Es šodien stāvu šeit, Parlamentā, lai izklāstītu mūsu nostāju vairākos jautājumos, kas, manuprāt, ir būtiski Eiropas Savienības nākotnei. Ne tikai Polijas nākotnei, bet arī Eiropas Savienības nākotnei kopumā.
Pirmkārt, es runāšu par krīzēm, ar kurām Eiropa šodien saskaras un kuras mums ir jārisina.
Otrkārt, es runāšu par standartiem un noteikumiem, kuriem vienmēr jābūt vienādiem visiem, un par to, ka pārāk bieži tas tā nav.
Treškārt, es paudīšu viedokli par principiem, kas nosaka, ka neviena valsts iestāde nedrīkst veikt darbības, kurām tai nav juridiska pamata.
Ceturtais punkts manā runā būs par Polijas Konstitucionālā tribunāla spriedumu un par to,ko tas un citi līdzīgi spriedumi nozīmē Eiropas Savienībai.
Kā arī par dažādības un savstarpējas cieņas nozīmi.
Tad, piektkārt, es izklāstīšu mūsu viedokli par konstitucionālo plurālismu.
Tālāk es norādīšu uz milzīgajiem riskiem visai sabiedrībai, kas izriet no ES Tiesas sprieduma piemērošanas un kas jau materializējas Polijā.
Visbeidzot es apkopošu visus secinājumus un ar cerībām raudzīšos nākotnē.
Ļaujiet man sākt ar pamatlietām – ar izaicinājumiem, kas ir izšķiroši mūsu kopējai nākotnei. Sociālā nevienlīdzība, inflācija un dzīves dārdzības pieaugums, kas skar visus Eiropas iedzīvotājus, ārējie draudi, pieaugošais valsts parāds, nelegālā imigrācija vai enerģētikas krīze, kas palielina klimata politikas problēmas. Visi šie faktori izraisa sociālos nemierus un paplašina nozīmīgu problēmu loku.
Parādu krīze pirmo reizi pēc kara ir aktualizējusi jautājumu par to, vai mēs varam nodrošināt labāku dzīvi nākamajai paaudzei.
Mūsu robežas kļūst arvien nestabilākas. Miljonu cilvēku uzplūdi dienvidos padarīja Vidusjūras reģionu par traģisku vietu. Austrumos mēs saskaramies ar agresīvu Krievijas politiku, kas ir spējīga sākt karu, lai bloķētu mums kaimiņos esošās valstis no Eiropas ceļa izvēles.
Šodien mēs stāvam uz milzīgas gāzes un enerģētikas krīzes sliekšņa. Strauji augošās cenas, ko cita starpā izraisīja arī Krievijas uzņēmumu apzināta rīcība, jau tagad nostāda daudzus Eiropas uzņēmumus situācijā, kad tiem nākas izvēlēties, vai samazināt ražošanu vai novirzīt izmaksas uz patērētājiem. Šīs krīzes apmērs tuvākajās nedēļās varētu satricināt Eiropu. Daudzi uzņēmumi var bankrotēt, gāzes krīze var novest miljoniem mājsaimniecību, desmitiem miljonu cilvēku, līdz nabadzībai un trūkumam, nekontrolēti palielinoties izmaksām visā Eiropā. Mums ir jārēķinās arī ar inficēšanās risku – viena krīze var izraisīt turpmāku sabrukumu kaskādi.
Es vienmēr saku “mēs”, jo nevienu no šiem jautājumiem nevar atrisināt vienatnē. Ne katra no šīm problēmām manu valsti ir skārusi tik dramatiski kā citās ES valstīs. Tas nemaina faktu, ka visas šīs problēmas es uzskatu par “mūsu problēmām”.
