zaudēt cīņā pret ideoloģisko subversiju. Tagad šī pati cīņa notiek visā Rietumu pasaulē.

[4] Hardt, Michael, Negri, Antonio. Empire. London, Harvard University Press, 2000., Pp. 206.-207.

Dalies:
Share on facebook
Facebook
Share on twitter
Twitter
Share on whatsapp
WhatsApp

2. Tēze

Rietumu un Austrumu civilizāciju sadursme ir vēstures centrālā ass.

Vēstures virzītājspēks ir civilizāciju mijiedarbība un sadursme. Paskatoties uz Rietumu civilizācijas vēsturi plašākā mērogā, varam atrast vienu nemainīgu vadmotīvu – tā ir Rietumu sadursme ar iebrucēju no Austrumiem.

“Vēstures tēvs” Hērodots (484-425. p.kr.), aprakstot grieķu un persiešu karus, bija pirmais, kurš konstatēja, ka tā ir plašāka mēroga sadursme starp fundamentāli atšķirīgām politiskajām kultūrām. Tā bija sadursme starp tautisko brīvību un kolektīvisko tirāniju. Grieķi cīnījās ne tikai par savām pilsētvalstīm, bet par Rietumu civilizācijas nākotni. Pēc gadsimta Aleksandrs Lielais pārgāja uzbrukumā, izplešot Rietumu civilizāciju līdz pat Centrālāzijai un Indijas pierobežai. Aleksandra misiju turpināja Romas impērija, kura visu savu pastāvēšanas izcīnīja eksistenciālu cīņu pret atdzimušo persiešu impēriju Partu. Līdz ar Romas impērijas pievēršanos kristietībai Rietumu civilizācija ieguva kopīgu pamatu apvienojošai kultūrtelpai, kas vēlāk iekļāva visu Eiropu. Tikmēr islāma civilizācijas ekspansija bija Rietumu un Austrumu sadursmes turpinājums, kas pagrieza vēstures virzienu Rietumiem nelabvēlīgā virzienā. Kārļa Martela (688-741) vadītā izšķirošā kauja pie Puatjē (732), Spānijas rekonkista (8-15.g.s.), Maltas ordeņa varonīgā pretestība (1565) un Polijas-Lietuvas karaļa Jana III Sobieska vadītā kauja pie Vīnes (1683) bija izšķirošie vēstures brīži, kuri ļāva izdzīvot Rietumu civilizācijai tās dzimtenē – Eiropā, kamēr Rietumu kultūras ietekme Austrumos gandrīz pilnībā izzuda līdz ar Bizantijas impērijas krišanu 15. gadsimtā. Visās šajās kaujās eiropieši bija skaitliskā mazākumā, taču viņus stiprināja apziņa par savas kultūras ideālu unikalitāti pretstatā iebrucēja vērtību sistēmai. Kādi ideāli ir mūsdienu t.s. “eiropeiskajiem” politiķiem? Vai viņi būtu gatavi to dēļ ziedot kaut daļu savu komforta, nerunājot nemaz par savu dzīvību, kā uz to bija spējīgi mūsu senči? Ideja, ka mūsu nākotni nodrošinās nevis vērtības, bet gan tehnoloģisko spēju pārsvars (kuru Rietumnieki jau lielā mērā ir zaudējuši), ir naiva, un vēsturē tai nav precedentu.

Šī senā cīņa starp Rietumiem un Austrumiem ir norisinājusies arī pie mūsu robežām.  Mongoļu un vēlāk Maskavijas civilizācijas uzbrukumi Eiropai vienmēr ir saistījušies ar fundamentālu vērtību sadursmi – brīvās un savā tēvzemē iesakņotās Eiropas zemkopju kultūras pret austrumu klejotājiem, kurus vada misija izplest savas robežas tik tālu, cik iespējams. Šķietami etniski tuvā slāviskā un kristīgā tauta aiz Zilupes patiesībā ir cita civilizācija, kas neatzīst ne atsevišķās personības vērtību, ne likuma varu, ne nacionālās pašnoteikšanās principu. Vēsturiski tās ir bijušas Baltijas tautas, kas ir stājušās pirmajās frontes līnijās pretī iebrucējam no šīs svešās Maskavijas civilizācijas, sākotnēji savienībā ar vāciešiem Livonijas konfederācijā un savienībā ar poļiem Polijas-Lietuvas lielvalstī. 20. gadsimtā šī cīņa transformējās karā pret boļševisma kolektīvismu, ko Krievija izmantoja kā jaunu ieroci tās senajā konfliktā ar Rietumu civilizāciju. Karš pret boļševismu Baltijā, Polijas brīnumainā uzvara pie Varšavas 1920. gadā, leģionāru cīņas 2. pasaules karā, nacionālo partizānu karš līdz pat 1950. gadu otrajai pusei, bet vēlāk nacionālā pretestības kustība, kas beigās palīdzēja sagraut PSRS no iekšpuses – mūsu svētā cīņa nekad nav apstājusies!

21. gadsimtā tas ir neomarksisms, kas, nojaucot Rietumu valstu robežas un graujot Rietumu kultūras pamatvērtības, grauj mūsu civilizāciju no iekšienes. Tikmēr ne-Rietumu civilizācijas audzē savu kultūras pašapziņu un ekonomisko potenciālu, tiecoties samazināt Rietumu civilizācijas ietekmi. Šajā cīņā tādas lielvaras kā Krievija izmanto imigrāciju kā hibrīdkara ieroci pret Rietumiem.

Krievijas civilizācijas ģeopolitisko dominances ideju sauc par eirāzismu. Eirāzisma projekts nozīmē tās iespiešanos Eiropā, tāpēc Eiropas nācijas vispirms ir jānovājina, jāsašķeļ un jāpārvērš viegli pakļaujamās masās. Nacionālas valstis vienmēr ir bijis šķērslis imperiālismam. Neomarksisma ideoloģiskā subversija, kas novājina Eiropas imūnsistēmu – tās nāciju gribu un spēju sevi aizstāvēt– atbrīvo ceļu Krievijas eirāziskajam imperiālismam. Tas ir jaunais “ledlauzis”[1] Krievijas stratēģijā pret Eiropu. Krievija veicina imigrāciju gan atbalstot ANO migrācijas paktu[2], gan arī veicinot bēgļu plūsmas no Sīrijas ar savām militārajām akcijām un veidojot jaunus imigrācijas ceļus, kas caur Norvēģiju vai Latvijas Austrumu robežu ved uz pārējo Eiropu. Neomarksisma multikulturālās idejas Krievijai arī noder, īsenojot savu “tautiešu politiku” bijušajās PSRS valstīs. Saskaņā ar krievu politikas zinātnieka Sergeja Karaganova doktrīnu Krievija īsteno savas intereses šajās valstīs ar krievvalodīgo kopienu palīdzību, izmantojot tās kā ietekmes sviras ekonomiskajos un politiskajos jautājumos. Krievija šīs kopienas cenšas uzturēt pašpietiekamas, veicinot divvalodību. To savukārt var nodrošināt, izmantojot Rietumu kreiso liberāļu naivumu jautājumos par “minoritāšu tiesībām”. Tā ar dažādu Eiropas komisāru rokām tiek bruģēts ceļš uz Krievijas impērijas atjaunošanu. Tikmēr pati Krievija joprojām ir tautu cietums, kas savā despotiskajā ietekmes sfērā patur tuvējās valstis, kā Baltkrieviju un Armēniju, bet iekšēji turpina pārkrievot neskaitāmas etniskās grupas. Savukārt par baltu tautām Krievijā, tajā skaitā par divdesmit tūkstošiem latgaļu, kas pēc neatkarības kara palika aiz Latvijas robežām, ir izzudušas gandrīz visas pēdas. Tas parāda, cik nežēlīga ir mūsu tautas ilgākā cīņa – teju pusotras tūkstošgades ilga baltu izspiešana un asimilācija no to zemēm.

Tātad – Krievijas paplašināšanās programma ietver Eiropas vājināšanu un dezintegrāciju ar neomarksisma ideoloģijas palīdzību no vienas puses, un, no otras puses, spēcīgu valsts varu, savu līderu personības kultu, “tautiešu” diasporas identitātes stiprināšanu un gatavību pielietot vardarbību, lai panāktu savus mērķus.

Uzbrukums no ārpuses ir sekas civilizācijas iekšējam vājumam. Tā tas ir noticis ar neskaitāmām citām kultūrām cilvēces vēsturē. Krievijas agresija pret Ukrainu ir piemērs tam, kā, izmantojot Eiropas vājumu, Rietumu telpā ienāk agresors no ārpuses. Piepildās amerikāņu politologa Semjuela Hantingtona (1927-2008) paredzējumi – notiek civilizāciju sadursme, kas nozīmē konfliktus uz civilizāciju robežām. Taču, ja Austrumeiropā šī robeža ir nosakāma, tad Rietumeiropā masu imigrācijas rezultātā šī robeža ir izplūdusi, un sadursme notiek lielpilsētu ielās.

Radikālie islāmisti visas “neticīgo” teritorijas uzskata par kara zonu un visas sekulārās valdības – par neleģitīmām. Rietumu neomarksisti atsakās atzīt, ka neskaitāmie terorakti un teroraktu mēģinājumi no vienas reliģijas pārstāvju puses ir partizānu karš pret Rietumu civilizāciju. Šī vienpusēji pieteiktā kara avangardā ir “Islāma valsts”, kas ir sava veida globālisma modelis. Islāms principā nepieņem nacionālu valstu robežas. Tā ideāls vienmēr ir bijis kalifāts – globāla vara, kurā reliģiskā un sekulārā sfēra nav nodalīta. Sākot ar 20. gadsimtu, islāma pasaulē notika asiņaina cīņa starp arābu nacionālistiem, kas gribēja valdīt nacionālās valstīs pēc Eiropas parauga, un islāmistiem, kas kā savu misiju redzēja atbrīvošanos no Rietumu uzspiestajiem politiskajiem modeļiem un kalifāta izveidi. Islāmistu karotāju vadībā šobrīd Tuvie Austrumi atbrīvojas no Rietumu ietekmes un Vestfālenes nacionālo valstu sistēmas – postkoloniālo arābu valstu sabrukums ir prelūdija tam, kas var sagaidīt multikulturālo Rietumeiropu.

Islāms izplešas tur, kur tas nesastopas ar nekāda veida garīgo pretestību. Neomarksisms, kas spēj piedāvāt tikai garīgu un sociālu haosu, padara Eiropu nespējīgus asimilēt citas kultūras. Jaunās paaudzes musulmaņi labprāt noraida atomizēto Rietumu patērētāju sabiedrību ar tās pseidovērtībām un dodas karot “Islāma valsts” rindās.[3] Rietumu nācijām ir jāpārvar neomarksisms, pirms tas pārvērš Rietumu kultūru drupās, uz kurām savu nākotni būvēs citas civilizācijas! Semjuels Hantingtona ir rakstījis, ka Rietumu līderu atbildība ir nevis censties pārveidot citas civilizācijas, bet gan aizsargāt un atjaunot Rietumu civilizācijas unikālās īpašības.[4] Citiem vārdiem sakot – Rietumiem nav ar saviem bumbvedējiem jāmēģina iemācīt musulmaņiem demokrātijas principus, bet gan jāatrisina morālā krīze pašu zemēs.

Kreisais liberālisms, jeb neomarksisms ir akls – tas ir iznīcinošs spēks, kas ar saukļiem par labāku nākotni sagrauj Rietumu civilizācijas struktūras, paverot ceļu Austrumu despotisma dominancei.

Mūsu atbilde – Rietumu atjaunotne! Tā ir iespējama, ja Rietumi ne tikai saglabās klasiskās vērtības, bet arī kā varens koks iesakņosies dziļāk šo vērtību pirmavotā. Šis pirmavots – indoeiropiešu kultūra – vislabāk ir saglabājies baltu tautās.

[1] Krievu rakstnieks un bijušais PSRS militārās izlūkošanas dienesta virsnieks Viktors Suvorovs par “ledlauzi” sauca nacistisko Vāciju, ko PSRS izmantoja savām interesēm, lai “atbrīvotu” un pārņemtu savā kontrolē Eiropu.

[2] ANO migrācijas pakts visus imigrantus pasludina par vēlamiem un ielaižamiem valstī, kā arī paredz imigrācijas kritikas cenzūru.

[3] 2015. gadā vairāk britu musulmaņu cīnījās ISIS sastāvā nekā britu bruņotajos spēkos: Murray, Douglas. The Strange death of Europe, Bloomsbury Continuum, 2017., P. 313

[4] Hantingtons, Semjuels. Civilizāciju sadursme. Pasaules kārtības pārveide. Rīga, Jumava, 2012. g., 318. lpp

Dalies:
Share on facebook
Facebook
Share on twitter
Twitter
Share on whatsapp
WhatsApp

3. Tēze

nacionāldemokrātisms

Rietumu civilizācijas pamats ir indoeiropiešu kultūra, kas visvairāk ir saglabājusies baltu tautās. Baltu tautas – latvieši un lietuvieši – ir jāapvieno, lai mēs kļūtu spēcīgāki un palīdzētu atjaunoties visai mūsu civilizācijai.

Rietumu civilizācijas pamatā ir indoeiropiešu kultūra, kas pasauli interpretē hierarhiski. [1] Reliģiskā līmenī tā ir ideja par Dievu, kas simboliski saistās ar debesīm (Kārtību) pretstatā zemei vai pazemei (pirmatnējam Haosam). Šī reliģiskā hierarhija kalpoja par pamatu indoeiropiešu sabiedrību organizācijai pēc analoģijas ar cilvēka ķermeni, kurā prāts valda pār vitalitāti un miesu – pastāvēja Priesteru, Karavīru un Ražotāju kārtas. Priesteri atbildēja par kopienas attiecībām ar Dievu, Karavīri bija organizēti kara draudzēs, kas dzīvoja pēc saviem iekšējiem goda un lojalitātes likumiem. Ražotāju kārta, kas sastāvēja no zemkopjiem, lopkopjiem un amatniekiem, atbildēja par kopienas ekonomisko dzīvi.[2] Indoeiropiešu ciltīm izplešoties, tās visur ieviesa šo trīsdaļīgo hierarhiju. Tur, kur ienākušās ciltis bija mazākumā attiecībā pret pakļautajiem iedzīvotājiem, kā Indijā vai Spartā, izveidojās strikta kastu sistēma, kurā iekarotie atradās zemākajā hierarhijas līmenī. Tikmēr baltu cilšu zemēs šī hierarhija bija daudz elastīgāka un nekalpoja kā citu etnosu apspiešanas līdzeklis. Tam pamatā bija ne tikai fakts, ka šī zeme bija mežonīgāka un mazāk apdzīvota nekā citur Eiropā, bet arī arheoloģiskās un ģenētiskās norādes par to, ka indoeiropeiskā/baltiskā kultūra šeit ir nevis ienākusi, bet gan attīstījusies no akmens laikmeta kultūrām uz vietas.[3]

Indoeiropieši ir vietsēži – to politisko iekārtu vēsturiski ir raksturojusi organizēšanās ap tēvzemi. Kā vietsēžu kultūrai indoeiropiešiem ir raksturīga spēcīga etniskā apziņa, ko var secināt arī pēc rekonstruētās indoeiropiešu pirmvalodas un dažādām folkloras liecībām. Ne tikai sabiedriskās attiecības, bet arī reliģija tika interpretēta kā paplašinātas ģimenes attiecības, kurā noteicošā bija tēva līnija – indoeiropiešu Dievs nav abstrakts metafizisks princips, bet gan Tēvs. Šo attiecību ietvaros attīstījās monogāmas ģimenes attiecības, privātīpašuma apziņa un jau augstāk minētā hierarhija.  

