Neglītuma estētika

Postmodernā māksla sevi pamato sevi šķietami humānā ideoloģijā, kuras uzdevums ir atbrīvot cilvēku no apspiestības. Taču kā apspiestību postmodernisti uzskata jebkāda veida “autoritārismu”, kas ietver arī standartus, hierarhiju, tradīciju un pat pašu autoru. Bet brīvība bez šiem ietvariem nav iespējama. Tās vietā izveidojas jauni standarti, hierarhijas, “tradīcijas”, bet autora ego tiek izcelts vēl vairāk kā jebkad agrāk. Līdzīgi kā komunistu revolūcija sabiedrībā nenoved pie vienlīdzības, bet gan pie jauna veida ļaunas, destruktīvas un parazītiskas hierarhijas, tā arī komunistu revolūcija mākslā (kas ir franču postmodernisma pamatā) neizbēgami noved pie neglītā, patoloģiskā un sātaniskā slavināšanas.

Rezultāts ir ļoti konsekventa neglītuma estētika, kurā līdz nelabumam un garlaicībai atkārtojas nāves, slepkavību, kanibālisma un seksuālo noviržu tematika. Kreiso pārjūtīgums attiecībā uz, piemēram, saldējuma nosaukuma un sieviešu volejbola bildēm šķietami nonāk pretrunā ar kāda zināma autora darbu aizstāvību, kuri robežojas ar pedofilijas un mizogīnijas slavināšanu. Tomēr pretrunas nav. Komunismā virspusējs humānisms vienmēr ir labi sadzīvojis ar daudz dziļāku cilvēknīšanu. Ja attiecībā uz glezniecību sabiedrības vairākums no šīs cilvēknīšanas var diezgan veiksmīgi izvairīties (kamēr to neizvieto uz ēku sienām), tad izvairīties no brutālistu un utilitāristu arhitektūras lielpilsētās ir teju neiespējami.

Ja es teiktu, ka dekonstrukcijas un ironijas vietā ir jāatgriežas pie oriģinalitātes un radošuma, bet viltus hierarhiju vietā – pie kvalitātes kritērijiem, tad mani apvainotu citu brīvības ierobežošanā. Un tādējādi arī pierādītu augstāk aprakstīto – šī jaunā “brīvība” nav nekas cits kā jauna veida tirānija, kas pieļauj tikai savas pozīcijas patiesumu.

Raivis Zeltīts

Dalies:
Share on facebook
Facebook
Share on twitter
Twitter
Share on whatsapp
WhatsApp

Apej cenzūru!

Neesi atkarīgs no sociālo tīklu starpniecības – saņem “Austošās Saules” ziņu apkārtrakstu savā e-pastā.