Polija gūst labumu no integrācijas galvenokārt tirdzniecības kopējā tirgū. Ļoti svarīga ir arī tehnoloģiju pārnese un tiešie maksājumi. Taču Polija nav iestājusies ES ar tukšām rokām. Ekonomiskās integrācijas process ir paplašinājis iespējas manas valsts uzņēmumiem, taču tas ir pavēris lielas iespējas arī Vācijas, Francijas vai Nīderlandes uzņēmumiem. Šo valstu uzņēmēji gūst milzīgu labumu no Eiropas Savienības paplašināšanās. Tikai saskaitiet milzīgo dividenžu, procentu peļņas un citu finanšu instrumentu aizplūšanu no Centrāleiropas valstīm – mazāk turīgajām valstīm – uz Rietumeiropu – turīgākajām valstīm. Tomēr mēs vēlamies, lai šajā sadarbībā nebūtu zaudētāju, bet gan uzvarētāju.
Tieši Polija bija tā, kas veicināja vērienīgu atveseļošanas fondu, nodrošinot, ka šodienas reakcija uz enerģētikas, klimata pārmaiņu un postpandēmiskās pārveides problēmām ir atbilstoša vajadzībām. Lai ekonomikas izaugsme būtu spēcīga, dodot cerību un garantiju, ka miljoniem bērnu, sieviešu un vīriešu netiks atstāti vientuļi un pakļauti globalizācijas ietekmei. Par šiem jautājumiem mēs ar Eiropas Parlamentu runājām vienā balsī. Polija stingri atbalsta Eiropas vienoto tirgu. Mēs vēlamies stratēģisku autonomiju, kas stiprina 27 dalībvalstis.
Tāpēc Polija vai Vācija, Čehijas Republika un citas Centrāleiropas valstis veicina risinājumus, kas palielina Eiropas ekonomikas konkurētspēju četru pamatbrīvību īstenošanas garā. Preču, pakalpojumu, kapitāla un cilvēku pārvietošanās brīvība. Neveicinot nodokļu oāžu darbību, ko diemžēl joprojām dara dažas Rietumeiropas valstis, kuras šādā veidā izvairās no kaimiņvalstīm. Jā, dāmas un kungi, nodokļu oāzes, ko mēs Eiropas Savienībā pieļaujam, nozīmē, ka naudu paņem bagātākie. Vai tas ir godīgi? Vai tas palīdz uzlabot vidusslāņa vai vismazāk turīgo likteni? Vai tas atbilst Eiropas vērtību katalogam? Es par to ļoti šaubos.
Arī Polija un Centrāleiropa atbalsta vērienīgu paplašināšanās politiku, kas stiprinās Eiropu Rietumbalkānos. Tā pabeigs Eiropas integrāciju ģeogrāfiski, vēsturiski un stratēģiski. Mēs vēlamies ES globālos centienus un atbalstām spēcīgu Eiropas aizsardzības politiku ar struktūru, kas pilnībā atbilst NATO!
Šodien, kad Eiropas Savienības austrumu robeža ir organizēta uzbrukuma objekts, ciniski izmantojot migrāciju no Tuvajiem Austrumiem, lai to destabilizētu, tieši Polija ir tā, kas sniedz Eiropai drošību, darbojoties kā barjera kopā ar Lietuvu un Latviju, lai aizsargātu šo robežu. Un, stiprinot mūsu aizsardzības potenciālu, mēs stiprinām Eiropas Savienības drošību tradicionālākajā nozīmē. Stāvot šodien jūsu priekšā, es vēlos pateikties Polijas, Lietuvas un Latvijas dienestiem, kā arī visām Dienvideiropas valstīm, mūsu robežsargiem un uniformētajiem dienestiem par pūlēm un profesionalitāti, sargājot Savienības robežas.
Drošībai ir daudz dimensiju. Šodien, kad mūs visus skar gāzes cenu pieaugums, ir viegli redzēt, kādas var būt tuvredzības sekas energoapgādes drošības jautājumos. Gazprom politika un piekrišana Nord Stream 2 projektam jau ir izraisījusi rekordlielu gāzes cenu pieaugumu.
