16.jūlijā jaundibinātā “Latvijas vīru biedrība” iesniedza CVK iesniegumu par parakstu vākšanas uzsākšanu, lai panāktu grozījumus Satversmes 110.pantā, kurā tiktu definēts, kas ir ģimene. Tomēr daudzi nemaz par šo faktu neuzzināja, jo minētā iniciatīva netika atspoguļota Latvijas sabiedriskajos medijos. Rodas jautājums – kā sabiedriskais medijs var noklusēt to, kas attiecas uz visu sabiedrību? Turklāt šajā gadījumā nav runa par kādu privātu pētnieciskās žurnālistikas centru, kas pats var izvēlēties, par ko rakstīt un informēt, bet gan par nodokļu maksātāju naudu uzturētu mediju. Tas liek uzdot jautājumus par Latvijas žurnālistikas kvalitāti un sabiedrības informētību par norisēm valstī. Tomēr šoreiz raksta mērķis nav tikai nosodīt sabiedrisko mediju, bet gan iepazīstināt ar dažiem pamatprincipiem, kas, manuprāt, sabiedriskajam medijam būtu jāņem vērā savā darbībā.
Pirmkārt, LSM tiek uzturēts par Latvijas nodokļu maksātāju naudu, un tas medijiem uzliek atbildību sabiedrības priekšā par pašu radīto saturu. Tā centrālajam mērķim nav jābūt izklaidei, kā tas diemžēl nereti novērojams mediju darbībā, bet gan sabiedrības informēšanai par tai būtisko. Iepriekš minētā “Latvijas vīru biedrības” iniciatīva tiešā mērā attiecas nevis uz kādu mazu un marginālu sabiedrības daļu, bet gan uz visiem Latvijas pilsoņiem. Ja medijs neizpilda savu pamatfunkciju, tas nozīmē, ka pienākums pret sabiedrību netiek izpildīts, bet saņemtais nodokļu maksātāju finansējums tiek iztērēts nelietderīgi. Protams, varētu uzskatīt, ka šis konkrētais gadījums ir pārpratums, tomēr tā nav vienīgā reize, kad lielas sabiedrības daļas aktualitātes tiek noklusētas.
Otrkārt, medijam ir jābūt ideoloģiski neitrālam vai vismaz jāinformē par norisēm, kā arī tās jāapskata no dažādiem vērtību skatupunktiem. Proti, jāuztur viedokļu paritāte jeb līdzsvars. Pretējā gadījumā, kad lielas sabiedrības daļas aktualitātes tiek noklusētas un tā vietā liktas marginālu, mazāku grupu intereses, rodas aizdomas par lobiju. Piemēram, šī gada martā Lietuvā notika “Lielais ģimenes aizsardzības maršs”, kurā piedalījās vairāki desmiti tūkstoši cilvēku, kas savos auto devās kopīgā braucienā uz Viļņu, lai demonstrētu atbalstu tradicionālajām vērtībām, bet šis notikums sabiedriskajā medijā nav pieminēts. Tajā pašā laikā Latvijas Radio jūnijā notikušas 6 diskusijas par LGBT tēmu, un portālā lsm.lv ir pieejami vairāk nekā 10 raksti par šo tēmu. LGBT tēma nav jautājums, kas nomoka lielāko daļu Latvijas sabiedrības, bet, neraugoties uz to, tā tiek neproporcionāli plaši pārstāvēta sabiedriskajā.
Treškārt, apvienojot iepriekš minēto un izsakot to vienā vārdā – sabiedriskajam jābūt objektīvam. Nav pieļaujams, ka tas seko kādam jaunam ideoloģiskajam “meinstrīmam”, jo tad no sabiedriskā medija tas kļūst par ideoloģisko ruporu, bet tas nav ne pareizi, ne pieņemami. Lai saprastu, kādēļ, atliek pavērot “mediju” darbību Krievijā, kur tie nepārprotami ir neobjektīvi ideoloģiski rupori, kas nodarbojas ar propagandu. Protams, situācija Krievijā ir atšķirīga. Medijus tur ietekmē valsts institūciju spiediens, bet Latvijas informācijas telpā rakstīto ietekmē spiediens no konkrētām sabiedrības grupām, kas veido ideoloģisko “meinstrīmu”. Solis nost no objektivitātes ir solis tuvāk propagandai, bet tas nav tautas interesēs!
Edvarts Krusts