Ciešā saistībā ar etnisko apziņu indoeiropiešu sabiedrībās attīstījās arī pirmatnējā demokrātija. Kad pirmo indoeiropiešu ģimeņu atvases veidoja savas ģimenes saimniecības, tad šī sākotnējā saime sazarojās dzimtās, bet tās, paplašinoties savā skaitā, pēc vairākām paaudzēm izauga par ciltīm. Cilts bija pirmo valstu pamats, kuru “konstitūcija” balstījās uz ģimeņu galvu sapulču lēmumiem. Laikos, kad ciltis karoja ar kaimiņu ciltīm, daudzie cilts atzari sapulcējās un no ģimeņu galvām izraudzījās visdrosmīgāko un spējīgāko karavīru – tā no pirmatnējās demokrātija izauga klasiskā aristokrātija jeb labāko vara. Tādējādi valdieks nāca no pašas cilts un, lai varētu aizstāvēt tās intereses, kā suverēns nepakļāvās pārējām kārtām. Indoeiropiešu demokrātiju veicināja personas brīvības apziņa, kas izauga no vietsēžu dzīves stila – brīvība, kas  organiski saistīta ar tautas kopējo labumu. Tas indoeiropiešu kultūras atšķir no Austrumu kultūrām, kur atsevišķai personībai nav politiskās nozīmes.

Mūsu civilizācija ir attīstījusies vismaz divos lielos vēsturiskajos ciklos, veidojot attīstības spirāli, kurā šie trīs indoeiropiešu kultūras pamatelementi ir tikuši nostiprināti. Pirmais posms bija klasiskā Rietumu, jeb grieķu-romiešu civilizācija, kas pilnveidoja demokrātisko ideju, 5.g.s. p.m.ē. izveidojot klasisko demokrātiju, kurā ikviens pilsonis tiešās balsošanas ceļā varēja piedalīties valsts lēmumu pieņemšanā. Tomēr pati grieķu pasaule bija politiski sašķelta un teju pašiznīcinājās savstarpējos karos. Romas impērija kalpoja kā stabilizējošs faktors un pārejas posms uz kristīgo Rietumu civilizāciju, kas attīstīja Romas impērijas militāro, administratīvo un filozofisko tradīciju, kā arī nostiprināja dabiskā likuma, likuma varas un monogāmā ģimenes modeļa vērtības kā Rietumu kultūras mugurkaulu. Ekonomiskajā jomā kristīgās civilizācijas nopelns bija trīsdaļīgās hierarhijas pilnveidošana ar korporatīvās, jeb ģilžu ekonomiskās sistēmas palīdzību, kas balstījās uz grupu tiesībām un pārstāvniecību. Šīs hierarhijas augšgalā bija monarhs, kurš sākotnēji bija arī savas cilts priekšstāvis.

Šī dabiskā sociālā evolūcija tika pārtraukta līdz ar monarhijas krīzi un ekonomisko interešu atsvabināšanos no atbildības pret sabiedrības kopējo labumu. Izcēlās ideoloģiskā cīņa, kuras simboliskais aizsākums ir Franču revolūcija. Ideoloģiskā cīņa pārvērtās iznīcinošos savstarpējos karos laika posmā starp 1914. un 1945. gadu, eiropiešiem, līdzīgi senajiem grieķiem, zaudējot savu globālo ietekmi. Tikmēr ideoloģiskās subversijas rezultātā arī ASV sāk zaudēt savu globālo dominanci, ko tā bija iemantojusi pēc 1945. gada, vienlaikus pastiprinoties revanšismam no ne-Rietumu civilizācijām. No zaudētas globālās ietekmes līdz ietekmes zaudēšanai pašu zemēs – lejupslīde, kas klasiskajā Rietumu civilizācijā noritēja gandrīz piecus gadsimtus, šobrīd notiek mūsu acu priekšā. Marksistu uzbrukumi visa veida hierarhijām – valsts un nācijas idejām, ģimenei, tradicionālajai reliģijai un privātīpašumam ir uzbrukums Rietumu civilizācijas pamatiem! Tā rezultāts ir Rietumu civilizācijas vērtību erozija, kas draud novest pie pilnīga Rietumu sabiedrības sabrukuma un tai sekojošas iekļaušanas citu civilizāciju ietekmes sfērās jau mūsu paaudzes laikā!

Taču mūsu tautai ir īpaša misija – aizsākt jaunu Rietumu civilizācijas posmu! Latviešu filozofs Pauls Jurevičs (1891-1981) ir rakstījis: “jaunās tautas ir tās vietas Eiropas kultūrā, no kurām, varbūt, varētu sākties tās dzīves atjaunošana, izeju meklēšana no tā labirinta vai strupceļa, kurā tagad šī kultūra nonākusi”.[4] Mēs esam viena no šīm jaunajām tautām, kas apdzīvo plašo reģionu starp Vāciju un Krieviju. Mūsu identitāšu stiprināšana nav vajadzīga tikai mums pašiem – tas ir ceļš uz Rietumu atdzimšanu. Jurevičs īpaši uzsvēra, ka latviešiem piemīt jaunas kultūras vitalitāte, taisnīguma izjūta un ideālisms, kas mūs atšķir no Rietumeiropas vecajām kultūrām. Protams, gadsimta laikā daudz kas ir mainījies. Masu kultūras iespaidā mēs strauji “novecojam” un savā centībā tikt līdzi Rietumu “modernumam” zaudējam savu unikalitāti. Taču mums arvien būtu jāatgriežas pie idejas par mūsu pašu interesēm un misiju. Savukārt šī misija nav paveicama, mums paliekot vieniem. Mūsu misija ir baltu tautu misija, kas ir paveicama kopā ar brāļiem lietuviešiem.

Panbaltisms ir tieksme pēc sākotnējās ideālās kopības – tas ir radošs un kultūru attīstošs spēks, kas, savienojot pagātni ar nākotni, nes sevī milzīgu potenciālu.[5] Panbaltisma ideja, kaut arī mūsdienās teju pilnībā aizmirsta, savulaik dzima kopā ar latviešu nacionālismu. Atis Kronvalds (1837-1875) jau 19. gadsimta vidū iestājās par patriotismu, “kas sniedzas pāri visām latvju tautas ciltīm: pār kurzemniekiem, vidzemniekiem, inflantiešiem un leišiem”.[6] Viņš raksta: “Mūsu tēvuzeme nesniedzas tiktāl vien, cik tālu tagadējie latvieši mīt. Viss tas zemes plašums, kuru jau mūsu tēvu sviedri un asinis apslacījuši, pirms vēlāki laiki to saskaldīja sīkās daļās, ir mūsu tēvzeme.”[7] Lietuvieši viņam bija tāds pats latviešu tautas turpinājums kā, piemēram, latgaļi. Dzejnieks Rainis rakstīja: “Tās sīkās ciltis nāk no lielas mātes! Tie leiši, zemieši, tie tālie prūši, – Tie radus kūri, latvji, zemgaļi, Tās ciltis augšējā un lejas galā, Tie kopu pulki lieli lielai mātei.”[8] Panbaltisma idejas pauda lietuviešu politiskais darbinieks Jons Šļupas (1861-1944), kurš saskatīja Latvijas-Lietuvas valsts savienības projektu kā ziemeļu konfederācijas kodolu.[9] Mums būtu jāatzīst, ka 1918. gadā mūsu nacionālisma sākotnējie mērķi tika piepildīti tikai daļēji! To apzinājās arī latviešu vēsturnieks un nacionālistu aktīvists Jūlijs Bračs (1909-1984), kurš pirmajā Latvijas neatkarības posmā un vēlāk trimdā vadīja latviešu-lietuviešu vienības organizāciju.

Diemžēl pirmajā neatkarības posmā panbaltisma idejas neguva atzinību politiskajās aprindās, kas bija viens no galvenajiem cēloņiem vēlākajai neatkarības zaudēšanai. Ir jāsaprot, ka Latvijas un Lietuvas apvienošanai ir ģeopolitiskās drošības nozīme. Mūsu vēsturē vismaz tūkstošgadi ir divi nemainīgi ģeopolitiskie faktori – 1) nemitīgs spiediens no Austrumu varas; 2) nepieciešamība veidot alianses ar spēcīgākām valstīm, lai novērstu mūsu zemes pakļaušanu. Jau slāvu ekspansijas laikā, sākot ar 5. gadsimtu, balti zaudēja lielāko daļu savas teritorijas. Sākot ar 13. gadsimtu, baltu ciltis gāja divus apvienošanās ceļus, lai noturētos pret draudu no austrumiem. Ciltis tuvāk Baltijas jūras krastam tika ierautas konfliktā ar vācu ienācējiem, daļai no ciltīm izvēloties sadarbības ceļu ar vāciešiem un izveidojot Livonijas konfederāciju. Mums uz šo periodu jāspēj paraudzīties objektīvi. Livonijas konfederācija bija latviešu etnoģenēzes bāze un veids, kā tolaik saglabāt savus dzīvos spēkus. 1502. gadā Smoļinas kaujā mestra Pletenberga vadībā Livonijas karaspēks ar latviešu un igauņu karapulkiem apturēja Maskavijas izplešanos Eiropā – tādējādi latvieši izvairījās no citu austrumbaltu tautu likteņa, kas palika aiz Zilupes robežām. Atšķirīgs bija Lietuvas attīstības ceļš, kurai bija laiks apvienoties savu valdnieku vadībā, kļūstot par Eiropas lielvalsti. Lietuvas vēsturisko lomu nevar pārvērtēt – izdzenot mongoļus no Kijevas 1363. gadā, tā nosargāja rutēņu tautas jeb mūsdienu ukraiņus un baltkrievus no asimilēšanas mongoļu pārvaldītajā Krievijā. Taču arī Lietuva viena pati nespēja stāties pretī visiem draudiem, un tika izveidota Polijas-Lietuvas federācija, kas bija ievērojams ģeopolitisks spēlētājs no Baltijas līdz Melnajai jūrai. Šī federācija sargāja visu Rietumu civilizāciju – gan pret Maskavijas ordām, gan no turkiem.

Tomēr gan Livonijā, gan Polijas-Lietuvas federācijā baltu tautas ilgtermiņā zaudēja savu ietekmi. To stāvoklis īpaši pasliktinājās pēc šo teritoriju nonākšanas Krievijas impērijas sastāvā. Šo laikmetu mācība vēsta, ka uz etniska kompromisa veidotas valstis nav ilgtspējīgas. Ja vēsture būtu attīstījusies citādāk, Lietuvas ķēniņi būtu iekļāvuši savā valstī arī mūsdienu Latvijas teritorijā dzīvojušās baltu ciltis, izveidojot spēcīgu lielvalsti, kas nodrošinātu gan baltu tautu ģeopolitisko drošību, gan etniskās intereses. Taču šādas valsts izveide tolaik nebija iespējama.

Kad 1918. gadā izveidojās neatkarīgas Lietuvas un Latvijas valstis, Neatkarības kara atbrīvošanās kauju vadītājs ģenerālis Pēteris Radziņš (1880-1930) lieliski izprata panbaltisma ģeopolitisko aspektu. Viņš rakstīja: “Latvijas-Lietuvas savienība sastādītu diezgan ievērojamu politisku spēku – kopsumma ap 5 miljonu iedzīvotāju un lielu teritorijas platību. Katra starptautiska sarežģījuma gadījumā šis spēks būtu jūtams un citas valstis ar to rēķinātos daudz vairāk nekā tagad.”[10] Ģenerālis Radziņš arī saskatīja šādas savienības nozīmi plašākas Baltijas-Melnās jūras, jeb Intermarium savienības izveidē – Latvija būtu kā vidutājs starp Poliju un Lietuvu, atrisinot pretrunas, kuras PSRS izmantoja reģiona šķelšanai un pakļaušanai.[11] Arī lietuviešu dzejnieks, filozofs un diplomāts Oskars Milošs (1877-1939) paredzēja iespējamus ģeopolitiskos izaicinājumus gan no vācu, gan padomju Krievijas revanšisma, tāpēc aicināja veidot ģeopolitisku barjeru starp divām lielvarām no jaundibinātajām valstīm. Viena no šīm barjerām būtu Latvijas un Lietuvas savienība.[12]

Panbaltisma ģeopolitiskais aspekts raksturo mūsu intereses, savukārt kulturālais – misiju. Šīs misijas nozīmība pastāv faktā, ka baltu tautas ir nevis viens no indoeiropiešu tautu atzariem, bet gan celms un saknes. Lietuviešu valoda ir vistuvākā indoeiropiešu pirmvalodai. Valoda nosaka mūsu domāšanas veidu, domāšanas veids nosaka kultūru, bet kultūra – civilizāciju. Indoeiropiešu pirmdzimtene ir meklējama seno baltu apdzīvotajās teritorijās, no kurām tie vēlāk izpletās visā Eirāzijā. Indoeiropiešu valodu attīstība ir vērtējama kā dialektu turpinājums, kad sākotnēji plašā teritorijā izplatītā baltu-indoeiropiešu pirmvaloda sadalījās dažādos dialektos, kas ilgākā laika posmā noveda pie jaunu indoeiropiešu atzaru veidošanās. Tagadējās Latvijas un Lietuvas teritorijās nošķirtībā no dažādām tautu staigāšanām un impēriju cīņām saglabājās sākotnējā indoeiropiešu kultūra.

Ja mēs esam Rietumu civilizācijas avots, tad mums nav akli jāatdarina visas “progresīvās” tendences no ārvalstīm, bet gan jāiesakņojas dziļāk savā būtībā, lai citi varētu mācīties no mums. Baltu kultūra ir Rietumiem tikpat nozīmīga kā seno grieķu un romiešu civilizācija – tās atradās indoeiropeiskās kultūras lejtecē, kuras avots nāca no mūsu senčiem. Šī iesakņošanās un savas identitātes paplašināšana ir iespējama – Latvijai un Lietuvai ir jāizveido savienība! Mums nav ko zaudēt – latviešus un lietuviešus šķir gadsimti, taču vieno kopīgas saknes tūkstošgadēs. Šāda savienība nenozīmētu mehānisku abu tautu sapludināšanu, bet gan politisku sadarbību, paturot visplašākās autonomijas tiesības katrai no tautām.

Ir pienācis laiks panbaltisma idejas īstenošanaiTā nav nejaušība, ka baltu tautas par spīti visiem iebrucējiem un apspiedējiem ir saglabājušas unikālo indoeiropiešu kultūras mantojumu cauri gadu tūkstošiem un stāvējušas sardzē par visu Rietumu kultūru pret invāzijām no austrumiem. Tajā ir saskatāma kāda augstāka spēka darbība un misija, kas mums ir likta par svētu mantojumu un pienākumu. Tūkstošiem mūsu tautiešu paaudžu paaudzēs ir atdevuši savas dzīvības par šo svēto pienākumu un šīs cīņas karogu ielikušas mūsu rokās.