Lai gan šodien valstīs, kas dibināja Kopienas, uzticības līmenis Eiropas Savienībai ir krities līdz vēsturiski zemam līmenim, piemēram, Francijā tas ir 36 %, Polijā uzticība Eiropai joprojām ir visaugstākā līmenī. Vairāk nekā 85 % Polijas iedzīvotāju skaidri norāda: Polija ir un paliek Eiropas Savienības dalībvalsts. Mana valdība un parlamenta vairākums, kas stāv aiz tās, ir daļa no šī proeiropeiskā vairākuma Polijā.
Tas nenozīmē, ka poļi šodien neizjūt šaubas un bažas par pārmaiņu virzienu Eiropā. Šīs bažas ir redzamas un diemžēl arī pamatotas. Esmu runājis par to, cik lielu ieguldījumu Polija ir devusi Savienībai. Un diemžēl! Mēs joprojām dzirdam par dalījumu labākos un sliktākos. Pārāk bieži mums ir Eiropa, kurā valda dubultstandarti. Un tagad es pastāstīšu, kāpēc mums ir jālikvidē šis modelis.
Šodien visi eiropieši sagaida vienu lietu. Viņi vēlas, lai mēs stātos pretī problēmām, ko rada vairākas krīzes vienlaicīgi, nevis cits pret citu, meklējot vainīgos – vai drīzāk tos, kuri patiesībā nav vainīgi, bet kurus ir izdevīgi vainot. Diemžēl, redzot dažas ES iestāžu prakses, daudzi mūsu kontinenta iedzīvotāji šodien jautā sev: Vai tiešām pastāv vienlīdzība ārkārtīgi atšķirīgajos spriedumos un lēmumos, ko Brisele un Luksemburga pieņem attiecībā uz dažādām dalībvalstīm līdzīgos apstākļos, kas faktiski padziļina šķelšanos spēcīgās, vecajās un jaunajās ES dalībvalstīs, spēcīgajās un vājās, bagātajās un nabadzīgajās?
Izlikšanās, ka problēmas nepastāv, rada sliktas sekas. Iedzīvotāji nav akli, viņi nav kurli. Ja pašapmierinātie politiķi un ierēdņi to neredz, viņi pakāpeniski zaudēs uzticību. Un līdz ar viņiem uzticību zaudēs arī iestādes. Tas jau notiek, dāmas un kungi.
Politikai jābalstās uz principiem. Galvenais princips, ko mēs Polijā apliecinām un kas ir Eiropas Savienības pamatā, ir demokrātijas princips. Tāpēc mēs nevaram klusēt, kad mūsu valstij – arī šajā plenārsēžu zālē – uzbrūk negodīgā un neobjektīvā veidā. Spēles noteikumiem ir jābūt vienādiem visiem. Ikviena pienākums ir tos ievērot – arī iestādes, kas tika izveidotas ar šiem līgumiem. Tie ir tiesiskuma pamati.
Ir nepieņemami paplašināt pilnvaras, rīkoties, pamatojoties uz sasniegtiem faktiem. Nav pieņemami uzspiest savus lēmumus citiem bez juridiska pamata. Vēl jo vairāk ir nepieņemami šim nolūkam izmantot finanšu šantāžas valodu.
Es noraidu draudu, iebiedēšanas un piespiešanas valodu. Es nepiekrītu politiķu šantāžai un draudiem Polijai. Es nepiekrītu, ka šantāža kļūst par metodi, kā īstenot politiku attiecībā pret kādu dalībvalsti. Tā demokrātijas nedarbojas.
Mēs esam lepna valsts. Polija ir viena no valstīm ar visgarāko valstiskuma un demokrātijas vēsturi. Trīs reizes 20. gadsimtā par lielu upuru cenu mēs cīnījāmies par Eiropas un pasaules brīvību. 1920. gadā, kad izglābām Berlīni un Parīzi no boļševiku iebrukuma, tad 1939. gadā, kad pirmie iesaistījāmies slepkavnieciskā cīņā ar Vāciju un Trešo reihu, kas ietekmēja kara likteni, un visbeidzot 1980. gadā, kad “Solidaritāte” deva cerību gāzt vēl vienu totalitārismu – nežēlīgo komunistisko sistēmu. Eiropas pēckara atjaunošana bija iespējama, pateicoties daudzu tautu upuriem, taču ne visas no tām varēja gūt labumu.
