Iedomājieties, ka valsts, kurā dzīvojam, būtu divas reizes lielāka nekā šobrīd, un mūsu būtu nevis 1,9 milj., bet 4,6 milj. Pašlaik tas izklausās diezgan neparasti, bet Latvijas dibināšanas laikā tā bija visai aktuāla doma. Runa ir par Latvijas-Lietuvas kopvalsts ideju. Ideju, kuras aizstāvis bija Rainis. Jā, tas pats Rainis, kuru kreisie liberāļi cenšas padarīt par tautību noliedzošu kosmopolītu, kaut gan šāds raksturojums nemaz neatbilst patiesībai. Tomēr šoreiz nevis par Raini kā personību, bet gan viņa Latvijas-Lietuvas kopvalsts ideju.
Jau 1916.g. vasarā Šveicē pēc Raiņa iniciatīvas notika latviešu-leišu konference, kurā sprieda par abu tautu tuvināšanās nepieciešamību. Tajā Rainis pauda savus argumentus par labu idejas īstenošanai. Lai arī no šī notikuma mūs šķir jau gadsimts, šīs tēzes nav zaudējušas savu spēku un nozīmi.
- Mums nav iemeslu neapvienoties ar savu brāļu tautu. Esam cēlušies no vienām saknēm un kopības. Lai arī dažādā vēstures pieredze nošķīra latviešus un lietuviešus atšķirīgos valstiskos elementos un iezīmēja divus nāciju veidošanos ceļus, nav zudusi mūsu kopības apziņa. Bet no tās izriet arī vienotas intereses. Nav iemeslu, kādēļ tautām, kas agrāk runājušas vienā valodā, ārēju apstākļu iespaidā nošķirtas, neapvienoties tagad, kad tas iespējams. Mums jāatdod parāds sev un vēsturei. Turklāt netrūkst vēsturnieku, kas uzskata, ka citādas vēstures gaitas gadījumā senbaltu ciltis tik un tā apvienotos vienotā valstiskumā.
- Rainim aizrādīja, ka apvienošanās ar lietuviešiem kavētu latviešu attīstību leišu zemā izglītības līmeņa, zemās lasītprasmes dēļ. Šis arguments neizturēja kritiku Raiņa priekšā, kurš atsaucās uz Latgales piemēru. Proti, Latgales latviešu izglītības līmenis nebija augstāks par lietuviešu, tomēr tas nebija iemesls noraidīt Latgales iekļaušanu topošajā Latvijas valstī.[1] Ja ir šāds precedents, tad jājautā, ar ko lietuvieši atšķīrās no Latgales latviešiem? Ne jau birokrātu sastādītās ciparu tabulās un statistikā par tautas izglītības līmeni slēpjas valsts būtība. Nebūt nē. Tā ir izpratnē par kopīgām saknēm un kultūru.
- Rainis, tāpat kā ģenerālis Radziņš, uzskatīja, ka vienota latviešu-lietuviešu valsts būtu daudz stiprāka nekā katra atsevišķi un mūs padarītu par nozīmīgu politisko spēku ārpolitikā. Ģenerālis Radziņš norādīja, ka tādējādi mazinātos arī Krievijas ietekme reģionā, jo Latvijas-Lietuvas kopvalsts radītu pamatu turpmākai Intermarium savienības izveidei, kas ir ģeopolitiska nepieciešamība mūsu reģionā. Krievija vairs nevarētu veidot attiecības ar katru valsti atsevišķi un piekopt “skaldi un valdi” principu.
Rainis ir tikai viens no panbaltisma idejas aizstāvjiem – idejas, kas mūsdienās ir nepelnīti aizmirsta, taču vēl pirms gadsimta bija ļoti izplatīta gan latviešu, gan leišu domātāju aprindās. Šeit būtu jāmin Atis Kronvalds, Jons Šļūps, Eduards Volteris, Jānis Rīteris un Jūlijs Bračs. Katrs no viņiem deva savu ieguldījumu abu tautu tuvināšanā – darbā, kas jāturpina arī šodien.
[1] Te vēl varētu piebilst – tas, ka vēsturiski vācu ietekmē Latvijā bija augstāks izglītības līmenis, ir mūsu priekšrocība – mums tika dots ierocis, ar ko mēs sakāvām pašus vāciešus un arī varējām uzņemties zināmu kultūras līderību reģionā.
Edvarts Krusts
