Nesen tviterlenti satricināja ziņa, ka Latvijas sabiedrības uzticība sabiedriskajam medijam ir rekordzema. Jaunā Latvijas Radio redaktore Anita Brauna pat nebaidījās nievāt par “trampistiem” tos, kas atļaujas norādīt uz acīmredzamiem sabiedriskā medija nekompetences piemēriem. Šoreiz nevēlos aprunāt A.Braunu, bet fakts, ka medija satura patērētājiem tiek piekarināta to pārliecību nievājoša birka, nav savienojams ar žurnālista profesionālo ētiku, kas pieprasa cieņu pret visu sabiedrību, politisku neitralitāti un, protams, objektivitāti. Atgādināšu, ka šāda prakse lamāt “slikto” auditoriju bija arī padomju laikos, kad žurnālists skaitījās labs tad un tikai tad, ja pieslējās kompartijas ideoloģiskajai līnijai un zākāja visādus tur “buržujus”. Bet labs lasītājs tikai tāds, kurš bez ierunām piekrita lasītajam.
Šobrīd tas pāraug jautājumā par medija neatkarību – tā ir realitāte vai iedomas? Izskatās, ka žurnālistika ir “apmetusi kūleni”. Žurnālisti kļuvuši no procesus aprakstošiem un sabiedrību informējošiem par problēmjautājumus izdomājošiem cilvēkiem. Gluži kā neatkarīgs propagandas rupors. Līdz šim likās, tikai Krievijā žurnālists var izdomāt, piemēram, ka NATO gatavojas uzbrukt Krievijai vai jebko tamlīdzīgu nepatiesu, bet izrādās, ka arī mūsu žurnālisti lēnām apgūst manipulācijas prasmes un veidot “māksliniecisko noformējumu”. Pēdējais vārdu salikums ir Iļjas Kozina radīts, kad viņš ar to attaisnoja savu Panorāmas sižetu, kurā Gunāra Astras pieminekļa atklāšanas laikā Ievas Akurateres balsij pa virsu uzmontēja publikas svilpienus.
Šķiet, ka sabiedriskais medijs kļuvis neatkarīgs no sabiedrības, jo tam acīmredzami vairs nav svarīgi, ko domā cilvēki. Ja kāds atļausies iebilst saturam, tad tas automātiski ir “trampists”. Šī neatkarība aizvietota ar piederību ideoloģijai. Zināms, lielākā daļa sabiedrības ir konservatīvām vērtībām piederoša. Tad kādēļ LSM neinformē par “Latvijas vīru biedrības” Satversmes grozījumu projektu, kura mērķis ir nostiprināt dabiskas ģimenes definīciju Satversmē? Tā vietā izvēlas intervēt kaut kādas mētras saberovas par sieviešu sterilizāciju, panseksualitāti(???), pretbērnu uzskatiem u.c. tēmām, ko sabiedrības vairums neatbalsta. Turklāt aktivitāte, ar kādu šis process notiek, liek domāt par slēptu lobiju. Protams, nauda nozīmē varu, bet atgādināšu, ka LSM uztur nodokļu maksātāju līdzekļi, tāpēc primāri sabiedrībai kā darbadevējam ir tiesības kritizēt savus padotos par acīmredzamu neprasmi. Vai ne tā?
Ja uz LSM paskatās caur šādu prizmu, tad kļūst saprotama sabiedrības neuzticība. Sabiedriskais medijs runā par redakcionālās neatkarības nozīmi demokrātiskā valstī, attiecīgi noraida kritiku, izglīto par viltus ziņām, bet pats nespēj izpildīt kvalitatīvam medijam atbilstošas prasības. Cita starpā, arī A.Brauna “Tukuma dedzināšanas lietā” vainoja konservatīvi domājošo sabiedrības daļu un pārmeta tai homofobiju, lai gan šī lieta bija viltus ziņa.
Edvarts Krusts