Godātie deputāti. Tagad daži vārdi par tiesiskumu. Par tiesiskumu var daudz ko teikt, un katrs šo jēdzienu zināmā mērā izprot atšķirīgi. Tomēr es domāju, ka lielākā daļa no mums piekritīs, ka nevar runāt par tiesiskumu bez vairākiem nosacījumiem. Bez varas dalīšanas principa, bez neatkarīgām tiesām, bez principa, ka katrai varai ir ierobežota kompetence, un bez tiesību avotu hierarhijas ievērošanas.
Savienības tiesību akti ir prioritārāki par valstu tiesību aktiem – līdz pat statūtu līmenim un Savienībai piešķirtās kompetences jomās. Šis princips ir spēkā visās ES valstīs. Taču Konstitūcija joprojām ir augstākais likums. Ja iestādes, kas izveidotas ar Līgumiem, pārsniedz savas pilnvaras – dalībvalstīm ir jābūt instrumentiem, lai reaģētu.
Eiropas Savienība ir liels Eiropas valstu sasniegums. Tā ir spēcīga ekonomiska, politiska un sociāla alianse. Tā ir spēcīgākā un attīstītākā starptautiskā organizācija vēsturē. Taču Eiropas Savienība nav valsts. Valstis ir 27 Eiropas Savienības dalībvalstis! Valstis ir Eiropas suverēni – tās ir “līgumu saimnieki”, un tieši valstis nosaka Eiropas Savienībai uzticēto kompetenču apjomu. Līgumos mēs esam uzticējuši Savienībai ļoti plašas kompetences. Taču mēs neesam tai uzticējuši visu. Daudzas tiesību jomas joprojām ir nacionālo valstu kompetencē.
Mums nav šaubu par Eiropas tiesību aktu pārākumu pār valstu tiesību aktiem visās jomās, kurās dalībvalstis ir deleģējušas kompetenci Savienībai. Tomēr, tāpat kā daudzu citu valstu tiesas, Polijas tribunāls izvirza jautājumu par to, vai Tiesas monopols noteikt šo kompetenču uzticēšanas faktiskās robežas ir pareizais risinājums. Tā kā šo apjomu noteikšana iekļaujas konstitucionālajā jautājumā, kādam ir jāizsaka arī viedoklis par šādu jaunu, iespējamo kompetenču konstitucionalitāti, jo īpaši tad, kad Tiesa ievieš arvien jaunas ES iestāžu kompetences no līgumiem.
Pretējā gadījumā nebūtu jēgas iekļaut Līguma par Eiropas Savienību 4. pantu, kurā noteikts, ka Savienība respektē dalībvalstu politiskās un konstitucionālās struktūras. Nebūtu jēgas Līguma 5. pantu, kurā noteikts, ka ES var rīkoties tikai piešķirto pilnvaru robežās. Abi šie panti būtu bezjēdzīgi, ja neviens cits, izņemot Tiesu, nevarētu izteikties šajā jautājumā no valsts iekārtas konstitucionālā viedokļa.
Es apzinos, ka Polijas Konstitucionālā tribunāla nesenais spriedums ir izraisījis būtisku pārpratumu. Ja es pats dzirdētu, ka citas valsts Konstitucionālais tribunāls ir atzinis par spēkā neesošiem ES līgumus, es pats, iespējams, būtu pārsteigts. Bet galvenokārt es mēģinātu noskaidrot, ko tiesa patiesībā nolēma. Un tieši šim nolūkam es arī lūdzu vārdu šodienas debatēs. Lai iepazīstinātu jūs ar strīda patieso būtību. Nevis politiski motivētas pasakas par “Polexit” vai meli par iespējamiem tiesiskuma pārkāpumiem.