Latvijas-Lietuvas jeb Baltu savienība veidotu jaunas Baltijas-Melnās jūras tautu savienības kultūras kodolu, kas atgrieztu visu Rietumu civilizāciju pie savām saknēm un dotu tai jaunu enerģiju nākotnes attīstībai. Visciešākās attiecības Baltu savienībai jāveido arī ar Igauniju, ko ar Latviju vieno 700 gadu ilga kopīga politiskā vēsture Livonijas konfederācijā, kā arī ar pārslāvoto baltkrievu nāciju, kuras saknes ir baltu kultūrā. Plašākā mērogā šie soļi ir daļa no jaunas Prometeisma politikas, kurā nozīmīga ģeopolitiskā loma ir Polijai un Ukrainai.

[1] Tā ir spēcīgi ietekmējusi arī somugru tautas, kuras tādējādi iekļaujas Rietumu kultūras telpā.

[2] Augļotāji, kas guva savu labumu nevis no ražošanas vai starpniecības, bet gan no parādsaistību attiecību veidošanas, no šīs hierarhijas bija izslēgti – jebkura tradicionālā kultūra ir centusies šo parādību ierobežot kā sabiedrībai kaitīgu.

[3] Akmens laikmets Latvijas teritorijā. Skatīts: https://enciklopedija.lv/skirklis/4433-akmens-laikmets-Latvijas-teritorij%C4%81

[4] Jurevičs, Pauls. Idejas un īstenība. Grāmatu Draugs, 1946., 213. lpp

[5] Muktupāvels, Valdis. Par dažiem mūsdienu folkloristikas un tās robežzinātņu jautājumiem: atskatoties uz savas zinātniskās darbības 25 gadiem. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis, 2012. gads 66. sējums 1./2. numurs, 88. lpp. Skatīts: http://www.lza.lv/LZA_VestisA/66_1-2/7_Valdis%20Muktupavels.pdf?fbclid=IwAR2_9hMjB_OaX8DHS2cH7FSxinNruhcRe8skj33fj5cXs_avfDTcFPITn5k

[6] Baumanis, A. Kronvaldu Atis. Dzīve. Darbu izlase. Rīga, 1938. 395. lpp

[7] Goba, Alfrēds. Kronvalda rakstu izlase. Militārās literatūras apgādes fonda izdevums, 1937., 147. lpp

[8] Rainis. Indulis un Ārija. Skatīts: http://www.korpuss.lv/klasika/Senie/Rainis/IndAr/2cel.htm

[9] Virza, Edvarts. Revue Baltique. No: Edvarts Virza. Raksti. 2. sējums. Sast. Kubuliņa, Anda, “Zinātne”, 2008.g.., 140.lpp

[10] Radziņš, Pēteris Voldemārs. Latvija un Lietuva. No: Pētera Voldemāra Radziņa rakstu krājums. Comp. Purviņš, Agris. Ģenerāļa Radziņa biedrība, 2016, 579. lpp

[11] Turpat…, 578

[12] Virza, Edvarts. Revue Baltique. No: Edvarts Virza. Raksti. 2. sējums. Sast. Kubuliņa, Anda, “Zinātne”, 2008.g.., 140.lpp

Dalies:
Share on facebook
Facebook
Share on twitter
Twitter
Share on whatsapp
WhatsApp

4. Tēze

nacionāldemokrātisms 4. tēze piemineklis

Vienīgā ilgtspējīgā ārpolitiskā stratēģija mūsu reģionā ir jaunais Prometeisms – vēsturiskā Prometeisma politikas turpinājums 21. gadsimta apstākļos.

Vēsturiskā Prometeisma ideja attīstījās 20. gadsimta sākuma. Tās nozīmīgākie pārstāvji bija Polijas līderis Juzefs Pilsudskis (1867-1935), ukraiņu rakstnieks un politiskais līderis Jurijs Lipa (Yurii Lypa, 1900-1944) un latviešu ģenerālis Pēteris Radziņš.

Prometeisma pamatidejas bija:

  1. Cīņa pret Krievijas imperiālismu, atbalstot Centralās un Austrumu Eiropas nāciju pašnoteikšanos;
  2. Šo nāciju apvienošana Intermarium savienībā – Polijas-Lietuvas federācijas mantiniecē, kas ar līdzvērtīgu iedzīvotāju skaitu, resursiem un izdevīgu ģeopolitisko novietojumu nosargātu iegūto neatkarību pret revanšistisko padomju Krieviju un Vāciju;
  3. Polijas, Ukrainas un Baltijas valstu sadarabības izšķirošā loma šādas savienības izveidei.

Pilsudska kļūda bija etniskā nacionālisma nenovērtēšana, kas izraisīja Polijas un Lietuvas konfliktu par Viļņu. Ģenerāļa Radziņa piedāvātais risinājums apvienot Latviju un Lietuvu kā Polijas partneri bija balstīts lietuviešu nacionālo centienu respektēšanā, lai veidotu plašāku valstu sadarbību. Diemžēl praksē risinājums starp Austrumeiropas valstīm tā arī netika atrasts, un pretrunas Polijas un Lietuvas starpā meistarīgi izmantoja PSRS, lai novērstu Intermarium alianses izveidošanos, bet 1939. un 1940. gadā tas noveda pie šo valstu neatkarības pilnīgas iznīcināšanas.

Mūsu vēsture māca, ka vienlaikus stipras Vācijas un Krievijas impērijas ir vissliktākais stāvoklis Intermarium tautu pastāvēšanas nodrošināšanai. Tikai šī varas līdzsvara izjaukšana varētu nodrošināt telpu, kurā tiktu nodrošināta Intermarium tautu eksistence un attīstība. Situācija pēc Pirmā pasaules kara bija vispiemērotākā Intermarium savienības izveidošanai, taču šis iespēju logs netika izmantots un noveda pie reģiona sadalīšanas, bet vēlāk pilnīgas PSRS okupācijas.

Pēc PSRS sabrukuma 1991. gadā radās jauns iespēju logs, kurā reģionam bija laiks apvienoties pret iespējamu Krievijas revanšismu. Taču arī šis tas tika izniekots – 1990. gados Rietumu valdošajās elitēs valdīja eiforija par “vēstures beigām” jeb liberālisma galīgo uzvaru. Šī “vēstures beigu” koncepcija bija izdevīga postkomunistiskajai Centrālās un Austrumu Eiropas valstu politiskajai elitei, kas saglabāja koruptīvās saiknes ar Krieviju, to dēvējot par “tilta veidošanu” starp Rietumiem un Austrumiem. Par spīti šim kontekstam kā sasniegums ir vērtējama gandrīz visa reģiona integrācija NATO, kas nodrošināja iespēju reģionam saglabāt savu politisko patstāvību kā Rietumu robežai pret Krievijas agresiju līdz ar Putina nākšanu pie varas 21. gadsimta sākumā. Šīs politiskās patstāvības ietvaros jaunā kontekstā sāka atdzimt ideja par Intermarium.

Intermarium idejas nesēji 21. gadsimtā ir vairāki politiskie un ekonomiskie projekti starp Centralās un Austrumeiropas valstīm – Višegradas savienība (kas ir izveidojusi arī kopīgu kaujas grupu ar Ukrainas karavīriem tās sastāvā), Trīs jūru iniciatīva, 16+1 iniciatīva un “Ļubļinas trijstūris”. Šo projektu intensifikāciju veicināja Krievijas uzbrukums Ukrainai, 2015. gada imigrācijas vilnis, kas sašķēla Eiropas Savienību (ES), arvien lielāka ES transformācija par ideoloģiski kreisu savienību, populistiskā jaunā nacionālisma fenomens Rietumos un baltkrievu tautas cīņa pret prokremlisko uzurpatoru Lukašenko. Tas ir konteksts, kurā ir arī dzimusi Jaunā Prometeisma ideja, kas redz Intermarium kā ietvaru nacionālisma laikmeta dzimšanai Rietumos, kas nodrošinātu Centrālās un Austrumeiropas valstu neatkarību gan no Kremļa imperiālistiem, gan Briseles ideologiem.

Intermarium tālākai integrācijai ir arī izaicinājumi – pastāvošie sadarbības projekti nav pietiekami jaudīgi formāti stratēģiskai lēmumu pieņemšanai un reālai interešu koordinācijai valstu starpā. Joprojām dominē tendence katrai valstij domāt par savām īstermiņa nacionālajām interesēm un pagātnes rētas joprojām kavē valstu savstarpējo sadarbību, ko Krievija izmanto pret mūsu visu ilgtermiņa nacionālajām interesēm. Taču Intermarium idejas spēks tikai augs, un tam ir objektīvi ģeopolitiskie faktori. ASV ekonomikas sarūkošie izmēri tai vairs neļauj būt klāt un būt dominējošai visās globālajās norisēs. Saskaņā ar Džona Mersheimera (John Mearsheimer) ofensīvā reālisma teoriju, starptautiskās sistēmas anarhiskā daba veicina lielvalstu tiekšanos kļūt par hegemoniem līdz punktam, kurā tas tiek apturēts – un neviens nemeklē varas līdzsvaru. Ģeopolitiski to praktizē “Paneiropeiskie” federālisti, kas arvien atklātāk izaicina ASV varu Eiropā un tiecas izveidot ciešāku sadarbību ar revizionistisko Krieviju, kas ir ASV galvenais ģeopolitiskais konkurents Eiropā. Tāpat arvien izteiktāka tendence ir veidot iekšējās koalīcijas jau pastāvošo starptautisko organizāciju ietvaros. Šajā kontekstā kā ģeostratēģiska neizbēgamība ir paredzama tālāka ASV tuvināšanās ar Intermarium politiski ietekmīgāko nāciju Poliju, kas kopā ar ASV atrodas opozīcijā Eiropas federālistu un Kremļa čekistu mēģinājumiem izveidot vienotu Eirāzijas bloku “no Vladivostokas līdz Lisabonai”.

Novērst “Eirāzijas” izveidi nav tikai ASV vai Polijas interesēs. Ja 20. gadsimtā Intermarium reģiona kopība nozīmēja kopīgu likteni cīņā par nacionālo pašnoteikšanos pret okupācijas spēku varām, tad 21. gadsimtā tā iegūst plašāku nozīmi. Par spīti naivu Rietumeiropas un ASV nacionālistu fantāzijām par Krieviju kā “balto/kristīgās civilizācijas glābēju”, tās nostiprināšanās tuvina katastrofai visu Rietumu civilizāciju. “Eirāzijas” projekta īstenošanās nozīmētu Eiropas nāciju identitātes iznīcināšanu ar neomarksisma politikas realizāciju un tam sekojošu tautu “sakausēšanu” vienotā ģeopolitiskajā blokā. Praktiski gan šis ģeopolitiskais bloks ilgstoši nevarētu pastāvēt un, ņemot vērā Rietumeiropas un Krievijas demogrāfiskās tendences, kalpotu vienīgi par augsni islāma civilizācijas izplatībai pār teju pusi no pasaules.

Mums kā latviešu nacionālistiem ir arī atbildība pret Rietumu civilizāciju kopumā. Par realitāti kļūst multipolāra pasaule, kurā Rietumu institūcijas jāpārveido par instrumentiem mūsu civilizācijas aizstāvībai. Nav proeiropeiskāku nacionālistu kā Baltijas nacionālisti – tuvums Krievijai liek daudz vairāk novērtēt, ko nozīmē piederība Rietumu civilizācijas telpai un tās institūcijām. Tāpēc mums ir īpaši sāpīgi, kad, piesedzoties ar Eiropas vārdu, tiek uzspiesta ideoloģija, kas iznīcina tās pamatus. Baltijas nacionālisti vienmēr būs tie, kas meklēs reformu ceļu Eiropas Savienības ietvaros, taču tas nevar būt atkarīgs tikai no mūsu gribas. Ideoloģiskā agresija no Briseles arvien vairāk atsvešina tās valstis, kuras pieturas pie sākotnējās ES idejas – nacionālu valstu savienības idejas. Šo atsvešinātību veicina ne tikai ideoloģiskie kultūrkari, bet arī ģeopolitisko interešu pretrunas.

ES līdervalsts Vācija arvien vairāk atsakās no Frīdriha Naumana (1860-1919) “Viduseiropas” līderes koncepcijas, tā vietā orientējoties uz Krieviju. Tāpēc, kamēr Eiropa faktiski nav vienota, Intermarium valstu attiecības ar pārējo Eiropu ir jābūvē no reālisma pozīcijām. Tāpat idejas par visas Eiropas “nacionālistu internacionāli” nav praktiskas, kamēr notiek Vācijas un Francijas tuvināšanās Krievijai uz Centrālās un Austrumeiropas interešu rēķina. Krievijas intereses Eiropā ir nesavienojamas ar Polijas un Ukrainas pastāvēšanu kā neatkarīgām valstīm, taču bez tām nepastāv alternatīvi Eiropas attīstības scenāriji.

Arvien pieaugošu citu civilizāciju agresijas apstākļos Intermarium reģiona nozīme Eiropā augs. Ģeopolitiķis Džordžs Frīdmens paredz, ka Intermarium valstu koalīcija ap 2040. gadu kļūs par nozīmīgu spēlētāju Eiropā.[ 1]Frīdmens uzsver, ka šīs koalīcijas kodolā ir jābūt Polijai. Taču ne mazāk svarīga ir Ukraina. Polijas un Ukrainas apvienotais demogrāfiskais (80 miljonu iedzīvotāju) un ekonomiskais potenciāls, kā arī ģeogrāfiskais izvietojums tās padara par Intermarium savienības pamatu un līdzvērtīgu spēku Vācijai un Krievijai. Kā līdzsvarojošs spēks – Latvijas un Lietuvas savienība, Latvijai esot starpniekam Lietuvas un Polijas attiecībās, bet abām kopā uzņemoties starpnieka lomu starp Poliju un Ukrainu.No ģeostratēģiskā viedokļa īpaši būtiski būtu piesaistīt arī Baltkrieviju, kuras vēsture ir cieši saistīta ar baltu kultūru un Polijas-Lietuvas federāciju un kuras dalība šādā savienībā novērstu faktisko Baltijas valstu izolāciju. Plašākā mērogā situācija ir jāanalizē pēc ģeopolitiskā šaha dēlīša principa. Vācijai orientējoties uz Krieviju, Intermarium stratēģiskais partneris ir NATO spēcīgākā valsts – ASV. Intermarium ideja saskan ar “sanitārā kordona” ģeopolitsko koncepciju Vācijas un Krievijas atdalīšanai pēc 1. pasaules kara. Kamēr vien ASV ģeopolitisko loģiku neaizvietos kādi ideoloģiski apsvērumi, to interesēs būs stiprināt Intermarium patstavību.

