Kādas ir jūsu sajūtas 18. novembrī? Šķiet, ka tumšās novembra dienas tā vien aicina uz iegremdēšanos pārdomās un saiknes veidošanu ar lielākām dzīves patiesībām. Tās neaicina virspusēji svinēt, bet gan izprast un svinēt ar bijību šīs lielās dienas patieso nozīmi.
Kad drošsirdīgie vīri un sievas pasludināja Latviju, nebija nekādu garantiju, ka jaunā valsts savu neatkarību nosargās. Pēc 18. novembra nesekoja milzu svinības un atvieglojums, bet gan draudi no visām pusēm. Vēl teju divus gadus noritēja cīņas par jaunās valsts pastāvēšanu – evakuācija uz Liepāju un patveršanās uz kuģa “Saratov”; Kurzemes, Zemgales un Rīgas atbrīvošana; Vidzemes atbrīvošana un Cēsu kaujas; Golca un Bermonta sakaušana; Latgales atbrīvošana. Ticība nākotnei un izlietās asinis ielika īstos pamatus Latvijai, kura kā nodoms tika pasludināta 1918. gada 18. novembrī.
Mūsu zeme vienmēr ir bijusi pievilcīga impērijām, kas vismaz reizi gadsimtā vērš karu Baltijas jūras krastos. Tā ir vēsturiskā un arī mūžīgā realitāte, kuru aicinu atcerēties šajos svētkos – ne vien svinēt valstiskumu, bet atcerēties, ka 18. novembra notikumi bija spilgts un būtisks brīdis ilgākā cīņā par latviešu tautas tiesībām uz savu identitāti un brīvību. Skarbi, bet liela daļa valsts dibinātāju šajā Viļa Rīdzenieka slavenajā bildē vēlāk iet bojā vai nonāk trimdā, jo 1940. gadā mūsu valsts tiek iznīcināta.
Neaizmirsīsim, ka cīņa par Latvijas brīvību notiek katru dienu. 18. novembris ir svēts un bijības pilns brīdis, kad katram izvērtēt gada laikā paveikto latviešu tautas un Latvijas labā, nosvinot to, kas paveikts, bet arī apņemoties turpināt sargāt mūsu valsts dibinātāju mantojumu.
Raivis Zeltīts