Tāpēc es vēlos jums izklāstīt faktus nākamajā runas sadaļā. Un, lai to izdarītu, vislabāk ir sniegt dažus citātus tieši: “[Valsts] tiesību sistēmā Savienības tiesību pārākums neattiecas uz Konstitūcijas noteikumiem – tieši Konstitūcija atrodas iekšējās tiesību sistēmas augšgalā.”
“Eiropas Savienības tiesību pārākuma princips (…) nevar apdraudēt Konstitūcijas augstāko spēku valsts tiesiskajā kārtībā.”
“Konstitucionālā tiesa var pārbaudīt ultra vires nosacījumu (…), proti, noteikt, vai Savienības iestāžu rīcība pārkāpj kompetences piešķiršanas principu, ja Savienības iestādes, struktūras, orgāni un aģentūras ir pārkāpušas savas pilnvaras tādā veidā, kas pārkāpj šo principu.”
“Šāda lēmuma rezultātā ultra vires akti nav piemērojami [dalībvalsts] teritorijā.”
“Konstitūcija aizliedz nodot pilnvaras tādā apmērā, kas nozīmētu, ka [valsts] nevar tikt uzskatīta par suverēnu un demokrātisku valsti.”
Es izlaidīšu dažus nākamos citātus, lai neaizņemtu pārāk daudz jūsu laika. Es pāriešu pie pēdējiem diviem.
“Konstitūcija ir Polijas augstākais likums attiecībā uz visiem tai saistošajiem starptautiskajiem nolīgumiem, tostarp nolīgumiem par kompetences nodošanu noteiktos jautājumos. Konstitūcijai ir prioritāte attiecībā uz spēkā esamību un piemērošanu Polijas teritorijā.”
Un pēdējais citāts: “Kompetences nodošana Eiropas Savienībai nedrīkst pārkāpt Konstitūcijas pārākuma principu un nedrīkst pārkāpt nevienu Konstitūcijas noteikumu.”
Es redzu jūsu sejās satraukumu, es saprotu, ka jūs tam nepiekrītat, vismaz daļēji, šajā palātā.. Bet es nesaprotu, kāpēc. Jo šie citāti ir no Francijas Konstitucionālās padomes, Dānijas Augstākās tiesas, Vācijas Federālās Konstitucionālās tiesas lēmumiem. Es izlaidu citātus no Itālijas un Spānijas tiesas. Savukārt citāti no Polijas tribunāla spriedumiem attiecas uz 2005. un 2010. gadu. Tātad pēc tam, kad Polija kļuva par Eiropas Savienības dalībvalsti. Doktrīna, ko mēs šodien aizstāvam, ir labi nostiprināta jau gadiem ilgi. Šāda valstu tiesu nostāja nav jauna. Es varētu citēt vēl desmitiem spriedumu Itālijā, Spānijā, Čehijā, Rumānijā, Lietuvā un citās valstīs. Es arī dzirdēju balsis, ka daži no šiem spriedumiem attiecas uz citām, mazāk nozīmīgām lietām. Tā ir taisnība – katrs spriedums vienmēr attiecas uz kaut ko citu. Bet – Dieva dēļ! – tiem ir viena kopīga iezīme: tie apstiprina, ka valstu konstitucionālie tribunāli atzīst savas kontroles tiesības. Kontroles tiesības! Tik daudz un vēl daudz vairāk! Kontrolēt, vai Savienības tiesības tiek piemērotas tām uzticēto pilnvaru robežās.