Topošajā civilizāciju pasaulē Intermarium izveidosies kā viena no reģionālajām lielvarām, kuras pamatā ir kopīga civilizācijas identitāte. Bet vai Intermarium var būt jaunas Eiropas Savienības aizsākums? Ir divi attīstības ceļi šādai iespējai: 1) Intermarium kā ES alternatīvas izveide, tajā iesaistot citas Eiropas valstis; 2) ES reformēšana atbilstoši Eiropas nāciju interesēm, Intermarium valstīm darbojoties kā iekšējai opozīcijai pret neomarksistu eliti. Taču vispareizāk būtu abus scenārijus īstenot vienlaicīgi – gan nostiprinot Intermarium, gan arī cīnoties par ietekmi ES institūcijās. Mēs nevaram paredzēt ES ilgtspēju, kā arī sekas Francijas un Vācijas orientācijai uz Krieviju. Šī brīža tendences ir negatīvas kā mums, tā pašai Eiropai. Bet mēs varam rīkoties saskaņā ar mūsu interesēm un mūsu izpratni par to, ko nozīmē mūsu piederība Eiropas kultūrai. Vēl vairāk – sevis aizstāvība ir pienākums, kuru uzliek atbildība mūsu senču un nākamo paaudžu priekšā.

ES institūcijas, ko pārvalda sevi atražojoša birokrātija, kas ir pārņemta ar apziņu par savu neaizstājamību un ideoloģisko misiju, ir jāreformē, vadoties pēc sekojošiem principiem:

  1. Patiesais eiropeiskums ir nevis šīs birokrātiskās elites de facto antieiropeiskā ideoloģija, bet gan pašu Eiropas nāciju vērtību kopums, kuru aizstāvībai un attīstīšanai ir jābūt apvienotās Eiropas pamatmisijai;
  2. Eiropas birokrātijas vietā, kas vēlas centralizēt savu varu un kontrolēt ikvienu eiropiešu dzīves aspektu, uzsvars jāliek uz nacionālo valstu savstarpējo sadarbību;
  3. Investīciju politika jāveido nevis ar uzsvaru uz infrastruktūras projektiem, bet gan ieguldot cilvēkresursos – vietējo kopienu atbalstam, algu palielināšanai, izglītībai un demogrāfijas atbalstam.

Šāda apvienotā Eiropa balstītos dabiskās, visiem saprotamās vērtībās, kuru ieviešana neprasa agresīvu iebiedēšanas propagandu, kā tas ir bijis ES gadījumā. Eiropas potenciālam ir vienkārši jāļauj no jauna atraisīties. Intermarium ir jaunā Eiropas sirds ar ekonomisko, ģeogrāfisko un demogrāfisko potenciālu ne tikai nosargāt Centrālās un Austrumu Eiropas tautu eksistenci, bet arī caur Eiropas reformu aizsākt jaunu ēru Rietumu civilizācijas attīstībā.  

Šādas idejas īstenošanās patiesībā ir atkarīga pamatā no viena faktora – jaunas politiskās elites, kas spētu saskatīt mūsu reģiona kopīgās intereses un misiju Rietumu civilizācijā, kā arī ar šo ideju aizraut plašāku sabiedrību.

Jaunā paaudze, kas ir brīva no komunisma mantojuma un postkomunistiskās elites ekonomiskajām saiknēm ar Krieviju, būs tā, kas veidos šo nākotni. Taču ir nepieciešama apvienojošā ideja. Mūsu talantīgā tauta ir pārāk bieži kalpojusi par materiālu citu tautu izaugsmei un svešu impēriju mērķiem. Mēs esam izšķieduši savus dzīvos spēkus svešām idejām tā, it kā tie mums būtu bezgalīgi. Pietiks – mums beidzot ir jāiet pašiem savs ceļš! Vietā ir Edvarta Virzas vārdi, kas rakstīti pirms gadsimta: “(..) mēs ar visu savu jauno Latvijas republiku tiksim bez žēlastības noslaucīti no zemes virsas, ja mums neizdodas organizēt varu pretī tām naidīgajām varām, kuras mūs ielenc. Pirmā kārtā mums jābūt varai pašai par sevi.”[2] Lai tas tā būtu, mums ir ne tikai jādomā par ģeopolitiskajām varas attiecībām, bet arī jāformulē apvienojoša ideja. Šī ideja ir nacionāldemokrātisms.

[1] Geopolitical futures: The Road to 2040: Your Crystal Ball into the Future, George Friedman. Skatīts: https://geopoliticalfutures.com/the-world-in-2040/

[2] Virza, Edvarts. Jauno valstu savienība. No: Edvarts Virza. Raksti 2. sējums. Sast. Anda Kubuliņa, Apgāds “Zinātne”, 2008., 253. lpp

Dalies:
Share on facebook
Facebook
Share on twitter
Twitter
Share on whatsapp
WhatsApp

5. Tēze

Latvijas karogs pret debesīm

Nacionāldemokrātisms ir radies nacionālisma ideoloģijas vēsturiskā attīstības procesā kā atbilde uz revolucionārās ideoloģiskās subversijas izaicinājumu.

Pastāv vismaz trīs nacionālisma aspekti:

  1. Nacionālisms kā etniskā apziņa jeb attieksme pret tautu kā savas identitātes paplašinājumu;
  2. Nacionālisms kā pretestība citu tautu uzkundzēšanās mēģinājumiem un no tā izrietošā prasība pēc pašnoteikšanās;
  3. Nacionālisms kā kontrrevolucionārs un civilizāciju atjaunojošs spēks.

Pirmie divi nacionālisma aspekti ir nacionālisma ideoloģijas minimums, kas arī raksturo latviešu nacionālisma vēstures lielāko daļu. Arī trīsdesmit atjaunotās Latvijas gadus latviešu nacionālisti ir pamatā turpinājuši nacionālās pretestības kustības iesākto darbu cīņā pret PSRS okupācijas sekām un par latviešu tiesībām savā zemē. Taču ar to vairs nepietiek. Neomarksisms ir nostiprinājies daudzās izšķirīgās varas struktūrās un saplūdis ar Krievijas interesēm, radot jauna veida politisko fronti. Tajā krievvalodīgo jautājums iekļaujas plašākā “apspiesto”/ “apspiedēju” shēmā, kurā otrā loma ir atvēlēta latviešiem. Neomarksistu darbību raksturo antidemokrātisms – tautas vairākuma pašnoteikšanās tiesības viņi uzskata par traucēkli ideoloģiskam sabiedrības pārveidošanas projektam. Viņu politika turpina pirmā Latvijas neatkarības posma sociāldemokrātu veikto valsts sabotāžu – arī šie sociālisti bija nevis Latvijas interešu pārstāvji, bet gan “starptautisko interešu” (jeb PSRS) pārstāvji Latvijā. Neomarksisti ir mazākums mūsu kopumā nacionālkonservatīvajā sabiedrībā. Tomēr viņu ietekme ir neproporcionāli liela tieši sabiedrisko domu veidojošajās institūcijās, kas laika gaitā kopā ar imigrantu pieplūdumu var veidot jauno vairākumu – tieši tāpat, kā tas ir noticis pārējā Rietumu pasaulē. Kolīdz šis vairākums ir iegūts, nacionālo politisko spēku pretestība sabiedrību iznīcinošiem procesiem kļūst arvien sarežģītāka. Turklāt aiz šiem procesiem striķīšus rausta vēl plašākas varas struktūras – globālie finanšu, informatīvie un politiskie varas centri.

Jaunā ideoloģiskā pretstāve liek pārvērtēt nacionālistu līdzšinējo stratēģiju. Politika, kas vērsta pret latviešu etniskajām interesēm savā valstī, jau kādu laiku nav tikai “krievvalodīgo partiju” monopols – šo misiju ar daudz lielāku entuziasmu ir uzņēmušies jaunie kreisie. Viņu bīstamība ir lielāka nekā viņu priekšgājējiem, jo tā nav balstīta tikai ģeopolitiskā pozīcijā, bet revolucionārās subversijas īstenošanā, kas grauj tautas morāli, vērtību sistēmu, gribu un spēju aizstāvēt sevi un savu valsti ilgtermiņā. Šī lienošā okupācija un destrukcija caur masu imigrāciju, kultūras normu graušanu un indoktrināciju var notikt jau nodibinātas un juridiski nostiprinātas nacionālas valsts robežās. Tas, kas Latvijā jau notika PSRS okupācijas laikā, Rietumeiropā norisinās bez bruņota iebrukuma. Tas notiek tikai tāpēc, ka laicīgi netika aptvertas ideoloģiskās subversijas briesmas. Tāpēc tagad īpaši būtisks kļūst nacionālisma trešais – kontrrevolucionārais – aspekts.

Nacionāldemokrātisms kontrrevolucionārismu interpretē plašākā metafiziskā un vēsturiskā kontekstā. It visur pasaulē mēs varam novērot pretrunu starp radošo un destruktīvo principu. Dzīvība, ģimene, tauta un kultūra iemieso radošo principu, kamēr destruktīvo mēs pazīstam kā nāvi un entropiju. Politiskajā sfērā šie divi principi manifestējas kā organiskā un mehānistiskā sabiedrības koncepcija. Saskaņā ar organisko sabiedrības izpratni, kas ir raksturīga tradicionālajai kultūrai, atsevišķais cilvēks ir nesaraujami saistīts ar savu tautu – ar apkārtējiem cilvēkiem, ar saviem senčiem un nākajamām paaudzēm. Tā ir šī dzīvā kopiena, kas veido un paplašina viņa identitāti un kuras solidaritātē nav iespējama tā izolācija un ar izolāciju saistītās neskaitāmās sociālās problēmas, kas ir tik raksturīgas mūsdienu sabiedrībai. Organiskā sabiedrības izpratne vislabāk var pastāvēt nelielās lauku kopienās, kas bija galvenā kopdzīves forma laikmetā pirms industriālās revolūcijas.

Mehānistiskā sabiedrības koncepcija sabiedrību interpretē kā materiālu, ko var pārveidot pēc iepriekš iecerēta plāna. Šajā koncepcijā cilvēks netiek uzskatīts par iesakņotu būtni, bet gan par tikai ekonomisku faktoru, bet tauta un ģimene tiek uzskatīta par traucēkļiem utopijas celtniecībai.[1] Mehānistiskās sabiedrības koncepcijas uzvaras gājiens ir aizsācies reizē ar industriālo revolūciju, taču tā nav tās cēlonis. Kā novērojams ne-rietumu sabiedrībās, industrializācija un modernizācija nenozīmē tradicionālo vērtību bojājeju vai liberālisma pieņemšanu, tieši pretēji – šie procesi var notikt tradicionālo vērtību kontekstā un tradicionālo institūciju vadībā. Tikai Rietumu civilizācijā, kurā aizsākās industriālā revolūcija, tā notika vienlaikus ar visaptverošu politisku un morālu modernitātes revolūciju jeb, pareizāk sakot, trīs revolūcijas viļņiem.

Šo revolūciju cēloņi ir meklējami jau vēlajā viduslaiku posmā, kad Eiropas monarhijas zaudēja savu sākotnējo etnisko un demokrātisko raksturu, bet vēlāk mazināja arī ģilžu sistēmas nozīmi. Tādējādi, zaudējusi savu atbalsta bāzi un noslēgusies pati savā pasaulē, monarhija kļuva par savu kapraci. To izmantoja liberālā kontrelite, kas pret monarhiju vērsās ar savu demokrātijas interpretāciju. Ja klasiskās demokrātijas mērķis bija tiešā veidā paust tautas kopējo gribu, tad liberālo demokrātu darbības pamatmērķis bija ierobežot monarhu varu, lai dotu ceļu “indivīda brīvībai” (jeb kapitālismam – brīvai rīcībai ar naudu), neskatoties uz šīs “brīvības” izpausmju sabiedriskajām sekām. Asiņainās Franču revolūcijas terors bija spilgtākā epizode pirmajā modernitātes revolūcijā, taču liberālisma ideoloģijas fundamentālais bezmērķīgums to padarīja tikai par pārejas posmu uz nākamo – marksistisko revolūciju.

Pāreja no liberālā kapitālisma revolūcijas uz komunistisko notika likumsakarīgi. Liberālisms atbrīvoja ceļu tādam industrializācijas ceļam, ko neiegrožoja nekādi kopienas apsvērumi, to pamatojot ar privātīpašuma tiesību svētumu, kā arī brīvā tirgus pašregulācijas ideju. Taču kapitālisma pamatā nav privātīpašums, bet gan kapitāla un darbaspēka nošķiršana. Liberālās industriālās revolūcijas rezultātā privātīpašnieku īpatsvars samazinājās un ekonomika kļuva par kaut ko ārēju no parastā cilvēka dzīves – izzuda tas dzīves veselums, kas organiskajā sabiedrībā apvienoja mājsaimniecību ar ekonomiku un darbu ar īpašumu. Savukārt pārmērīgā urbanizācija radīja milzīgas atsvešinātu un ekspluatētu strādnieku masas jeb proletariātu, kuriem vairs nekas nepiederēja, izņemot savu darbaspēku. Tās bija šīs sociālās pārmaiņas, kas kļuva par augsni marksisma kustībai, kuras pasludinātais mērķis ir komunistiskas sabiedrības dibināšana – tādas sabiedrības, kurā privātīpašums nepastāv vispār. Tā vietā, lai novērstu īpašuma koncentrāciju un paplašinātu privātīpašnieku skaitu, marksisti šīs sociāli bīstamās tendences noved līdz galējām robežām. Marksisti ne tikai vēlas likvidēt privātīpašumu, nododot visu varu politiskai birokrātijai, bet arī likvidēt jebkādas civilizētas attiecības – sagraut ģimeni, tautu un visbeidzot pašu civilizāciju. Marksisma internacionālisms nav nekas cits kā pirmatnēja klejotāju mentalitāte – Rietumu kultūras virsslāņa sabrukums un atgriešanās pie tāda kultūras līmeņa, kāds pastāvēja pirms Rietumu civilizācijas dzimšanas. Šī primitīvisma pirmie vēstneši bija redzami jau Franču revolūcijas “dabiskā cilvēka” slavinātājos, taču marksisti šīs idejas pārvērš ideoloģiskā programmā un neslēpj, ka viņu utopija ir atgriešanās pie primitīvāka sabiedrības stāvokļa.

Ļeņins gan uzsvēra, ka pirms šīs utopijas būs nepieciešama “proletariāta diktatūra” – valsts varas izmantošana, lai apspiestu revolūcijas pretiniekus. Solītā utopija atkāpjas nākotnē, kura nekad nepienāk, taču tieši diktatūra vienmēr ir bijusi mērķis – primitīvais un diktatoriskais elements apvienojas anarhotirānijā. Tā ir kontrolēta entropija – iekšējs “nolīdzināšanas” process pret kultūras normām, sociālajām institūcijām, etniskajām atšķirībām – jebko, kas traucē “vienlīdzības” ideālam. Nepārtraukts terors, privātīpāšuma atņemšana, deportācijas, tradicionālās kultūras iznīcināšana un pārtautošana ir šīs diktatūras galvenās metodes. Ir jāpzinās, ka tradicionālās un organiskās kopienas attiecības Latvijā iznīcināja tieši PSRS politika – šis absolūti iznīcinošais okupācijas seku aspekts joprojām nav līdz galam apzināts.

PSRS sabrukums bija marksisma ideoloģijas šķietamā nāve, kas patiesībā slēpa šīs nāvīgās ideoloģijas renesansi. Neomarksisti strādnieku šķiras vietā ir atraduši jaunus revolūcijas aģentus, cīņas pret kapitālisma vietā izvēlējušies stratēģisku sadarbību ar globālo kapitālismu, bet tieša uzbrukuma vietā izvēlējušies iefiltrēšanās un sabiedriskās domas maiņas ceļu. Tā ir trešā modernitātes jeb postmodernā revolūcija, kas Rietumu civilizācijai uzstāda eksistenciālo “būt vai nebūt” jautājumu. Taču patiesībā izvēle nav starp “progresu” un “regresu”, bet gan starp evolucionāru attīstību, kas ņem vērā negrozāmos dabas un sabiedrības uzbūves pamatprincipus, un starp mehānistisko revolūciju, kas izpaužas kā utopiski sabiedrības pārveides projekti, kas šos pamatprincipus ignorē vai vēlas mainīt.

