Austošā Saule

Latviskums. Taisnīgums. Kārtība.

Par vīrišķību

Latvijai vajag vīrišķību. Vīrišķību Latvijai vajag vairāk kā pareizās teorijas. Vīrišķība ir aktīvais spēks, kas tautu padara par vēstures dalībnieku, nevis tās objektu. Spēks, kas tautu pārvērš nācijā, bet nācijai dod valsti, kurā noteikt savu likteni.

Latvija cieš no vīrišķības deficīta. Pagājušā gadsimtā tika zaudēta tieši nācijas vīrišķīgākā daļa. Strēlnieku cīņās un Neatkarības karā, leģiona rindās un partizānos – drosmīgākie un uzņēmīgākie sevi upurēja par tautu, bet paši tika tautai atrauti. Barikāžu laiks – vai tā bija pēdējā vīrišķības demonstrācija mūsu vēsturē? Protams, nenoliedzot sieviešu lomu barikāžu “neredzamajā” pusē. Laulības vērtības sabrukums PSRS laikā un atjaunotajā Latvijā noveda pie sašķeltām ģimenēm un bērniem, kas aug bez tēviem. 30 gados situācija ir kļuvusi tikai sliktāka.

Tēvs – tas ir vīrišķības paraugs bērniem. Dēliem tas ir paraugs, kuram līdzināties pašiem, bet meitām – nākamā vīra paraugs. Man ir paveicies, ka man bērnībā bija tēva lomas paraugi, bet vienlaikus es apzinos, ka tas tomēr nepilnīgi aizstāja neatņemamo tēva vietu ģimenē. Bet tiem, kuriem nav bijuši nekādi pozitīvie paraugi, noteikti ir gājis smagāk. Latvijā ir pilnīgi iespējams līdz pat pilngadības sasniegšanai (vai vēl ilgāk) jaunam vīrietim nesaskarties ar pieauguša vīrieša pozitīvo paraugu. Visu cieņu skolotājām, bet tas ir traģiski, ka skolās ir grūti atrast vīriešu dzimuma skolotājus. Ģimene un skola ir galvenās bērna socializēšanās vietas, kurās tiek veidota jaunā cilvēka personība. Ja vienīgie vīrieši apkārt ir tādi paši apjukuši pusaudži, tad rezultāts ir pieaugušu bērnu sabiedrība, kas TikTokā un Twitter sacenšas savu īsto un iedomāto garīgo problēmu demonstrēšanā.

Šādā sabiedrībā ar tēvu trūkumu rodas neskaitāmas sociālās problēmas. To apliecina neskaitāmi pētījumi un statistika. Tēva klātbūtne vai trūkums ir viens no galvenajiem sociālajiem faktoriem, kas vēlāk ietekmēs vīrieša izglītību, karjeru, ienākumus, attiecības ģimenē, kā arī tādus riskus kā noziedzība, nosliece uz atkarībām, vardarbība ģimenē, pašnāvības. Nožēlojami, bet ne pārsteidzoši, ka “zinātnē balstītie” “vienlīdzības” sludinātāji no kreiso nometnes nemaz neuztraucas par šo sociālo nevienlīdzību. Vēl vairāk – viņi to steidzas veicināt.

Vīrišķība nozīmē kompetenci vīrišķā spēka pielietošanā. No dabas vīrieši ir stiprāki un agresīvāki par sievietēm. Tas uzliek atbildību šo spēku pārvaldīt – padarīt to par pozitīvu faktoru ģimenes un tautas labā. Kā to formulē konservatīvais filozofs Džordans Pītersons – tā ir spēja būt bīstamam, bet izvēle tādam nebūt, lai nenodarītu pāri vājākajam (un pašiem sev). Kur vīrišķības nav, tur ir toksiskas agresivitātes izpausmes.

It kā Latvijai nepietiktu ar visu šo pagātnes mantojumu, mums gāžas virsū modrelīgas mācības par “toksisko vīrišķību”, kas par toksiskām sauc tieši vīrišķības pozitīvās izpausmes, bet atrisinājumu redz tālākā vīrišķības iznīcināšanā. Dženderisti vīrisķību tiecas pārdēvēt par kaut ko “pašidentificējamu” – kā izvēli. Vīrišķība tiek vienlaikus pasludināta par kaut ko kaitīgu, bet arī sociāli konstruējamu. Daudzās Rietumvalstīs vīrišķīga uzvedība skaitās “stereotipiska”, bet, ja kāda meitene, piemēram, leļļu vietā labāk izvēlas rotaļāties ar mašīnām, tad viņai tiek izrakstīts vienvirziena ceļš – ķirurģiska iejaukšanās un hormonu terapija, lai viņu neatgriezeniski sakropļotu un atņemtu viņai tiesības uz sievišķību.

Neiedziļinoties tālāk neomarksisma murgos, ir skaidrs, ka mums priekšā ir liels izaicinājums. Satversmes Tiesas lēmums par tēva pabalsta piešķiršanu mātes partnerei parādīja valsts varas attieksmi pret tēva lomu kā kaut ko lieku. “Minoritāšu” iekļaušana beidzas ar puses no sabiedrības (bērnu un tēvu) tiesību ignorēšanas. Uzbrukumi priesterim Mediņam par viņa darbu ar jauniešiem ir apzināti vērsti pret līderi, kurš apzinās vīrišķības trūkuma negatīvās sekas sabiedrībā un rīkojas. Vīrišķo tikumu un normu izņirgšana ir norma agresīvā neomarksisma retorikā – tas netraucē pēc tam vaimanāt un moralizēt par sekām, kas rodas no šo normu sagraušanas.

Kad tādi teicieni kā “vīrs un vārds” vairs neskaitīsies arhaiski, bet gan visiem saprotami sociālās kārtības balsti, tad arī mēs dzīvosim daudz labākā valstī kā šobrīd. Ar “progresīvu” nihilismu uz priekšu tikt nav iespējams – tikai uz iznīcību. “Austošā Saule” to novērsīs!

Raivis Zeltīts

Dalies:
Share on facebook
Facebook
Share on twitter
Twitter
Share on whatsapp
WhatsApp

Apej cenzūru!

Neesi atkarīgs no sociālo tīklu starpniecības – saņem “Austošās Saules” ziņu apkārtrakstu savā e-pastā.