Tagad es veltīšu dažus teikumus Savienībai kā konstitucionālā plurālisma telpai. Godātie deputāti. Mūsu vidū ir valstis, kurās konstitucionālo tiesu nav, un valstis, kurās tās ir. Ir valstis, kuru konstitūcijās ir ierakstīta to klātbūtne Eiropas Savienībā, un ir valstis, kuru konstitūcijās tā nav ierakstīta. Ir valstis, kurās tiesnešus izvēlas demokrātiski ievēlēti politiķi, un ir valstis, kurās viņus izvēlas citi tiesneši. Konstitucionālais plurālisms nozīmē, ka ir vieta dialogam starp mums, mūsu valstīm un tiesību sistēmām. Šis dialogs notiek arī ar tiesu nolēmumiem.
Kā gan citādi tiesām būtu jāsazinās, ja ne ar saviem nolēmumiem? Tomēr nevar piekrist tam, ka valstīm tiek doti norādījumi un rīkojumi. Tas nav Eiropas Savienības mērķis. Mums ir daudz kopīga, mēs vēlamies, lai mums būtu arvien vairāk kopīga, taču starp mums ir atšķirības. Ja mēs vēlamies strādāt kopā, mums ir jāpieņem šīs atšķirības, mums tās ir jāpieņem, mums ir jāciena vienam otrs.
ES nesabruks tāpēc, ka mūsu tiesību sistēmas ir atšķirīgas. Šādi mēs esam darbojušies septiņas desmitgades. Iespējams, kādreiz nākotnē mēs veiksim izmaiņas, kas vēl vairāk tuvinās mūsu tiesību aktus. Taču, lai tas notiktu, ir nepieciešams suverēnu dalībvalstu lēmums.
Šodien mēs varam ieņemt divas nostājas: vai nu mēs varam piekrist visiem ārpustiesas, ārpuslīgumiskiem mēģinājumiem ierobežot Eiropas valstu, tostarp Polijas, suverenitāti, tādu iestāžu kā Eiropas Kopienu Tiesa kompetences paplašināšanai, “klusajai revolūcijai”, kas notiek, nevis pamatojoties uz demokrātiskiem lēmumiem, bet tiesas spriedumiem, vai arī mēs varam teikt: “Ja jūs vēlaties padarīt Eiropu par supervalsti bez nācijām, vispirms saņemiet visu Eiropas valstu un sabiedrību piekrišanu.”
Es vēlreiz atkārtošu: Polijas Republikas augstākais likums ir Konstitūcija. Tā ir svarīgāka par citiem tiesību avotiem. Neviena Polijas tiesa, neviens Polijas parlaments un neviena Polijas valdība nevar atkāpties no šī principa. Tomēr ir vērts uzsvērt arī to, ka Polijas tribunāls arī nesen pieņemtajā spriedumā nekad nav norādījis, ka Līguma par Eiropas Savienību noteikumi ir pilnīgi pretrunā Polijas Konstitūcijai. Gluži pretēji! Polija pilnībā ievēro Līgumus. Tieši tāpēc Polijas tribunāls norādīja, ka viena ļoti specifiska atsevišķu Līguma noteikumu interpretācija, kas izriet no nesenās Tiesas judikatūras, ir nesaderīga ar Konstitūciju.
Lai to noskaidrotu, es tagad savas runas nākamajā daļā pāriešu pie tā, lai izklāstītu riskus visai sociālajai sistēmai, kad tiesneša statusu apstrīd cits tiesnesis. Saskaņā ar Luksemburgas tribunāla interpretāciju Polijas tiesu tiesnešiem būtu pienākums piemērot Eiropas tiesību pārākuma principu ne tikai pār valsts normatīvajiem aktiem, kas nav apšaubāms, bet arī pārkāpt Konstitūciju un sava Konstitucionālā tribunāla spriedumus!
Pieņemot šādu interpretāciju, var tikt patvaļīgi atcelti miljoniem spriedumu, ko pēdējos gados pasludinājušas Polijas tiesas, un tūkstošiem tiesnešu varētu tikt atstādināti no amata. Miljoniem spriedumu! Tas var būt pretrunā neatkarības, nemainīguma, kā arī tiesību uz tiesu stabilitātes un noteiktības principiem, kas visi izriet tieši no Polijas konstitūcijas. Vai jūs nesaprotat, pie kā tas var novest?! Vai kāds no jums patiešām vēlas ieviest Polijā anarhiju, apjukumu un beztiesiskumu?
