Krievijas karš un genocīds pret ukraiņiem daudziem ir radījis iekšēju cīņu pret arvien pieaugošām naida un dusmu jūtām pret okupantu necilvēkiem. Mēs visi sevi uzskatām
Kara situācija ir brīdis, kurā izbeigt visas nesvarīgās blakus tēmas un vienoties par būtisko. Taču Latvijā tas šobrīd nav iespējams, jo būtiska ietekme ir ksenofīliem.
Krievija kārtējo reizi apliecinājusi savu būtību, iebrūkot Ukrainā. Putins un Kremļa ideologi noliedz ukraiņu kā tautas esamību un Ukrainas valstiskumu, tādējādi uz propagandas altāra upurējot
Krievijas karš pret Ukrainu ir eskalējies (vēlreiz atgādinu, ka tas notiek jau astoņus gadus), un izskan labi domāti un sirdi sildoši aicinājumi visa politiskā spektra
Pārlasot latviešu nacionālo domātāju atziņas pirms teju gadsimta, nākas secināt, ka nekas daudz nav mūsu tautā un valstī mainījies. Te arī ir konservatīvisma priekšrocība –
Pēc Krievijas ilgu laiku gatavotā iebrukuma pagāja tikai burtiski divas dienas, kurās latviešu tauta šķita esam vienota taisnīgās dusmās, kas beidzot varētu aizvest līdz izlēmīgai
Gunārs Astra nav miris, bet gan dzīvo. Kā tas ir iespējams? Vai tad pīšļi jau raušas ārā no zemes? Kā labi parāda nesenais tracis ap
Latvijai vajag vīrišķību. Vīrišķību Latvijai vajag vairāk kā pareizās teorijas. Vīrišķība ir aktīvais spēks, kas tautu padara par vēstures dalībnieku, nevis tās objektu. Spēks, kas
Reti kuras nācijas vēsture ir tik izteikti tautas vēsture kā tas ir latviešiem. Mūsu vēsturē trūkst karaļu, filozofu vai valsts vadošās lomas. Tā vietā ir
Atskatoties uz nesenajiem Gobzema sasauktajiem protestiem, neviļus nāk prātā teiciens par Ļeņinu, kurš 1917.g. ieradās Krievijā un paņēma rokās zemē nomesto varu. Protams, tā laika
“Austošā Saule” ir latviešu etnonacionālistu kopiena, kuras biedrus un atbalstītājus vieno apņēmība aizstāvēt savas tautas intereses un izpratne par nepieciešamību pēc nepiekāpīga latviešu nacionālisma atjaunošanas.
Neesi atkarīgs no sociālo tīklu starpniecības – saņem “Austošās Saules” ziņu apkārtrakstu savā e-pastā.