Kaut arī nacionālisma ideoloģija sākotnēji radās vienlaikus ar revolucionāro liberālismu kā pretestība monarhismam, tā laika gaitā no tā atdalījās un nostājās opozīcijā liberālisma galējībām. Šī nacionālisma attīstība ir likumsakarīga. Nacionālisma ideoloģija liberāli-demokrātiskās revolūcijas haosa vietā piedāvāja jaunu organiskās kopības apziņu, kas balstīta uz atbildības un pateicības attieksmi pret nāciju un tās vērtībām, tādējādi kļūstot par vienīgo ideoloģisko virzienu, kas var kalpot kā pamats Rietumu civilizācijas atjaunotnei modernās pasaules kontekstā. Taču nacionālisms, kas meklē kompromisa ceļu ar revolucionārajām ideoloģijām, nespēj piepildīt savu potenciālu un atrisināt modernitātes krīzes pamatcēloņus. Tāpēc nacionāldemokrātisms uzsver nacionālisma kontrrevolucionāros un reģeneratīvos aspektus. Taču nacionāldemokrātisms nav saistīts ar monarhistiskajām kontrrevolūcijas idejām, kas vēlas atgriezties noteiktā pagātnes periodā, neapzinoties monarhijas sabrukuma dziļākos cēloņus. Nacionāldemokrātisms nav reakcionārs, bet piedāvā alternatīvu – evolucionāru attīstības modeli, kas ir balstīts Rietumu kultūras vērtību nepārtrauktībā un sociālā solidaritātē. Vienlaicīgi nostājoties gan pret individuālisma, gan kolektīvisma pārmērībām, nacionāldemokrātisms paņem no pagātnes būtisko – nevis kādas kopdzīves formas, kas vairs nav atkārtojamas, bet gan organiskās sabiedrības kopības apziņu. Mēs sargājam liesmu, nevis pielūdzam pelnus! Tāpēc, ciktāl runa ir par konservatīvismu kā negrozāmo cilvēka un sabiedrības dabas principu atzīšanu un sargāšanu, nacionāldemokrātisms ir konservatīvs. Taču tas atsakās no konservatīvas stratēģijas jeb “revolūcijas ar ātruma ierobežojumiem”, kas de facto tiecas saglabāt iepriekšējos revolucionāro spēku sasniegumus pret jauniem revolūcijas viļņiem. Rietumeiropā un ASV šī stratēģija sevi ir parādījusi kā pilnīga nacionālkonservatīvo spēku izgāšanās, kas nemaina kopējo civilizācijas norieta trajektoriju, jo beidzas ar vienkārši lēnāku neomarksistu politikas pieņemšanu. Apturēt ideoloģiskās subversijas izraisīto morālo un sociālo sabrukumu ir iespējams tikai ar proaktīvu sociālo un politisko pārmaiņu radīšanas ceļu. 

Nacionālisma ideoloģijas un stratēģijas maiņas nepieciešamību nosaka arī pārmaiņas starptautiskajā pasaules kārtībā. Liberālo pasaules kārtību, kas pastāvēja pēc 1991. gada, nomaina civilizāciju kārtība. Šajā pārmaiņu posmā Rietumu civilizācija neomarksisma destruktīvo procesu rezultātā ir novājināta, kamēr islāma un Krievijas civilizāciju ietekme un agresija Rietumu telpā pieaug. Visā pasaulē atgriežas domāšana un rīcība nacionālisma, ģeopolitikas un civilizāciju jēdzienos. Mūsu uzdevums nav tikai reaģēt šiem procesiem, bet, iedziļinoties nacionālisma vēsturiskajā nozīmē, tos izmantot, lai realizētu tādu nacionālisma formu, kas nodrošinātu mūsu tautas pašnoteikšanās tiesību pilnu realizāciju un veicinātu Rietumu civilizācijas atjaunošanos. Vienlaikus mums ir jānoraida nacionālisma antidemokrātiskās formas – revolūcijas un kontrrevolūcijas sadursmē fašisms ir uzskatāms par hibrīd-ideoloģiju, kurā revolucionārais aspekts dominēja. Fašisma totalitārisms – sociālisms, ateisms, zinātnes kults un politiskā terora metodes – bija tiešā veidā pārņemts no marksisma mehānistiskās sabiedrības koncepcijas un nav uzskatāms par dabisku nacionālisma ideoloģijas elementu. Nacionāldemokrātisms ir uzticīgs organiskajai sabiedrības koncepcijai, kas ir totalitārisma pretstats. Nacionāldemokrātisms – tā ir nācijas vara pār savu valsti, kas tiek īstenota demokrātiskas pašorganizēšanās ceļā. Etniskais nacionālisms, ģimene un kopiena, demokrātiskā un ekonomiskā pašnoteikšanās ir mūsu nacionālisma pamati.

Mēs nesolām utopiju. Radošā un destruktīvā principa sadursmei nekad nav ilgstoša pozitīvā atrisinājuma, jo šī pasaule ir cīņas lauks pretēju spēku sadursmē. Mūsu brīvība pastāv izvēlē nostāties viena vai otra principa pusē – un šī cīņa ir jāizcīna ik dienu! Mūsu mierinājums pastāv faktā, uz ko mums norāda pati daba – organiskais princips, lai cik trausls arī šķistu, tomēr ir triumfējošais, jo tas iemieso augstāku Kārtību, kas vada un veido šo pasauli!

[1] Jurevičs, Pauls. Variācijas par moderno cilvēku. Esejas. Daugava, 1956., 40-41. lpp

Dalies:
Share on facebook
Facebook
Share on twitter
Twitter
Share on whatsapp
WhatsApp

6. Tēze

nacionāldemokrātisms 6. tēze

Dinamiskais reālisms ir nacionāldemokrātisma filozofiskais pamats.

Revolucionārās ideoloģijas balstās agresīvā realitātes noliegumā jeb nihilismā. To pamatā ir absolūts Nekas, un tās spēj piedāvāt tikai labākajā gadījumā nosacītu dzīves jēgas apziņu, kas sākas un beidzas ar pašu indivīdu – ierobežotu laikā un telpā. Postmodernais neomarksisms iet vēl tālāk, visa centrā noliekot nevis indivīdu, bet gan izceļot viņa “upura” lomu (visbiežāk seksualitāti) kā personības centrālo aspektu. Vienlaikus neomarksisti noliedz bioloģisko un arhetipisko izpratni par dzimumu lomām. Šī nihilisma gala rezultāts ir hedonisms un perversitāte. Sabiedriskās sekas visiem ir redzamas –pieaugoša noziedzība, atkarības un izjukušas ģimenes.

Nacionāldemokrātisms apliecina realitāti kā konkrētu, dotu, uztveramu un neatkarīgu no cilvēka apziņas konstrukcijām. Ģimene, tauta un dabiskais likums balstās absolūtā un objektīvā realitātē. Atzīt šo realitāti nozīmē atzīt Dievu, ko dažādās formās ir pazinušas visas cilvēces kultūras. Tas ir vienojošais filzofiskais pamats, kas ļauj nacionālistiem darboties pāri reliģiju robežām, lai apturētu kopīgo pretinieku – revolucionāro spēku cīņu pret tautu un pašiem realitātes pamatprincipiem.

Cilvēka dzīvei ir nozīme un dziļāka jēga, bet tā vienmēr ir saistīta ar kaut ko ārpus paša cilvēka. Saskaņojot cilvēka gribu ar šo objektīvo realitāti ir iespējams iegūt noteiktu un konstruktīvu dzīves virzienu. Gribu apliecinošs un dinamisks reālisms savu mērķi rod ģimeniskos, sabiedriskos un politiskos sasniegumos. Mūsu tauta to ir apliecinājusi ar savu spītu un sīkstumu, pretojoties tiem, kas ir gribējuši mums atņemt mūsu tiesības uz savu zemi, identitāti un nākotni.

Dinamiskais reālisms ir pretējs teorētiskam un apcerīgam ideālismam – ideāli savu spēku un pamatotību iegūst tikai un vienīgi no realitātes. Taču šī realitāte nav tikai materiāla. Tā nav matērija, kas veido garu, bet gan gars, kas veido un mums atklāj matēriju, matērijas būtībai pašai paliekot apslēptai. Matērija ir pakārtota garam – ne tikai caur mūsu apziņas procesiem, bet kā pašas dzīvības un pasaules attīstības pamatprincips. Saskaņā ar vitālisma filozofiju dzīvība nav vērtējama kā bezmērķīgu fizikālo procesu mijiedarbības sekas, bet gan kā augstākas realitātes izpausme ar piemītošu jēgu un mērķtiecību. Tas nav tikai dabisks spēks, bet gan kaut kas “ārējs”, kas tiecas realizēties. Matērijas transformācijā caur garu mēs varam novērot dzīvības radošo tieksmi iekļaut iepriekšējās attīstības stadijas, vienlaikus tiecoties uz augstāku apziņas stāvokli. Šīs stadijas ir – minerālu (matērija), augu (dzīvība), dzīvnieku (apziņa) un cilvēciskā (sevis apzināšanās) stadija.[1] Šādā kontekstā arī lietuviešu domātājs Vidūns (1868-1953) apraksta cilvēcisko būtību kā pasaules evolūcijas procesu – Absolūta sevis-apzināšanos ar cilvēka gara starpniecību.[2]

Pauls Jurevičs apvieno vitālisma filozofa Anrī Bergsona (1859-1941) ideju par “kādu būtni, kas tiektos realizēt sevi pasaulē”[3] ar Platona atziņu par Demiurgu (Amatnieku) jeb Dievu, kas pēc arhetipu parauga rada pasauli, veidojot pasauli pēc Dieva sejas.[4] Realitāte pēc būtības ir radošs un organisks princips ar gribu un virzienu. Tas arī nozīmē, ka ne vēsture, ne evolūcija nav tikai fiziski vai bioloģiski determinēta, bet tai ir zināma augstāka spēka vadība. Šī reālisma un vitālisma sintēze no vienas puses ļauj izvairīties no vitālisma nonākšanas nihilisma strupceļā (ja reiz dzīvība ir noslēgta sistēma, kura pamato pati sevi un realitāti sev apkārt, tad neizbēgami pasaulei un cilvēkam zūd jebkāda pamatotība augstākā patiesībā un līdz ar to arī jēga un mērķis), bet no otras – no reālisma pārvēršanās teorētiskā ideālismā, kam nav saiknes ar reālo dzīvi.

Dinamiskā reālisma vērtība pastāv nevis teorētiskajā laukā, bet gan no šīs idejas izrietošās aktīvas rīcības prasības – vērtības ir atklājamas nevis apcerē par tām, bet gan tās aizstāvot reālajos dzīves apstākļos un esot daļai no dinamiskā procesa dzīvības tieksmē uz nemirstību un sevis kāpināšanu jeb līdzdarbojoties radīšanā. Aktīva rīcība ļauj cilvēkam pietuvoties absolūtajai realitātei, tādējādi cīņa par ģimeni, tautu un kultūru ir svēta un ētiska.

Mūsu ētiskais pienākums ir apzināties, ka esam dzimuši noteiktā laikā, vietā un tautā, un tā nav nejaušība. No tā izriet pienākumi, kas sniedzas pāri mūsu personiskajām interesēm un ierobežotajam mūžam. Dinamiskais reālisms noraida individuālisma dogmu. Individuālisma filozofijas meliem tic tikai tāpēc, ka tie tiek nemitīgi atkārtoti. Cilvēks nav izolēts atoms, bet gan drīzāk salīdzināms ar lapu milzīgā kokā – nesaraujami saistīts ar pārējo organismu, apkārtējo vidi un laiku. Katrs no mums ir elements plašākā dzimtas un tautas sistēmā. Mūsu dzīve nav izprotama bez pagātnes konteksta – ģenētiski, psiholoģiski un kulturāli mēs esam ne tikai mēs, bet vienlaikus arī visi mūsu priekšteči. Kā ir paudis franču sociologs Ogists Konts (1798-1857): “Atsevišķais cilvēks īsti nemaz nepastāv, ka tas ir tikai it kā šķietamība: ja tuvāk aplūkojam to, izrādās, ka tas nav nekas cits, kā tikai dažādu no senčiem, no sabiedrības saņemtu materiālu un garīgu mantojumu nesējs un pārvaldītājs”.[5] Mūsu atsevišķā personība tātad ir tikai plāns virsslānis, bet zem tā ir apslēptas mūsu saknes –patiesība par mūsu dziļāko būtību.

Individuālisms – tas ir sabiedrības entropijas process, kas ir izdevīgs Rietumu ienaidniekiem, kam ģimene, kopiena un tauta ir šķērslis savu projektu ieviešanai. Paradoksāli, bet pilnīga cilvēka brīvības iznīcināšana sākas tieši ar individuālisma filozofiju, kas iznīcina tās sabiedriskās attiecības, kas šo brīvību nodrošina. Alternatīva ir atgriezties pie visos laikos un visās kultūrās pieņemtās dzīves normas, kas ir formulēta dažādos veidos, taču ar nemainīgu būtību, atgādinot mums par realitātes principiem, kas stāv pāri rakstītajam likumam. Mums ir jāatgriežas pie organiskās sabiedrības izpratnes – tautiskās domāšanas. Īsta ētika nav abstrakta, bet izpaužas pēc iespējas konkrētāk – kā atbildība par savu ģimeni un etnosu, kas nebūt nav pretrunā ar draudzīgumu pret citām tautām. Mēs varam dot savu ieguldījumu visas pasaules līmenī, tikai saglabājot savu unikalitāti un realizējot vispirms savas intereses.

[1] Schumacher, E.F. A Guide for the Perplexed. Harper Perennial; Reissue edition, 2015

[2] Lithuanian philosophy: persons and ideas Lithuanian philosophical studies, ii. Chapter VII Vydunas: the essential features of his philosophy. Bagdonavičius, Vaclovas, P. 102

[3] Jurevičs, Pauls. Kultūras sejas. Daugava, 1960., 350.lpp

[4] Jurevičs, Pauls. Idejas un īstenība. Grāmatu Draugs, 1946., 274. lpp

[5] Jurevičs, Pauls. Nācionālās dzīves problēmas. Rīga: Valtera un Rapas akc. Sab. Apgāds., 1936., 154.lpp

Dalies:
Share on facebook
Facebook
Share on twitter
Twitter
Share on whatsapp
WhatsApp

7. Tēze

nacionāldemokrātisms 7.tēze

Etnoss un etniskā apziņa ir cilvēku sabiedrības fundamentālākais faktors.