Tā sekas būtu Polijas pilsoņu tiesiskās aizsardzības konstitucionālā standarta būtiska pazemināšana un neiedomājams tiesiskais haoss. Neviena suverēna valsts nevar piekrist šādai interpretācijai. Piekrišana tai nozīmētu, ka Eiropas Savienība vairs nebūtu brīvu, vienlīdzīgu un suverēnu valstu savienība – un ka tā, izmantojot jau notikušu faktu metodi, pārvērstos par centralizēti pārvaldītu pusvaldību, kuras iestādes var uzspiest savām “provincēm” visu, ko tās uzskata par pareizu. Par to nekad netika panākta vienošanās. Par to mēs neesam vienojušies Līgumos. Noteikti ir vērts apspriest, vai Savienībai būtu jāmainās. Vai tai nevajadzētu izveidot lielāku budžetu? Vai mums nevajadzētu vairāk tērēt kopējai drošībai? Vai aizsardzības izdevumi nebūtu jāizslēdz no budžeta deficīta procedūrām?” To ierosina Polija! Vai mums nevajadzētu stiprināt savu noturību pret hibrīdapdraudējumiem, pret kiberdraudiem? Vai mums nevajadzētu labāk kontrolēt ieguldījumus stratēģiski svarīgās ekonomikas nozarēs? Kā taisnīgi un efektīvi finansēt enerģētikas un klimata pārmaiņas? Kā padarīt mūsu lēmumu pieņemšanas procesu efektīvāku? Ko mēs varam darīt, lai novērstu to, ka mūsu pilsoņi ES jūtas arvien vairāk atsvešināti? Svarīgus lēmumus nevajadzētu pieņemt, mainot tiesību aktu interpretāciju.
Eiropas integrācijas panākumi bija saistīti ar to, ka tiesību akti tika atvasināti no mehānismiem, kas saista mūsu valstis citās jomās. Mēģinājums mainīt šo modeli par 180 grādiem un uzspiest integrāciju ar juridiskiem mehānismiem ir atkāpšanās no pieņēmumiem, kas bija Eiropas Kopienu panākumu pamatā. Šodien šis process ir nonācis tādā stadijā, ka mums ir jāsaka: stop. Eiropas Savienības kompetencei ir robežas. Mēs vairs nedrīkstam klusēt, kad tās tiek pārsniegtas. Tāpēc mēs sakām JĀ Eiropas universālismam un NĒ Eiropas centrālismam.
Es – tāpat kā jūs visi šajā plenārsēžu zālē – esmu pakļauts demokrātiskai kontrolei. Šādā veidā mēs visi atskaitīsimies par visu savu rīcību. Es pārstāvu valdību, kas tika ievēlēta 2015. gadā un pirmo reizi Polijas vēsturē ieguva vienotu vairākumu. Tāpēc mēs esam uzsākuši vērienīgu sociālo reformu programmu. Polijas tauta izlēma: nākamajās vēlēšanās 2018., 2019. un 2020. gadā viņi demokrātiski novērtēja mūsu valdību. Ar augstāko vēlētāju aktivitāti vēsturē mēs ieguvām spēcīgāko demokrātisko mandātu vēsturē. Jau 30 gadus neviena partija nav sasniegusi tādu vēlēšanu rezultātu kā “Likums un taisnīgums”. Un tas notika bez ārvalstu atbalsta, bez lielo uzņēmumu atbalsta, bez pat ceturtdaļas ietekmes uz plašsaziņas līdzekļiem kā mūsu konkurentiem, kas veidoja Poliju pēc 1989. gada. Mums tiek paternālistiski stāstīts par demokrātiju, tiesiskumu, par to, kā mums jāveido sava dzimtene, ka mēs izdarām nepareizu izvēli, ka esam pārāk nenobrieduši, ka mūsu demokrātija esot “jauna”, – tas ir liktenīgs naratīvs, ko daži piedāvā.
