Politika ir pretrunu sadursme. Ārēji tā ir dažādu valstu interešu sadursme, bet iekšēji – dažādo politikas dalībnieku interešu cīņa. Šīs iekšējās sadursmes ir būtiskākas par ārējām. Kaut arī esam neliela nācija, tomēr vēsture liecina, ka iekšēji stipras un saliedētas tautas spēj pārciest visus pārbaudījumus, bet iekšēji vājas un sašķeltas “provocē” ārējos spēkus izmantot iespēju tās pakļaut. Šeit izmēram nav tik lielas nozīmes kā principam.
Galvenā iekšējā sadursme vēstures gaitā ikvienā sabiedrībā ir bijusi starp savtīgajām interesēm un kopējo labumu, jeb – starp naudas un tautas varu. Naudas vara nozīmē sabiedrības kā kopienas aizstāšanu ar “tirgus sabiedrību”, kurā visas cilvēciskās attiecības ir pakārtotas ekonomiskajiem spēkiem. Kā marksisti, tā globālie kapitālisti cīnās vienīgi par šīs tirgus sabiedrības pārvaldību, bet ne par principa maiņu. Organiskās cilvēku saites kā ģimene, kopiena un nācija, kas nodrošina patiesu brīvību un pakārto ekonomiku sabiedrības interesēm, ir šķērslis globālas lielvaras izveidei. Tāpēc nav jābrīnās par neomarksisma un globālā kapitālisma saplūšanu “woke capital” fenomenā, kas atbalsta dzimuma “atcelšanu”, ģimenes pārdefinēšanu un robežu atvēršanu masu imigrācijai, iznīcinot nācijas.
Tautas vara – tā ir demokrātija. Demokrātijas ideja paredz, ka tauta ir suverēns. Tautai pieder augstākā vara un tā šo varu īsteno. Praksē, protams, starp tautu un varas īstenošanu pastāv starpniecība. Vēlēšanu rezultātā tautas varas īstenošana tiek deleģēta politiķiem. Latvijā tas teorētiski ir parlaments un tajā ievēlētās partijas, bet praktiski – koalīcijas padome. Koalīcijas padome ir tā, kas pieņem lēmumus no rīcības variantiem, kurus bieži vien piedāvā neievēlētā ierēdniecība vai eksperti. Parlamenta vara ir kļuvusi lielā mērā simboliska, pamatā balsojot par koalīcijas sagatavotajiem likumprojektiem. Tos tālāk izpilda valdība, kas pamatā pārklājas ar to pašu koalīcijas padomi. Tā ir reālā pārvaldes sistēma Latvijā šobrīd.
Turklāt – bez ierēdniecības un ekspertiem politiķu lēmumus ietekmē vēl citi neievēlētie varas dalībnieki – mediji, sociālie tīkli, uzņēmēji, ierēdniecība, bankas, ārvalstu vēstniecības, tiesas, universitātes u.c. Vienā vārdā to sauc par metapolitiku, jeb par politiku aiz politikas. Ir pilnībā skaidrs, ka tas, kādu pogu politiķis nospiedīs parlamentā, nav atkarīgs tikai no “koalīcijas disciplīnas”, bet arī no tā, kā reaģēs metapolitiskie spēki. Ja politiķis sāk pārāk apdraudēt naudas varu, tad viņš var tikt izslēgts no politikas. Pietiek ar koncentrētu nomelnošanas kampaņu dažu nedēļu garumā, lai sabiedrisko domu iegrieztu vajadzīgajā virzienā.
Kā kļūst saprotams, starp tautas mandātu un politiku pastāv kāds šķērslis. Tā ir sistēma, kas tautas intereses atzīst labākajā gadījumā kā kompromisu kopējā politiskajā procesā. Nacionālisti var kaut ko izcīnīt tautas labā (piemēram, zināmu atbalstu dzimstības atbalstam), bet tikai atbalstot kopējās sistēmas stabilitāti un pārāk neizaicinot pretinieka metapolitiskās struktūras. Tātad – metapolitiskās struktūras kalpo kā sava veida “drošinātāji”, lai kopumā viss paliktu kā ir – lai nevēlētie [pamatā – ekonomiskie] varas centri justos droši. Stipra valsts nācijas interesēs tos pavisam noteikti apdraudētu, tāpēc tie darīs visu, lai šādas valsts izveidi novērstu. Bet ko tad iesākt politiskam spēkam, kas patiesi vēlas mainīt sistēmu, ne tikai panākt kādu labvēlīgu lēmumu nelabvēlīgas sistēmas ietvaros?
Lasītājiem atmiņā noteikti vēl būs palikuši saukļi par koalīcijas padomes likvidāciju, ko pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām piesauca kāda nu jau pusmirusi politiskā partija. Tā bija laba mācību stunda, ka ar arī ar politisko partiju, kas piesauc koalīcijas padomes likvidēšanu, nevar neko izmainīt. Vēlāk šī partija kļuva par koalīcijas padomes lielāko balstu un ļoti cīnījās, lai tajā paliktu. Un tas bija loģiski un neizbēgami, jo šai partijai nebija izpratnes par to, kā patiesībā darbojas politiskā sistēma, ne arī plāna tās reformai.
Patiesība ir tā, ka tikai ar politisku partiju esošās sistēmas ietvaros, kur darbojas tās metapolitikas “drošinātāji”, to nav iespējams to mainīt. Visa Rietumu pēckara pieredze rāda, ka bez savas metapolitikas nacionālkonservatīvie politiskie spēki laika gaitā saaug ar kreisi-liberālo sistēmu. Vai ir pastāv alternatīvs ceļš? Jā – ironiski, bet to rāda marksistu pieredze, kas ir pilnīgi pretēja nacionālkonservatīvo pieredzei pēc 2. pasaules kara. Viņiem ir izdevies pilnībā apgriezt Rietumu vērtības otrādi, nedaudz vairāk kā pusgadsimta laikā padarot agrāk neiedomājamo (idejas par laulību kā jebkuru pieaugušu cilvēku savienību, dzimu kā sociāli konstruētu, Rietumu civilizāciju kā neglābjami ļaunu un rasistisku u.tml.) par šodienas normu, bet agrāk vispārpieņemto (dabisko ģimeni un dzimumu lomas, patriotismu, tradicionālo morāli) ierindot “-fobiju” un “-ismu” kategorijās. Un visi pārējie tam pielāgojas. Un tas ir tāpēc, ka marksistu politiskajām partijām bija [un ir] spēcīgs sabiedriskais “paplašinājums” – metapolitisku aktīvistu un organizāciju tīkls, kas uz sabiedrību un institūcijām iedarbojās no pilnīgi citas puses un būtiski atšķirīgām metodēm.
Saturiski tas mums kreiso politika ir nepieņemama, taču viņu stratēģiskie panākumi uzliek pienākumu mācīties un pārņemt to, kas pēc metodes var būt noderīgs arī nacionālistiem. Iespējams, ka tas ir vienīgais ceļš kā iziet no sistēmas izveidotā strupceļa un apturēt pašu kreiso izraisīto sabiedrības sairumu.
Raivis Zeltīts
