Austošā Saule

Latviskums. Taisnīgums. Kārtība.

Padoties nedrīkst!

Iedomājieties situāciju – atrodaties tramvajā un redzat, ka blakus stāvošam cilvēkam pietuvojas laupītājs, draud un cenšas tam atņemt naudas maku, klēpjdatoru u.c. personīgās mantas, vienlaikus apdraudot tā dzīvību. Tomēr tā vietā, lai cietušajam palīdzētu atvairīt agresiju un nosargāt savu īpašumu, vērotāji aicina būt diplomātiskam un apmierināt noziedznieka prasības, citādi tas varot kļūt agresīvs arī pret apkārtējiem, un vispār – tam jāsaglabā cilvēciska seja. Absurds! Nesaņēmis atbildes triecienu, laupītājs droši turpinās savas gaitas. Tomēr tieši tā izskatās Vācijas un Francijas, tagad arī Itālijas attieksme pret Ukrainu, kad kolektīvais Rietumu rusofils aicina uz mieru par katru cenu. Uz mieru, jo tas esot augstākā vērtība! Bet šie šolci, makroni un berluskoni nav tiesīgi runāt humānisma kategorijās, jo miers ir vērtība vien tad, ja tas nav atrauts no taisnīguma.

Miers pats par sevi nav pašmērķis, ja vien tas neietver taisnīguma piepildījumu. Piemēram, arī visu padomju okupācijas laiku Latvijā teorētiski valdīja miers, bet latvieši ar to nebija apmierināti, represijas, teroru nemaz neminot. Tad kādēļ tas tiek piedāvāts ukraiņiem? Miers un brīvība nav tirgus preces, par ko vienoties pie sarunu galda, par valūtu izmantojot diplomātiju, naftu un gāzi. Lūk, tā ir galvenā Rietumu “līderu” problēma – tiem nav vērtību, jo tās ir aizstātas ar interesēm. Visu var izteikt naudā un, acīmredzot, cilvēku dzīvībās. Un tiem nav pieņemami, ka dažas tautas Eiropā nedomā tādās kategorijās, mieru un brīvību uzskata par vērtībām, kuru izteiksme izsakāma tikai kareivju upuros un ziedotās asinīs. Tas pat izteikts Ukrainas himnas tekstā:

“Душу й тіло ми положим за нашу свободу,

І покажем, що ми, браття, козацького роду.”

jeb

“Dvēseli un miesu ziedosim brīvības dēļ,

Un parādīsim, ka mēs, brāļi, esam kazaku tauta.”

Ne mazāk svarīgi, ka kolektīvie Rietumi nevēlas redzēt spēcīgu Ukrainu. Tās ciešāka integrācija Eiropā nozīmētu tuvināšanos ar vērtību un vēsturiskā pieredzē līdzīgām valstīm, būtībā visu Austrumeiropu, kas piedzīvojusi padomju okupāciju. Savukārt tas nozīmētu jauna politiskā centra izveidi. Tāda centra, kas balstīts Rietumu civilizācijas konservatīvo vērtību pamatos, ideālus stāda augstāk par vērtībām un no ģeopolitikas arvien vairāk izspiestu Krieviju, tādējādi mazinot arī Vācijas un Francijas lomu Eiropā.

Izvēle par cīņu turpināšanu ir tikai un vienīgi ukraiņu iekšējais lēmums. Jebkurai nācijai ir tiesības aizstāvēties. Mēs varam tikai vērot un redzēt, kurā pusē ir taisnība. Bet, vadoties no sirdsapziņas un morāles, palīdzēt taisnībai uzvarēt. Vai netaisnībai. Kā to dara dažas Rietumvalstis, kad atsakās piegādāt ieročus Ukrainai vai pieņemt jaunas sankcijas pret Krieviju, jo esot arī pozīcija “neitralitāte”. Tomēr tā nozīmē neko citu kā agresora atbalstīšanu. Jo ātrāk Rietumi atmetīs naivumu, ka Putina nekaitināšana nodrošina mums labvēlību, jo labāk ilgtermiņā tāpēc, ka Krievija nav klasiska Rietumu civilizācija. Tā ir bandīts, kuru provocē vājums. Ja Ukraina kritīs, tad nākamie būsim mēs. Tādēļ esam ieinteresēti atbalstīt Ukrainu, jo labāk Krieviju apturēt tur, nevis šeit.

Turklāt ukraiņiem vairs nav atpakaļceļa. Viņi vienkārši nevar padoties. Ir ziedoti pārāk lieli upuri, aizstāvot brīvību. Nogalināti pārāk daudzi civiliedzīvotāji, lai ukraiņi to spētu piedot. Mēs varam apbrīnot Azov pulka karavīru varonību, cīņassparu, kas raksturo visu Ukrainas armiju, tādēļ runas par mieru jāuztver par zaimiem to priekšā. Ja viņi padosies, tad kāda gan būs visu šo upuru jēga? Šobrīd karavīri aizstāv ideālus, karo idejas vārdā – par mieru, par brīvību. Piekāpšanās, pirmkārt, nozīmētu, ka šiem jēdzieniem var noteikt konkrētu vērtību, izsakāmu noteiktā upuru skaitā. Otrkārt, kritušo piemiņa tiktu aptraipīta. Tie būtu vairs ne kritušie, bet vienkārši noslepkavotie, faktiski šāds solis tos otrreiz nogalinātu, tikai šoreiz no savējo puses. Tā nedrīkst. Latviešiem tas labi jāsaprot, jo brūces no 1940.g. okupācijas un nepretošanās tai tik viegli nedzīst un sāp vēl ilgi, ilgi. Par ko mira izsūtītie?

Pārtraukt cīņu nedrīkst. Rietumi nedrīkst uz to aicināt. Pat tad, ja ir smagi. Arī latviešu vēstures lapaspusēs netrūkst pierādījumu, ka tauta labāk izvēlas cīnīties, lai cik grūti arī būtu. Vai tie ir leģionāri, kas vienkārši atteicās atkāpties, pamest ierakumus, vai mežabrāļi, kas vēl 10 gadus pēc okupācijas karoja pret ienaidnieka karaspēku. Tādēļ jautājums par uguns pārtraukšanu ir tikai un vienīgi ukraiņu iekšējs lēmums. Ierosināt “mieru par katru cenu” nozīmē atbalstīt Putinu. Tāpēc mums jāpalīdz ukraiņiem, jāpiegādā ieroči un cita veida palīdzība, lai taisnība uzvarētu!

Edvarts Krusts

Dalies:
Share on facebook
Facebook
Share on twitter
Twitter
Share on whatsapp
WhatsApp
Grieķu skulptūras

Cilvēks un tauta

Bieži dzirdēts pārmetums par nacionālismu ir atsevišķā cilvēka interešu nerespektēšana. Šī pārmetuma biežā atkārtošana to gan nepadara par

Lasīt vairāk »

Apej cenzūru!

Neesi atkarīgs no sociālo tīklu starpniecības – saņem “Austošās Saules” ziņu apkārtrakstu savā e-pastā.