Mums ir jābūt etniskajiem nacionālistiem, jo tikai etniskais nacionālisms sniedz neapšaubāmus politiskos argumentus mūsu tautas eksistences tiesībām. Ir jāatmet ideja, ka etniskais nacionālisms ir “sliktais” nacionālisms, kas ir pretrunā ar “labo” pilsonisko nacionālismu. Tāpat kā pseidoargumentācija ir jānoraida arī etniskā nacionālisma reducēšana līdz saukļiem par “galvaskausu mērīšanu” un “asiņu tīrību”, ko neviens etniskais nacionālists nemaz neapgalvo, bet kas kalpo neomarksistiem kā vingrinājums pašu izvirzītu absurdu apgalvojumu “atspēkošanā”. Zīmīgi, ka neomarksistu aktīvisti arī kaislīgi iestājas par etnisko minoritāšu interešu aizstāvību, tādējādi atzīstot viņu tiesības uz savu identitāti un interesēm, bet neatzīst, ka arī eiropiešiem ir šādas pašas tiesības. To viņi pamato ar savu “apspiedējo/apspiesto” hierarhiju, kurā eiropieši vienmēr skaitās “apspiedēji”, neskatoties uz to, ka vismaz Centrālajā-Austrumeiropā nav iespējams runāt par koloniālisma noziegumiem, vergturību (ja neskaita mūsu senču atrašanos dzimtbūšanā) vai “balto privilēģiju”. Taču pretrunīgums un melīgums nav izņēmums marksistu uzskatos, bet gan likums.

Tāpēc tie liberālie nacionālisti, kas izvairās no etniskā faktora pieminēšanas, pieļauj lielu kļūdu. Viņi noteikti cer kā “labiņie” iekļauties neomarksistu diktētajā politikas diskursā. Šāda attieksme Eiropas pamattautas ved uz iznīcību. Ja ikviens no vairākiem miljardiem Āfrikas vai Āzijas iedzīvotājiem var būt latvietis, polis, zviedrs vai francūzis, tad kāda nozīme ir šo Eiropas valstu pamatiedzīvotājiem? Latviešu tauta ir tikpat reāla kā citi pasaules etnosi ar savām neatņemamām tiesībām pastāvēt zem šīs saules un mantot savu zemi, nevis “sociāls konstrukts”. Tā ir patiesība, kas ir skaidra ikvienam cilvēkam no savas ikdienas pieredzes, ja vien viņš nav “intelektuālis”, kas ir spējīgs ticēt visabsurdākajām idejām, bet neredzēt acīmredzamas patiesības. Turklāt, ja mēs paskatāmies uz nacionālisma un etniskuma jēdzienu izcelsmi, tad redzam, ka tas nozīmē vienu un to pašu. Vārds “nācija” ir radies no senfranču valodas vārda “nacion”, kas nozīmē “dzimšanu” (“naissance”). Tas savukārt ir radies no latīņu vārda “natio”, kas nozīmē tieši to pašu. Tātad nācija nozīmē kopīgu izcelsmi – nācija ir etnoss. Būvēt pilsonisko nacionālismu bez etniskā nacionālisma pamata nozīmē būvēt māju bez pamatiem. Būtiska ir atšķirība starp Latvijas un latviešu tautām – jēdzieni, kas nemitīgi tiek jaukti, lai apšaubītu latviešu kā etnosa pastāvešanu. Latviešu tauta ir etniska vienība, kas ir Latvijas tautas kodols, otrai sevī iekļaujot arī Latvijai lojālās mazākumtautības. Tādējādi etniskais nacionālisms kalpo kā pilsoniskā nacionālisma pamats.

Kāpēc piederība etnosam ir tik nozīmīga? Etnoss jeb tauta ir cilvēka paplašinātā ģimene, ar kuru viņš ir nesaraujami saistīts savā garā un miesā. Tauta ir kā koks, kas ar savām saknēm un galotni vienmēr ir iestiepies mūžībā – vienlaikus savā pagātnē un nākotnē, vienlaikus saistīts ar materiālo un garīgo pasauli. Katrs elements šajā kopībā ir cieši saisīts ar veselumu, bet veselums ir kas vairāk par elementu kopsummu – tauta ir dzīvība pati par sevi. Izslavētā “sabiedriskā līguma” teorija nesniedz apmierinošu izskaidrojumu atsevišķā cilvēka lomai sabiedrībā. Ikviens, kurš iedziļināsies šī jautājuma būtībā, sapratīs, ka sabiedrība nekad nav dibināta kā indivīdu apzināts lēmums. Cilvēks ir sabiedriska būtne un sabiedrība pastāvēja pirms indivīda un pat pirms cilvēku sugas. Cilvēku dzīvei sabiedrībā ir fundamentāli un nemaināmi garīgie un bioloģiskie pamati, piemēram, ilgais bērnu audzināšanas periods, kas prasa ģimenes un kopienas klātbūtni, lai nodrošinātu paaudžu maiņu. Instinkts turpināties savos bērnos, tā kļūstot par daļu no mūžīgā, pats par sevi ir stiprākais dabiskais impulss. Šis instinkts pastāv gan saistībā ar konkrēto ģimeni, gan arī etnisko apziņu, un tas ir pavisam īsts.

No patiesības par tautas realitāti izriet prasība pēc tautas drošības. Vēsture ir pilna ar neskaitāmiem piemēriem, kad valstis ir sabrukušas no iekšējās nesaticības starp atšķirīgajām etniskajām grupām, kuras ir bijušas spiestas dalīt vienu teritoriju – sākot ar Romas impēriju, beidzot ar Dienvidslāviju un Sīriju. Līdzīgi kā starptautiskajās attiecībās ikviena valsts tiecas pēc virsrokas, tā arī multikulturālās valstīs dažādie etnosi tiecas pēc iespējas lielākas varas un cīnās par to, lai valsts kalpotu konkrētā etnosa interesēm.

Risinājums? Tā ir sava nacionāla valsts, kuras konstitūcijā ir definēta valstsnācija, kuras saglabāšanas un attīstības dēļ šī valsts ir dibināta, vienlaikus paredzot kultūras autonomiju etniskajām minoritātēm. Tas rada skaidrus noteikumus visiem valsts iedzīvotājiem un novērš nevajadzīgu iekšējo etnisko konkurenci. Mums ir paveicies, ka mums šāda konstitūcija ir jau šobrīd, taču nacionālas valsts sargāšana nav atkarīga tikai no konstitūcijas, bet arī no valstsnācijas locekļu apziņas par savu interešu nozīmību un pavisam praktiski – no valstsnācijas īpatsvara starp valsts iedzīvotājiem. Ir pilnīgi skaidrs, ka latviešu īpatsvars Latvijā – 62% – joprojām ir kritiski zems tam, lai mēs varētu būt droši par savu nākotni.

Vēl būtiskāks nekā kopējais etnisko minoritāšu īpatsvars ir šo etnisko grupu kultūras tuvība valstsnācijas kultūrai. Jo lielākas ir šīs kultūras atšķirības, jo dziļākas ir sociālās problēmas, kas pavada šādu “dažādību”. Piemēram, aptuveni 1/3 Latvijas iedzīvotāju ir krievvalodīgo, kas nozīmē savstarpēju spriedzi starp divu kultūru piederīgajiem ikdienā un dažos zīmīgos datumos. Tās ir vistiešākās komunistu multikulturālisma etnopolitikas sekas. Par laimi šī spriedze Latvijā kopumā nepāraug fiziskā agresijā. Tikmēr aptuveni 3% musulmaņu imigrantu klātbūtne nelielajā Lielbritānijas pilsētā Roteremā bija pietiekama, lai musulmaņu bandas 16 gadu laikā izvarotu 1400 angļu meitenes.[1]

Neskaitāmi fakti pierāda, ka etnosa nozīmes ignorēšana noved pie katastrofālām sekām. Piemēram, zinātniski pētījumi vēsta, ka cilvēku altruisms attiecībā uz sabiedrību ir atkarīgs no ģenētiskās tuvības ar konkrētajiem cilvēkiem, jo katra interesēs ir nodot tālāk savus gēnus. Jo etniski viendabīgāka ir sabiedrība, jo lielāka ir tās iekšējā uzticība un cilvēku gatavība iesaistīties kopīgos sabiedriskos mērķos.[2] Tas nozīmē arī lielāku sabiedrības konkurētspēju. No tā izriet otrs secinājums – lielāka “dažādība”, ko neomarksisti slavē kā sabiedrības “spēka” avotu, vairo savstarpējo neuzticību un apgrūtina sabiedrības funkcionēšanu.[3] Pierādījumi pat liecina, ka multikulturālismam ir negatīva ietekme uz cilvēka veselību, piemēram, etniski neviendabīgā vidē cilvēki biežāk cieš no sirds slimībām un vēža.[4]

Ir jāatzīst realitātes fakti – etniskā apziņa un vēlme dzīvot etniski viendabīgā vidē ir neatņemama daļa no cilvēka būtības. Ikviens latvietis jūtas laimīgs Rīgā, kad dziesmu svētku laikā tā atkal ir latviska pilsēta. Sajūta, ka visapkārt ir savējie, ir iedvesmojoša. Jebkāda politika, kas tiek veidota, ignorējot šo cilvēcisko nepieciešamību ir anti-humāna, utopiska un bīstama. To var saukt par “tumsonību”, “neiecietību” vai “viduslaiku domāšanu”, bet tas nemaina realitātes faktus. Tāpēc sekmīga valsts funkcionēšana ir iespējama tikai ņemot vērā etnisko faktoru un īstenojot politiku, kas veicina etnisko viendabību. Tas nozīmē repatriācijas veicināšanu attiecībā uz tiem imigrantiem, kas nespēj iekļauties pamattautas kultūrā un imigrācijas apturēšanu, bet, ja imigranti ir absolūti nepieciešami atsevišķos ekonomikas sektoros, tos piesaistot no etniski tuvākām kultūrām.

Jāuzsver, ka etnoss nav identitsks rasei. Atšķirībā no rases koncepcijas, kas ir materiālistiska izpratne par cilvēka būtību, etnoss ietver vairākas dimensijas –kopīgu izcelsmi, valodu, tradīcijas un reliģiju. To apraksta jau Hērodots, pamatojot politiski sašķelto grieķu pilsētvalstu augstāko kopību pretstatā persiešu iebrucējiem – etniskā apziņa vienmēr ir bijis viens no lielākajiem traucēkļiem dažādu impēriju izplešanās plāniem. Etniskuma elementu svarīgums var atšķirties atkarībā no etnosa – dažās etniskās grupās būtiskāka ir, piemēram, valoda, bet citās – reliģija kā kopīgās identitātes pamats.[5] Etnoss sevī ietver gan fizisko, gan garīgo aspektu – tajā skaitā cilvēka aktīvu gribu un izvēli identificēties ar savu etnosu, ievērot un kopt etnosa kultūras tradīcijas, bet no etnosa puses – gribu un izvēli atzīt cilvēku kā etnosam piederīgu. Vismaz daļēja izcelsme no latviešu etnosa, runāšana latviski un apziņa par piederību kopējam vēsturiskajam stāstam par latviešu tautas likteni ir nepieciešamie nosacījumi, lai kādu atzītu par latvieti.

Atzīt etniskumu kā faktoru nenozīmē pārākumu vai naidu pret citām tautām, tas nozīmē atzīt savu unikālo identitāti, savu atšķirību, savas saknes un savas tiesības pastāvēt līdzās citām tautām, kuras visas kopā veido cilvēces kultūras bagātību. Taču cilvēces kopējā attīstība var noritēt tikai tad, kad katrai tautai ir sava telpa, kurā tā var pilnveidoties un uzplaukt saskaņā ar savu identitāti.

Cilvēkam ir nepieciešama identitāte, bet identitātei ir nepieciešamas robežas. Ja cilvēks nevar dzīvot savā nacionālā valstī ar saviem tautiešiem, viņš ne tikai riskē zaudēt savu etnisko identitāti, bet arī cilvēcību, ko ir iespējams apzināties un izdzīvot tikai caur savu nacionālo kultūru. Gan komunistu internacionālais sociālisms, gan neomarksisma multikulturālisms, gan “baltā nacionālisma” rasiskais internacionālisms neatzīst mazo etnosu tiesības uz pastāvēšanu un patiesu etnisko dažādību, kas var pastāvēt tikai nacionālu valstu kopībā, ne globālā impērijā. Tāpēc nacionāldemokrātisms iestājas pret ikvienu ideju, kas noliedz citu tautu tiesības uz pastāvēšanu.

[1] Ritvars Eglājs: iebraucēji svešā zemē ir agresīvāki http://m.aprinkis.lv/component/k2/item/27716-ritvars-eglajs-iebrauceji-svesa-zeme-ir-agresivaki

[2] Salter, Frank, On Genetic Interests: Family, Ethnicity, and Humanity in an Age of Mass Migration, Routledge, 2007.

[3] Dinesen, Peter Thisted; Schaeffer, Merlin; Mannemar, Kim Sønderskov. Ethnic Diversity and Social Trust: A Narrative and Meta-Analytical Review. Skatīts: https://www.annualreviews.org/doi/pdf/10.1146/annurev-polisci-052918-020708

[4] Diversity may be fatal, says new government health study, Neil Munro, Skatīts: https://dailycaller.com/2012/10/27/diversity-may-be-fatal-says-new-government-health-study/

[5] Šī iemesla dēļ nav iespējams t.s. “panslāvisma” projekts – piemēram, poļu un horvātu piederība Rietumu kristietības telpai ir radījusi nepārvaramas identitātes atšķirības no pareizticīgās krievu un serbu kultūras. Pat pareizticīgo ukraiņu mentalitātē ir vērojamas ievērojamas mentalitātes atšķirības no krieviem, kas ir saistīti ar gadsimtiem ilgo piederību Polijas-Lietuvas lielvalstij.

Dalies:
Share on facebook
Facebook
Share on twitter
Twitter
Share on whatsapp
WhatsApp

8. Tēze

nacionāldemokrātisms ferma zirgi

Ģimene un kopiena ir tautu un civilizāciju veidojošās pamatšūnas.

Nacionāldemokrātisms nozīmē individuālisma pārvarēšanu, personību iekļaujot veselumā. Šādā skatījumā sabiedrības pamatšūna nav atsevišķais indivīds, bet gan mazākā cilvēku kopdzīves forma – ģimene. Stipra ģimene veido stipru tautu. Ģimene ir ne tikai tautas, bet arī valsts pamats – visas klasiskās politiskās teorijas, kuras ir balstītas dabiskajā likumā, pauž pozīciju, ka valsts veidojas, apvienojoties dzimtām. Nacionālisma izpratnē kopīgais labums, kas nosaka ģimenes dzīvi, tiek paplašināts līdz tautai kā organiskai ģimeņu kopai, kas kā savu politiskās organizācijas formu iegūst valsti. Ģimene ir tā vieta, kur cilvēkā tiek veidoti valsti stiprinošie ideāli un vērtības. Tajā cilvēka egoistiskās tieksmes tiek pakārtotas kopējās sadarbības principam, veidojot cilvēku par nobriedušu, sabiedrisku būtni. Gan tēvam, gan mātei šajā sabiedrības mikromodelī ir savi uzdevumi veselīgas bērna personības veidošanā. Tāpēc neomarksistu uzbrukumi ģimenei, kuras kodolu veido vīrieša un sievietes laulība, ir uzbrukums visai sabiedrībai. Ir jāpopularizē dabiskās ģimenes nozīme, lai neļautu kreisajiem totalitāristiem to vienādot ar citiem dzīves modeļiem, kuriem nav nekādas saistības ar tautas ilgtspējas nodrošināšanu. Tāpat ģimene ir jāaizsargā no iejaukšanās tās funkcijās – valsts institūcijas nevar aizstāt vecāku lomu audzināšanā.

