Atskatoties uz nesenajiem Gobzema sasauktajiem protestiem, neviļus nāk prātā teiciens par Ļeņinu, kurš 1917.g. ieradās Krievijā un paņēma rokās zemē nomesto varu. Protams, tā laika situāciju nevar salīdzināt ar šodienas problēmām, bet pamatprincipi ir nemainīgi. Proti, sabiedrība ir neapmierināta ar varu, atrodas opozicionāri “laimes lāči”, kas norāda uz tās problēmām un gūst atbalstu no šīs kritikas. Un tomēr opozīcija daļēji atklāj arī pozīcijas problēmu sakni.
Opozīcija, neatkarīgi no tā, vai tas ir Gobzems, vai “Saskaņa”, sabiedrībai nepiedāvā ilgtermiņa plānus. Tās vienīgais mērķis ir vara. Tā rīkojas elementāri, proti, atrodot pozīcijas vājās vietas, lēmumus, kas nepatīk sabiedrībai, un gluži vienkārši saucot pretējo. Šobrīd tas ir vakcinācijas jautājums. Nenoliedzami tas palielina opozīcijas popularitāti, bet rodas jautājums, ko vēl tā var piedāvāt? Veidot sabiedrību to mākslīgi sašķeļot “vakcinēts/nevakcinēts” kategorijās(lai gan saukļos ir pret to)? Nākamie soļi nav grūti paredzami. Redzot, par ko opozīcija runājusi 30 gadus, no kādiem cilvēkiem tā sastāv, kādus programmas punktus jau ir nosaukusi, nav šaubu, ka tā censtos padarīt Latviju par Krievijas protektorātu – “tiltu starp Austrumiem un Rietumiem”, “finlandizāciju”, jeb aptuveni to modeli, ko Putins ir izvirzījis kā ietekmes sfēru piedāvājumu Rietumiem šobrīd.
Fakts, ka opozīcija saskaņā ar iepriekšminēto kļuvusi agresīvāka, liek meklēt problēmas arī pozīcijas rīcībā. Analizējot to, priekšplānā izvirzās identitātes jautājums. Varai vajadzētu pārstāvēt tautas intereses un vienlaikus savu rīcību pakārtot Satversmē minētajām vērtībām. Tomēr notiek pretējais. Tā kā Latvijā nav izteikti dominējošu partiju, koalīciju veido vairāki ideoloģiski pretēji vērsti spēki, kuru pretrunas neļauj definēt atbildi uz jautājumu, kas mēs esam. Ir mazi nacionālie spēki, kas cenšas aizstāvēt latviskās vērtības, dabisku ģimeni utml., bet tajā pašā laikā koalīcijā esošie liberāļi nojauc robežas starp dzimumiem un dekonstruē sabiedrību veidojošās vērtības. To visu papildina arī varas lēmumu nekonsekvence, korupcijas ēna, melošana… Tas rada tādu iekšējo krīzi, kurā cilvēki identitātes vakuumu gatavi aizpildīt ar “vakcinēts/nevakcinēts” kategorijām. Bet kāds ir risinājums?
Nevar cerēt uz sistēmas reformēšanos no iekšpuses. Ne šī, ne nākamā koalīcija stiprāka un ideoloģiski konsekventāka nekļūs. Kreiso pamatstraumes spēks pieaugs, bet nacionālistu iespējas sasniegt izvirzītos mērķus kļūs apgrūtinātākas. Tomēr vienlaikus pieaugs pretestība šādiem negatīvajiem procesiem. Tādēļ risinājums ir atbalstīt tādas nacionālas biedrības, kurām ir skaidrs un tautas vērtībām atbilstošs vērtību pamats. Tā ir tautas pašorganizēšanās augstākā misija, kas caur tautas vērtību pamatu nostiprināšanu un cilvēku apvienošanu spēj izdarīt spiedienu uz varu un likt tai ievērot nacionālās intereses. Pietiek cerēt uz “laimes lāčiem”. Lai kaut kas mainītos, ir jāmainās mums pašiem.
Edvarts Krusts