Polijai ir senas demokrātijas tradīcijas. Patiešām, arī “Solidaritātes” tradīcija. Sankcijas, ekonomiski spēcīgāko valstu represijas pret tām valstīm, kuras joprojām cīnās ar mantojumu, kas saistīts ar atrašanos “dzelzs priekškara” nepareizajā pusē, – tas nav pareizais ceļš. Mums visiem ir jāatceras sekas. Polija respektē Eiropas Savienības principus, bet tā neļausies iebiedēt. Polija sagaida par šo jautājumu dialogu.
Lai uzlabotu šā dialoga procesu, ir vērts ierosināt institucionālas izmaiņas. Pastāvīgam dialogam varētu izveidot Tiesas palātu, kurā būtu dalībvalstu konstitucionālo tiesu iecelti tiesneši, saskaņā ar pārbaudes un līdzsvara principu. Šodien es jums iesniedzu šādu priekšlikumu. Galīgais lēmums ir jāpieņem demosam un valstīm, bet tiesām vajadzētu būt šādai platformai, lai rastu kopēju viedokli.”
Par demokrātijas deficīta fenomenu tiek runāts jau gadiem ilgi. Un šis deficīts ir kļuvis aizvien lielāks. Tomēr nekad agrāk tas nav bijis tik redzams kā pēdējos gados. Arvien biežāk tiesu iestāžu aktīvisma dēļ lēmumi tiek pieņemti aiz slēgtām durvīm, un tas apdraud dalībvalstis. Un arvien biežāk tas tiek darīts bez skaidra pamatojuma līgumos, bet ar to radošu pārinterpretāciju. Un – bez reālas kontroles. Un šī parādība jau gadiem ilgi pieaug.
Nobeigumā, godājamie deputāti, mums ir jāatbild arī uz jautājumu, kur Eiropa gadsimtu gaitā ir guvusi savas priekšrocības. Kas padarīja Eiropas civilizāciju tik spēcīgu. Vēsture atbild šādi: mēs kļuvām vareni, jo bijām visdaudzveidīgākais kontinents uz planētas. Nīls Fergusons raksta: monolītās Austrumu impērijas slāpēja inovācijas, bet kalnainajā, upju pārvāktajā Eirāzijas rietumu daļā daudzas monarhijas un pilsētvalstis radoši sacentās un pastāvīgi sazinājās savā starpā. Tādējādi Eiropa uzvarēja, panākot līdzsvaru starp radošu konkurenci un komunikāciju. Starp konkurenci un sadarbību. Šodien mums atkal ir vajadzīgi abi.
Godātie deputāti. Es vēlos stipru un lielu Eiropu. Es vēlos Eiropu, kas cīnās par taisnīgumu, solidaritāti un vienlīdzīgām iespējām. Eiropu, kas spēj stāties pretī autoritāriem režīmiem. Eiropu, kas par prioritāti izvirza jaunākos ekonomiskos risinājumus. Eiropu, kas ciena kultūru un tradīcijas, no kurām tā ir izaugusi. Eiropa, kas apzinās nākotnes izaicinājumus un strādā pie labākajiem risinājumiem visai pasaulei. Tas mums ir liels uzdevums. Mums visiem, dārgie draugi. Tikai šādā veidā Eiropas iedzīvotāji sevī atradīs cerību uz labāku rītdienu. Viņi atradīs sevī gribu rīkoties un gribu cīnīties. Tas ir grūts uzdevums. Bet uzņemsimies to. Uzņemsimies to kopā. Lai dzīvo Polija, lai dzīvo suverēnu valstu Eiropas Savienība, lai dzīvo Eiropa, vislielākā vieta pasaulē!
Liels paldies.
Tulkojis Twitter lietotājs @Cosmix