Ja ģimene ir cilvēka pirmā uzticības saite, tad nākamā ir viņa kopiena. Nacionāldemokrātisms iestājas par subsidiariātes principu – vara ir jārealizē pēc iespējas zemākā līmenī, pēc iespējas konkrētākā veidā. Demokrātija nav balsojums reizi četros gados par jaunākajiem oligarhu polittehnoloģiskajiem projektiem. Cilvēkiem ir jādod iespēja lemt par savu likteni katru dienu kopienas ietvaros, kur vislabāk ir iespējams redzēt savu darbu augļus. Vietvarā balstītas kopienas atdzimšana paver iespēju tautiešu reemigrācijai un tautas morālajai atdzimšanai. Kā pierādījuši etologa Džona B. Kalhūna (1917-1995) eksperimenti, pārapdzīvotība pat peļu un žurku līmenī ir bioloģiski kaitīga un noved pie sociālās kārtības sabrukuma, psiholoģiskām un uzvedības novirzēm, kas ļoti uzkrītoši atgādina neomarksisma politikas “sasniegumus” un beidzas ar sugas bojāeju.[1] Pārmērīgo urbanizāciju tādējādi var uzskatīt par Rietumu sabiedrības krīzi veicinošu faktoru. Tāpēc valstij, kurai rūp nācijas fiziskā un psiholoģiskā veselība, ir jāveic deurbanizācijas politika.

Ir jāmaina valsts lauksaimniecības politika, vairāk atbalstot nelielas saimniecības, kuras nodarbojas ar nišas lauksaimniecības produktu ražošanu un veido lauku dzīvesveida modeli, ļaujot saglabāt Latvijas unikālo kultūrvidi un dabu. Ģimenes mājsamniecība ir organiskās kopienas ekonomikas pamats – lauksaimniecības politika ir iespēja šo ideju īstenot vistiešākajā veidā. Mācoties no Igaunijas piemēra iespējams izveidot atbalsta mehānismu tām ģimenēm, kas vēlas pārvākties uz dzīvi un darbu laukos. Protams, liela nozīme ir arī izglītības sistēmai un valsts komunikācijai – dzimtās zemes un ģimenes kā pamatvērtību apziņa mudinās cilvēkus pārvākties uz laukiem daudz vairāk nekā pašplūsmā atstāts “patērētāju sabiedrības” entropijas process, taču efekts abpusējs – dzīve laukos ir tā, kas nostiprina šīs vērtības, it īpaši, ja lauksaimnieki apvienojas spēcīgās korporācijās, kā tas bija pirmajā Latvijas neatkarības posmā. Mūsu zeme ir mūsu identitāte. Bez zemes cilvēks izsakņojas – kļūst “internacionāls” un ātri aizmirst savu atbildību pret iepriekšējām un nākamajām paaudzēm. Ne velti boļševikiem bija tik svarīgi atņemt cilvēkiem viņu dzimtas zemi – tas bija pats būtiskākais elements etniskās identitātes iznīdēšanai, paaudžu pārmantojamības pārtraukšanai un totalitāra režīma kontroles izveidošanai.

Lauku kopienu stiprināšana ir iespējama arī ar nodokļu politikas palīdzību, piemēram, ierobežojot tik lielu saimniecību rašanos, kas atņem iespējas citiem iegūt savu privātīpašumu; mazinot īpašuma nodokli un pārceļot nodokļu slogu uz ekskluzīvām vai kaitīgām patēriņa precēm; ar īpašu mājokļa politiku, kas nevis finansē necilvēcīgu un estētiski atbaidošu blokmāju celtniecību, bet atbalsta privātmāju un lauku saimniecību izveidi; kā arī infrastruktūras uzlabošanu starp “perifēriju” un centru. Dažādie kopienu finansēšanas projekti, protams, nav iespējami, paļaujoties uz ārvalstu banku labvēlību un izpratni par mūšu nācijas vajadzībām, bet tikai ar visu valsti aptveroša krājaizdevu sabiedrību tīkla palīdzību, kas kalpo kā visstiprākais vairogs pret citādi ievainojamajām nelielajām ģimeņu saimniecībām.

Mūsdienu ekonomikā, kurā nodarbinātība kļūst arvien mazāk saistīta ar atrašanos kādā noteiktā vietā, arvien vairāk cilvēkiem būs iespēja strādāt savās mājās un dzīvot ārpus pilsētām. Tie ir procesi, kas var palīdzēt atdzimt vietējai kopienai. Ap spēcīgām kopienām organizētajai nācijai ir jāaizstāj tā sauktā “labklājības valsts”, kas patiesībā ir līdzekļu izšķērdēšana, atkarīgas sabiedrības veidošana neomarksistu interesēs un cilvēku uzpirkšana par viņu pašu samaksātajiem nodokļiem. Tāpat šāda sistēma daudz labāk nodrošinātu nācijas demogrāfisko ataudzi nekā vienkārša pabalstu politika.

Tā kā organiskā tautas izpratne nepieļauj ne totalitāru atsevišķā cilvēka pakļaušanu kolektīvam, ne arī kopienas izšķīšanu atomizētos indivīdos, īpaši svarīga loma ir tautas pašorganizēšanās garam un savu interešu aizstāvībai ekonomiskajā un politiskajā sfērā caur demokrātisku korporatīvismu. Demokrātiskās korporācijas veido nākamo cilvēka lojalitātes līmeni pēc kopienas, aizsargājot atsevišķās mājsaimniecības pret valsts varas un oligarhijas patvaļu.

[1] John B. Calhoun Film 7.1 [edited], (NIMH, 1970-1972), https://www.youtube.com/watch?v=iOFveSUmh9U&feature=youtu.be

Dalies:
Share on facebook
Facebook
Share on twitter
Twitter
Share on whatsapp
WhatsApp

9. Tēze

Demokrātiskā korporatīvisma sistēma ir vienīgais ceļš nācijas varai savā valstī.

Tauta ir suverēns un vienojošais elements efektīvas demokrātijas darbībā. Demokrātiskas sistēmas mērķis ir tautas kopējais labums. Bez tautas nav patiesas demokrātijas, jo tādējādi nav pamata kopējam labumam – šāda pseidodemokrātija pārvēršas par aizsegu oligarhijai, kas valsti izmanto savam labumam. Šī ir fundamentāla politiskā sadursme, kas vijas cauri visai civilizācijas vēsturei – sadursme starp tautas varu un naudas varu.

Tikai tauta var apvienot dažādās interešu grupas, ļaujot tām sadarboties un rīkoties tautas kopīgā labuma nolūkā, piešķirot demokrātiskajām institūcijām to patieso jēgu. Nacionāldemokrātismā tauta un tās demokrātiskā pašpārvalde ir nedalāmi koncepti – demokrātija nav tikai viens no pārvaldes modeļiem pēc “starptautiskajām rekomendācijām”, bet gan mūsu kultūrai un vēsturiskajai pieredzei raksturīga organiska tautas pašorganizēšanās forma. Šāda tautas interesēs balstīta demokrātija arī pieprasa noteiktu sociālo un ekonomisko sistēmu, kas novērstu valsts institūciju nolaupīšanu vietējās vai starptautiskās oligarhijas interesēs.

Demokrātiskā korporatīvisma sistēma ir tā, kas var nodrošināt nācijas ekonomisko pašnoteikšanos, bez kuras savukārt nav iespējama demokrātiskā pašnoteikšanās. Atšķirībā no valsts vadīta korporatīvisma kā, piemēram, Kārļa Ulmaņa režīmā vai transnacionālo korporāciju varas, kam nav nekādas saistības ar vēsturisko korporatīvismu, nacionāldemokrātisms iestājas par cilvēku pašorganizēšanos – sistēmas veidošanu “no apakšas uz augšu”, kas dod plašākas iespējas tautai aizsargāt savas intereses no oligarhijas. Šāda sistēma jau reiz pastāvēja laikā, kad Rietumu sabiedrība pašorganizējās ap ģildēm. Negatīvās asociācijas, kas saistās ar 20. gadsimta pseido-korporatīvismu, nevar būt pamats noraidīt šo Rietumu kultūrai raksturīgo ekonomisko kārtību. Mūsu tautai, kas ir “izbaudījusi” gan neierobežotās “prihvatizācijas” anarhiju, gan marksisma nabadzību, ir iespējama alternatīva, kas balstās organiskās kopienas attiecībās, solidaritātē un plašā privātīpašuma izplatībā. Marksisms atzīst tikai valsts birokrātijas un politisko komisāru varu, bet liberālisma eksperiments bija industriālās revolūcijas balstīšana uz atsevišķo indivīdu. Tas Rietumu civilizāciju padarīja par izņēmumu, jo pārējā pasaulē tieši tradicionālās korporatīvās un kopienā balstītās institūcijas bija tās, kas organizēja jaunos sociālos spēkus un veidoja mūsdienīgu kultūru.[1]

Latvijas vēsturiskā pieredze attiecībā uz modernizāciju ir divējāda. No vienas puses, tā bija saistīta ar industrializāciju pēc Rietumeiropas parauga, bet no otras puses, pastāvēja arī spēcīga brīvprātīgas biedrošanās tradīcija, it īpaši lauku reģionos. Tieši agrīnais latviešu korporatīvisms bija Latvijas valsts izveides pamatā, jo 19. gadsimtā jau bija izveidojies plašs latviešu interešu biedrību tīkls, kas izrādījās izšķirošs 20. gadsimta sākuma centienos pēc savas neatkarīgas valsts. Mūsu vēsturiskā demokrātiskā korporatīvisma tradīcija tika pilnībā tika iznīcināta PSRS okupācijas laikāNespēja atjaunot funkcionējošu pilsonisko sabiedrību, kas būtu neatkarīga no valsts vai atsevišķiem oligarhiem, kā Džordža Sorosa, pierāda, ka tautas pašorganizēšanās spēja un savu interešu aizstāvība nav izdevīga tiem varas centriem, kas ir lielā mērā sev pakļāvuši valsts varu. No bagātīgajām pirmā neatkarības posma biedrošanās tradīcijām ir palicis maz kas – spēcīgākās ir folkloras biedrības, kori un studentu korporācijas. Tikpat kā nepastāv spēcīgas krājaizdevu sabiedrības, kas būtu šķērslis bezpersoniskajai ārzemju banku varai.[2]

Korporatīvā sistēma nozīmē cilvēka cieņas aizstāvību. Rūpniecībā tas ir veids, kā saskaņot strādnieku un īpašnieku intereses, bet zemniecībā – zemnieku un ražotāju intereses, novēršot ekspluatāciju. Korporācijas veido identitātes sajūtu – apziņu par savas profesijas vērtību, godu, pienākumu un solidaritāti savas profesijas pārstāvju starpā. Demokrātiskas un mūsdienīgas korporācijas piemērs ir Mondragon. Šī korporācija ir viens no lielākajiem uzņēmumiem Spānijā, kas basku zemē nodarbina gandrīz simts tūkstošus cilvēku, kas vienlaikus ir uzņēmuma līdzīpašnieki. Tas ir piemērs tam, ka arī 21. gadsimtā ir iespējams uzturēt organiskās kopienas attiecības, neko neupurējot mūsdienu tehnoloģiskajiem sasniegumiem. Kā spilgts pretstats šādai uzņēmējdarbībai, kas izaugusi no kopienas, ir Monsanto korporācija ASV, kas nodarbojas ar lauksaimniecības produktu ģenētisko modifikāciju. Nostiprinot patenta tiesības uz ģenētiski modificētajiem graudiem un vienlaikus izspiežot no aprites nemodificētās lauksaimniecības kultūras, šī kompānija ir atņēmusi neskaitāmu lauksaimnieku saimniekošanas brīvību, viņus faktiski padarot ne par īpašniekiem vai partneriem, bet par strādniekiem. To, ko boļševiku komisāri attiecībā pret lauksaimniekiem paveica ar vardarbību, mūsdienu lielkapitālistu un neomarksistu vara paveic ar daudz viltīgākām metodēm.

Risinājums mazo lauksaimnieku un uzņēmēju stāvokļa uzlabošanai ir korporatīvais kongress. Tāpat kā parlaments ekonomiskā izpratnē pārstāv pilsoņus kā patērētājus, tā korporatīvais kongress pārstāvētu pilsoņus kā ražotājus-īpašniekus, tajā skaitā iekļaujot arī finanšu institūcijas – krājaizdevu sabiedrību centrālo banku un pašvaldību bankas. Korporatīvā kongresa lauksaimniecības bloka darbība novērstu sociāli kaitīgu lieluzņēmumu ietekmi, kā arī pārmērīgi lielo pilsētu ietekmi valsts politikas veidošanā, kas ir izveidojusies pastāvošās proporcionālās vēlēšanu sistēmas rezultātā.

Ja kādam šķiet, ka korporatīvais kongress nesamērīgi sapludinātu uzņēmējdarbības vidi un valsts varu, tad jāizsaka vienīgi līdzjūtība par naivumu, kas liek domāt, ka jau šobrīd šīs jomas nav saplūdušas. Atšķirība ir tajā, ka šobrīd uzņēmējdarbības lobijs ir slepens, un vērā ņemama ietekme ir vienīgi ierobežotam turīgu cilvēku lokam. Tikmēr nelielie uzņēmēji cīnās ar birokrātiju un nospiedošu nodokļu politiku, kas ir radīta šo nedaudzo turīgo cilvēku interesēs, lai izspiestu no tirgus jaunus konkurentus. Korporatīvais kongress radītu godīgus noteikumus visiem ražotājiem, koordinējot to intereses tādā veidā, kurā tiek aizstāvēts tautas kopējais labums, piemēram, maksimāli veicinot valsts eksportu un arī gudrā veidā īstenojot protekcionisma politiku. Tādējādi korporatīvais kongress ne tikai cīnītos par savu dalībnieku ekonomisko interešu realizāciju, bet arī veidotu nācijas interesēm atbilstošu ekonomisko un finanšu politiku.

Viens no korporatīvā kongresa lielākajiem uzdevumiem būtu izmantot ceturtās industriālās revolūcijas iespējas nacionālās atdzimšanas mērķiem. Mākslīgā intelekta, robotizācijas un 3D drukāšanas tehnoloģiju attīstība samazinās nepieciešamību pēc lētā darbaspēka. Patērētājiem daudz būtiskāks par ražošanas mērogiem kļūs tuvums piegādātājiem, radot ražošanas ķēžu deglobalizācijas procesus.[3] Nācija varēs nostiprināt savu iekšējo tirgu un iegūt stabilu vietu 21. gadsimta ekonomikā, neupurējot savu iedzīvotāju labklājību konkurences cīņā par lētāku darbaspēku. Tāpat pilsoņu īpašuma tiesību paplašināšana, padarot tos par daļējiem savu darba vietu īpašniekiem jeb akciju turētājiem (uzņēmumu sākotnējiem īpašniekiem paturot akciju vairākumu), nodrošinātu patiesu sociālo drošības spilvenu, kas būs nepieciešams arvien straujākajā darba vietu zudumā, kas ir prognozējamas kā neizbēgamas sekas ceturtajai industriālajai revolūcijai.

