Pretēji plaši izskanējušajām Satversmes tiesas spriedumam un tās priekšsēdētājas Sanitas Osipovas pārdomām par tautu kā suverēna tiesībām, Satversmes tiesas tiesnesis ir paudis savas atsevišķās domas Satversmes tiesas lietā Par Darba likuma 155. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 110. panta pirmajam teikumam.[1]
Saskaņā ar A. Laviņu, Satversmes tiesa, pirmkārt, ir paplašinājusi apstrīdētās normas mērķi un, otrkārt, ietiekusies demokrātiski leģitimēta likumdevēja darbības sfērā. A. Laviņš uzsver, ka apstrīdētā norma tika pieņemta, nostiprinātu vīrieša kā tēva lomu bērnu audzināšanā. To nosaka arī Eiropas Savienības direktīvas, kas pauž, ka paternitātes atvaļinājuma mērķis ir veicināt to, lai bērna aprūpes pienākumi tiktu vienlīdzīgāk sadalīti starp sievietēm un vīriešiem un lai tiktu radīti tādi apstākļi, kuros jau agri veidojas saikne starp tēvu un bērnu.
“ (..) apstrīdētā norma nepārprotami noteic, ka tiesības uz tajā paredzēto atvaļinājumu ir bērna tēva individuālas, citiem nenododamas tiesības. Bērna tēva atvaļinājums un ar to saistītais paternitātes pabalsts ir mērķēts sociālais atbalsts vienam no vecākiem – bērna tēvam. Pieteikuma iesniedzēja bērna tēvam paredzēto atvaļinājumu ir kļūdaini kvalificējusi kā sociālu atbalstu ģimenei, kas tādējādi pienākas arī viņas ģimenei.”
Satversmes tiesas spriedums arī rada praktiskas problēmas: “Šobrīd darba devējam ir uzlikts tāds pienākums, kuru tam faktiski nav iespējams izpildīt. Proti, darba devējam, lai tas varētu piešķirt darbiniecei – bērna mātes partnerei – apstrīdētajā normā paredzēto paternitātes atvaļinājumu, ir jānoskaidro, vai darbinieces partnerei ir piedzimis bērns.”
Iespējams, ka būtiskākā ir atziņa par to, ka Satversmes tiesa ir pārsniegusi savas pilnvaras kā tiesa, lemjot par politisku jautājumu: “(..) ar jautājumiem, kuru izlemšanai nav noteikti pietiekami stingri juridiskie standarti, bet kuros izdarāmie secinājumi pārsvarā ir atkarīgi no politiskās lietderības, jālemj demokrātiski leģitimētiem, politiskiem valsts orgāniem, pirmām kārtām – likumdevējam. (..) Tiesu vara nav demokrātiskā pilsoņu vairākuma vēlēta vara, un tādēļ tai nekādā ziņā nepiemīt demokrātiska leģitimācija īstenot politiskus apsvērumus. (..) Tiesa, nodrošinot Satversmē ietverto vērtību aizsardzību, nedrīkst pārkāpt to robežu, aiz kuras sākas tiesībpolitiski apsvērumi un likumdevējam demokrātiski leģitīmi nodotā kompetence. Atbilstoši varas dalīšanas principam izšķiršanās par politiski lietderīgāko risinājumu ir likumdevēja uzdevums.”
A. Laviņš atsaucas arī uz Civillikumu, kas nosaka, ka “par ģimeni ir atzīstami tikai laulātie un viņu bērni, kamēr tie dzīvo vienā saimniecībā ar vecākiem. Tātad normatīvais akts, kura uzdevums ir citstarp definēt ģimenes jēdzienu, precīzi noteic, ka ģimene ir balstīta uz laulību. Civillikuma noteikumiem ir arī tāda vērtība, ka tie atklāj šobrīd tiesiskajā sistēmā pastāvošu tiesisku ideju par to, kāda personu kopdzīves jeb savienības forma vispār ir pieļaujama gan no tiesiskā, gan morāles normu un ētikas vērtību skatpunkta arī tad, ja personas izvēlējušās veidot faktisku kopdzīvi bez laulības noslēgšanas.”
Visbeidzot: “par to, kāds ir atbilstošākais ģimenes tiesisko attiecību noregulējums mūsdienu Latvijā, balstoties uz sabiedrībā vispārpieņemtajām morāles normām un ētikas vērtībām, kā arī vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes normām, ir tiesīgs lemt vienīgi pats Latvijas suverēns – nepastarpināti vai ar demokrātiskās vēlēšanās ievēlēta valsts orgāna – parlamenta – starpniecību.”
Šīs atziņas ir klajā pretrunā ar manabalss.lv un LGBT kustībai pietuvināto juristu regulāri atkārtoto tēzi, ka par ģimenes tiesisko attiecību regulējumu tauta kā suverēns nav tiesīgs lemt.
Būs interesanti vērot mediju atvērtību pret Satversmes tiesas tiesneša A. Laviņa atsevišķo viedokli, ņemot vērā, ka Satversmes tiesas priekšsēdētājai S. Osipovai tiek nodrošināts visai regulārs raidlaiks sava individuālā pasaules uzskata popularizēšanai.
Kurts Bruševics
[1] Satversmes tiesas tiesneša Alda Laviņa atsevišķās domas lietā Nr. 2019-33-01 “Par Darba likuma 155. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 110. panta pirmajam teikumam”
https://www.vestnesis.lv/op/2021/7.9