Varas decentralizācija kopienu līmenī un faktiski divu parlamentu pastāvēšana jāapvieno ar centralizāciju augstākajā lēmējvaras līmenī, radot valsts padomi. Valsts padomi koordinētu tautas vēlēts prezidents, kura uzdevums – saskaņot ražotāju (korporatīvā kongresa) un patērētāju (parlamenta) pārstāvju intereses, tās koordinējot un pakārtojot noteiktai nacionālajai vīzijai un ilgtermiņa mērķiem. Mūsu valsts līdzšinējo attīstības stratēģiju lielākā problēma ir bijusi tā, ka koalīciju kompromisu rezultātā par prioritātēm kļūst pilnīgi viss un tātad – nekas… Lielāka prezidenta loma ļautu pārvarēt šo fokusa trūkumu, kas izkaisa mūsu resursus un potenciālu. Prezidenta varas posms nosegtu arī parlamenta pārvēlēšanas posmu, tā nodrošinot nacionālās vīzijas ilgtspēju. Būtiski uzsvērt, ka korporatīvajam kongresam ir jāizaug no pašas tautas, pakāpeniski virzoties uz augšu pa varas piramīdas kāpnēm – to nevar ieviest ar mehānisku valdības lēmumu. Tādējādi nevis valsts vada korporācijas, bet pilsoņi caur korporācijām līdzdarbojas savas valsts vadīšanā. Šāda veida jauktā politiski un nozaru vēlētā pārvalde nozīmē tautas interešu stiprināšanu, jo ir pietiekami spēcīga, lai salauztu egoistiskās ekonomisko grupējumu intereses, kas apdraud tautas kopējo labumu. Faktiski tiek paplašinātas pilsoņu pārstāvniecības iespējas, nenonākot autoritārisma un totalitārisma lamatās, bet stipri un efektīvi izpildorgāni nodrošina valsts suverenitāti un varas lemtspēju, pastāvot ciešā saiknē ar demokrātiskajām korporācijām un lokālajiem varas centriem. Valsts vara ir dabisks centrs šai no pašas tautas izaugušajai sistēmai, reprezentējot to un tās kopīgo labumu.

Valsts padome, parlaments, korporatīvais kongress, spēcīgas vietējās kopienas un ģimenes veidos daudzlīmeņu struktūru, kas nodrošinās nepieciešamo līdzsvaru starp maksimālo personības brīvību un nācijas pastāvēšanai un uzplaukumam būtiskajiem nosacījumiem. Protams, ar politisku sistēmas reformu nepietiek. Ir nepieciešams lūzums sabiedrības domāšanā, kas liktu apzināties, ka savstarpējā konkurence sabiedrībā ir tikai sekundāra attiecībā pret sadarbības principu. Konkurencei ir sava vieta un savi uzdevumi, taču tā nevar kalpot par ilgtspējīgas valsts pamatu. Dot iespēju saviem tautiešiem no strādniekiem kļūt par partneriem uzņēmumos, krājaizdevu sabiedrībās vai kooperatīvos, tā stiprinot kopējo sabiedrisko solidaritāti un pašpietiekamību – šis ir daudz grūtāks solis nekā revolucionāri saukļi par “sistēmas sagraušanu”. Taču tieši tā ir patiesā drosme un drauds prettautiskajiem varas centriem. Lai tas notiktu, ir jāpastāv organizācijai, kas kalpo kā mikromodelis šāda kopdarbības modeļa iespējamībai un kā pamats demokrātiskā korporatīvisma sistēmas izveidei “no apakšas”.

[1] Wiarda, J. Howard. Corporatism and Comperative politics. The Other Great “Ism”. Routledge, New York, 2015., P. 98

[2] Lietuvas piemērs šajā ziņā ir daudz veiksmīgāks – mūsu brāļu tautai ir izdevies izveidot spēcīgu krājaizdevu sabiedrību tīklu, kas arī motivē tautiešus atgriezties no ārzemēm un uzsākt dzīvi lauku reģionos.

[3] Āboliņš, Mārtiņš. Pasaules tirdzniecības sistēmas nākotne un Latvijas perspektīvas. No: Latvijas ārlietu simtgade. Scenāriji nākotnei. Redaktori: Andris Sprūds, Valters Ščerbinskis, Kārlis Bukovskis 147-148.lpp

Dalies:
Share on facebook
Facebook
Share on twitter
Twitter
Share on whatsapp
WhatsApp

10. Tēze

Nacionāldemokrātismā tautas kustība ir galvenā politiskās darbības forma, metapolitika– galvenā stratēģija.

Ikviena veiksmīga nacionālistu organizācija ir kustība, kuras darbības pamatā ir noteikta misijas apziņa un kopiena, kas sevi velta šīs misijas īstenošanai. Šī nacionālā misija ir tautas apvienošana ciešā kopībā. Mūs varbūt šķeļ partejiskie, sociālie vai reliģiskie jautājumi, taču vieno nacionālā ideja – ideja par kopīgām saknēm un kopīgu likteni. Organizācijas jeb kustības kopiena ne tikai ir šīs misijas aktīvistu kodols, bet arī kalpo kā mikromodelis tādām savstarpējām attiecībām, kuras kustība gribētu iedzīvināt visā tautā. Šī ideja tiek komunicēta ar iedvesmojošu un saliedējošu pasākumu starpniecību, kas ļauj kustības garam sasniegt arvien jaunus cilvēkus, tā pamazām izplešoties tautā un pārveidojot to saskaņā ar nacionālās kopības ideālu. Īsāk sakot – kustības uzdevums ir pašai ar savu piemēru parādīt alternatīvu pastāvošajai tautas sašķeltībai.

Protams, ir nacionālisti, kas uzskata, ka nacionālā ideja ir “jāpārdod” kā alternatīvs liberālisms, kas pat nemaz vairs nav liberālisms, bet gan neomarksisms. Kad viņi saskaras ar nomelnojošām kampaņām, viņiem šķiet, ka tas ir tāpēc, ka viņi nav pietiekami labi pierādījuši, ka viņi ir tieši tādi paši kā viņu politiskie pretinieki. Taču neomarksistiem “labie nacionālisti” ir tikai tie, kas ir slikti nacionālisti – kas ir tiktāl iekļāvušies sistēmā, ka tai nerada nekādu apdraudējumu. Bet mūsu izvēle nav būt “labajiem” vai “sliktajiem” nacionālistiem, bet gan atbildēt uz ideoloģiskās subversijas izaicinājumu. Atbilde nevar būt: “lieciet mūs mierā, jo mēs tikai gribam runāt savā valodā un labprāt ar jums sadarbosimies”. Neomarksisms ir totalitāra ideoloģija, kas nepazīst ne mieru, ne privātumu, tas tiecas pārņemt visas dzīves jomas. Pieaugot spēkā neomarksisti kļūst tikai naidīgāki pret visu nacionālo un tradicionālo. Nacionālā ideja ir jāpiedāvā kā alternatīva, kas neaprobežojas ar valodas, kultūras vai vēstures jautājumiem, bet arī pieprasa valsts reorganizāciju, lai tā darbotos nācijas interesēs. Tas nacionāldemokrātismu neizbēgami noved pie sadursmes ar tiem spēkiem, kuru darbības virziens ir pretējs. Tā ir metapolitiskā cīņa par tautas likteni.

Kas ir metapolitika? Itāļu komunista Antonio Gramši (1891-1937) hegemonijas teorijas kontekstā metapolitika nozīmē pacietīgu, bet nerimstošu pozīciju cīņu par institūcijām,  kas veido sabiedrības dvēseli. Rietumeiropā neomarksistu hegemonija ir teju pilnīga, kamēr Centrālajā un Austrumeiropā šo cīņu un tās saistību ar čekas subversijas metodēm tikai tagad sāk apjaust. Metapolitiskā cīņa notiek dažādos varas līmeņos – mediju telpā, kibertelpā, domnīcās, universitātēs – it visur, kur tiek veidoti cilvēku viedokļi. Tai nav pārtraukumu un tā nav atkarīga no vēlēšanu cikliem, kas tikai parāda metapolitikas rezultātā noformētās sabiedriskās domas rezultātus.

Metapolitisko cīņu nevar uzvarēt ar vienkāršu politisko partiju. Partijas darbību ierobežo pretruna starp partijas uzdevumu iedzīvināt savu ideoloģiju sabiedrības dzīvē un vienlaikus nepieciešamību nodrošināt sev labus reitingus, lai varētu izpildīt pirmo uzdevumu. Taču aktīva iestāšanās par ideoloģiskajiem jautājumiem iedarbina pretinieka medijus, domnīcas, sabiedrības autoritātes, kas sāk koordinēti darboties pret politisko partiju, atņemot tai iespējas nokļūt pie varas. Kā teorētisks kopromiss tiek pieņemta taktika partijai savas ideoloģijas realizācijā virzīties lēnām un pakāpeniski, rūpīgi izvēloties cīņas, kuras var atļauties, ņemot vērā sabiedriskās domas pretestību – vienlaikus pakāpeniski realizējot savu ideoloģisko programmu un nezaudējot rezultātus vēlēšanās. Taču šāds kompromiss ir ilūzija, jo sabiedriskā doma nav statiska. Neomarksistu metapolitiskās darbības rezultātā (t.s. Overtona logs – vairākpakāpju sociālo izmaiņu modelis sabiedrībai kategoriski nepieņemamu parādību pārvēršanai normālās) sabiedriskā doma nemitīgi virzās tālāk pa kreisi. Tam pielāgojas arī politiskā pamatstraume, un visbeidzot nākas pielāgoties arī nacionālistu partijām, jo ikvienas partijas dabiskā tendence ir domāt par nākamo vēlēšanu rezultātu un saviem reitingiem.

Pat ja arī šāds pielāgošanās ceļš atnestu parlamentāru uzvaru, tā ilgtermiņā neko nenozīmētu, ja to nebalstītu metapolitiska kustība, kas nodrošinātu informatīvo un kadru atbalstu partijas politiskajiem centieniem. Atcerēsimies konservatīvās Mārgaretas Tečeres laiku kā Lielbritānijas premjerministrei. 11 gadus valdot Lielbritānijā, viņa pilnībā koncentrējās uz ekonomiskiem jautājumiem, taču nekādā veidā neapturēja neomarksistu ideoloģisko subversiju. Viņai atkāpjoties no premjerministres posteņa, Lielbritānija turpināja savu kursu uz multikulturālu “labklājības valsti” ar divkāršu sparu – arī pēc tam, kad pa kreisi aizdreifējušie konservatīvie atgriezās pie varas. Vēl grandiozāka neveiksme bija nespēja novērst marksistu iefiltrēšanos sabiedrisko domu veidojošajās institūcijās Aukstā kara gados ASV.

Lai pārvarētu politisko partiju ierobežoto rīcības brīvību, ir jāiziet ārpus ierastajām politiskās domāšanas kategorijām – ir jāveido nacionālā kustība, kas sevī ietver gan politisko, gan metapolitisko aspektu. Pretēji izplatītam mītam par metapolitiku, jāuzsver, ka Gramši nekad nenoliedza partiju politiku un neiestājās par tīri akadēmisku “ilgo maršu cauri institūcijām”, bet joprojām atbalstīja komunistiskās avangarda partijas lomu. Intelektuāļus Gramši uzskatīja tikai par partijas “sociālajiem darbiniekiem”, paredzot, ka bez partijas atbalsta šādas intelektuāļu grupas marginalizētos un zaudētu jebkādu ietekmi. Kreiso panākumi 20. gadsimta otrajā pusē ir izskaidrojami ar šo mijiedarbību starp politiskajām partijām un to atbalstītajiem “sociālajiem darbiniekiem”. Tā ir mācība, kas jāņem vērā arī nacionālistiem – institūciju atgūšana no neomarksistiem nav iespējama bez kādas varas partijas atbalsta. Turklāt jebkuras parlamentā pārstāvētas partijas viedoklī ieklausās tūkstoši, kas palīdz veidot sabiedrisko domu. Partijai ir nepieciešama metapolitiska kustība, tāpat kā metapolitiskajai kustībai ir nepieciešama partija – šo divu elementu attiecības var būt dažādas, bet darbībām jābūt koordinētām. Kā likums, metapolitiskajai kustībai ir jābūt tai, kas var būt kategoriskāka savā rīcībā un komunikācijā, neļaujot politiskajos kompromisos iesaistītajai partijai aizdreifēt pa kreisi.

Nacionāldemokrātu organizācija ir jauna nacionālā elite, kuras darbību raksturo:

  1. Misijas apziņa – atbildēt uz informatīvo un psiholoģisko uzbrukumu (ideoloģisko subversiju), kas vērsts pret mūsu tautu un norisinās caur sabiedrisko domu veidojošajām institūcijām;
  2. Mērķis – šīs institūcijas atgūt vai veidot jaunas, tādējādi ieliekot pamatu uz nacionāldemokrātisma principiem veidotai valstij;
  3. Sazarota struktūra ar daudzām teritoriālajām un interešu apakšstruktūrām;
  4. Kustība kā savstarpēja atbalsta mehānisms katras atsevišķās interešu platformas un aktīvistu mērķu realizācijai;
  5. Darbība ilgtermiņā un visās sabiedriskās dzīves sfērās, kas skar tautas intereses;
  6. Griba un spēja sevi parādīt kā tautas interešu aizstāvjus. Bet tauta bieži pati neapzinās savas intereses un to nozīmību, tāpēc šīs intereses ir jāformulē un tauta ap tām jāsaliedē,lai tādējādi izdarītu nepieciešamo spiedienu uz politisko vidi;
  7. Proaktivitāte pret ideoloģiskās subversijas veicējiem, pašiem apsteidzoši nosakot sabiedriskās diskusijas tematus un uzstādījumus;
  8. Gatavība saskarties ar pretreakciju no ideoloģiskās subversijas veicējiem – apmelojumiem, nomelnošanu, provokācijām;
  9. Legālas un nevardarbīgas metodes mērķu sasniegšanā – politiskais terorisms ir ne tikai noziedzīgs, bet arī “noderīgais idiotisms” nacionālisma pretinieku interesēs. Pret ekstrēmistiem ir jāizturas kā pret iesūtītiem provokatoriem, kuru mērķis ir diskreditēt organizāciju un tās mērķi;
  10. Estētika, kas iracionālā līmenī komunicē nacionāldemokrātisma vērtības un nākotnes vīziju.

Taču pirms šāda kustība maina sabiedrisko domu, ir jāmainās pašu nacionālistu līderu domāšanas veidam. Ir pēdējais brīdis apzināties, ka ideoloģiskā subversija ir ne mazāk bīstama kā militārie draudi – patiesībā tā ir agrīnāka karadarbības forma. Ne katrai paaudzei ir dota iespēja sevi pierādīt ar cīņu par savas tautas un valsts turpmāko likteni. Tā ir milzīga atbildība mūsu senču un vēl nedzimušo pēcteču priekšā. Mūsu uzdevums var aizņemt desmitgades, taču tajās mēs ieliksim pamatus gadsimtiem, kuros plauks mūsu tauta, kas ar savu identitāti un vitalitāti palīdzēs atjaunot arī pārējo Rietumu civilizāciju.

Dalies:
Share on facebook
Facebook
Share on twitter
Twitter
Share on whatsapp
WhatsApp