Mūsu paaudzes acu priekšā dzimušās ukraiņu nācijas astoņus gadus ilgā pretošanās Krievijas okupantiem un draudošā kara eskalācija liek atskatīties gadsimtu senā pagātnē, kad ukraiņi pirmo reizi mēģināja sev iegūt valstisko neatkarību. Pagātnes notikumi mums daudz var iemācīt par šodienu – arī par latviešu nācijas lomu daudz lielāku tautu likteņos.
1. Ukrainas neatkarības cīņu sākums un Ukrainas Centrālā Rada
Krievijas impērijas sabrukuma posmā aktivizējās apspiesto tautu atbrīvošanās kustība. Starp tām jāmin baltieši, Aizkaukāza un Vidusāzijas tautas un citas. Arī ukraiņi izvirzīja savas neatkarības prasību. Ukrainas teritorija bija sašķelta – daļa pirms Pirmā pasaules kara atradās Krievijas impērijā, bet cita daļa – Austroungārijā.[1]
1917. gada martā Kijevā tika izveidota Ukrainas Centrālā rada (UCR), kas izvirzīja prasību pēc autonomijas. Tas noveda pie konflikta ar Krievijas Pagaidu valdību, tāpēc tika uzsākta ukraiņu nacionālā karaspēka formācija. Tās atamans (komandieris) bija ģenerālis Pāvels Skoropadskis. Pēc 1917. gada lielinieku apvērsuma varu atsevišķos Ukrainas apgabalos sāka pārņemt lielinieki. Tomēr vairumā teritorijas noteicēja bija UCR, kura 7. novembrī (pēc jaunā stila – 20. novembrī) pasludināja neatkarīgas Ukrainas Tautas Republikas (UTR) izveidi. Tā būtu saistīta ar Krieviju federatīvi, bet lielinieku valdība netika atzīta.[2] Tomēr riebums pret lielinieku varu izraisīja lūzumu ukraiņu domāšanā – tradicionālais uzskats par federāciju ar Krieviju tika aizstāts ar pilnīgas neatkarības idejām. Atšķirīgie uzskati kā panākt šo mērķi, kā arī Ukrainas pievilcība tās resursu un stratēģiskā novietojuma dēļ, noveda pie vienas no haotiskākajām epizodēm Krievijas pilsoņu karā.[3] UCR laikā arī aizsākās UTR sakāves cēloņi. Sociālistu valdība, kuras sākotnējais mērķis bija autonomija sarunu ceļā ar Krieviju, uzskatīja, ka tai nav nepieciešama sava spēcīga armija, bet gan “visu regulāro armiju likvidācija”, lai tās aizstātu ar tautas miliciju.[4]
Harkovā 11.-12. (24-25) decembrī proklamēja Ukrainas Padomju Republiku (UPR). 1918. gada janvārī un februārī sākās lielinieku uzbrukums. Tika ieņemta Ukrainas lielākā daļa un 8. februārī no Kijevas tika patriektas Simona Petruļas UCR vienības. Kaujā tika iznīcinātas daudzas izlases vienības, piemēram, Studentu bataljons, bet 5000 iedzīvotāji tika nekavējoties nošauti. 9. (22.) janvārī UCR pasludināja pilnīgu UTR neatkarību un 27. janvārī (9. februārī) noslēdza miera līgumu ar Vāciju. Vācija un Austroungārija sāka sniegt UTR militāro atbalstu apmaiņā pret pārtikas piegādēm. 19.-27. februārī 50 000 vīru liels karaspēks iegāja Ukrainā, 1. martā ieņemot Kijevu. Pēc tam Kijevā un Krimā iegāja arī 15 000 vīru lielais UTR karaspēks.[5]
2. Hetmanāta periods
UTR neatkarību atzina Austroungārija, Vācija, Bulgārija, Turcija, Francija, Lielbritānija un Beļģija. Taču faktiski Ukrainā bija nodibinājies Centrālvalstu okupācijas režīms. Kad 25. aprīlī UCR protestēja pret karatiesu ieviešanu, vācieši formāli likvidēja UCR. Tā nepakļāvās un izsludināja jaunu konstitūciju, kas bija politiski kreisa. Tāpēc labējie spēki 29. aprīlī realizēja apvērsumu. Hetmanis Pāvels Skoropadskis kļuva par provācisku diktatoru.[6] Režīmu atbalstīja uzņēmēji, turīgie zemnieki, lielie īpašnieki un birokrāti, kas bija noguruši no revolūcijas un haosa. Arī vācieši bija ieinteresēti stabilās pārtikas piegādēs. Jaunā valsts balstījās uz monarhisma, republikānisma un diktatūras principiem ar uzsvaru uz privātā īpašuma neaizskaramību. Skoropadskis bija kazaku pēctecis, viens no lielākajiem zemes īpašniekiem Ukrainā un savu karjeru veidojis cara laikā. Viņš sasauca zemes īpašnieku kongresu Kijevā, kur 6500 delegātu entuziastiski atbalstīja viņu, lai “glābtu Ukrainu no haosa un bezlikumības”.[7]
Tika atcelti tādi UCR lēmumi kā lielo īpašumu nacionalizācija un veidots jauns sociālais slānis – kazaki. Skoropadskis cerēja, ka turīgie zemnieki veidos sociālo atbalsta bāzi viņa režīmam. Hetmanis pats paturēja tiesības izdot visus likumus, veidot ministru kabinetu, kontrolēt ārpolitiku un armiju, un valdīt kā augstākajam tiesnesim valstī. Vienlaikus patiesā vara joprojām piederēja vāciešiem.[8] Nevar noliegt režīma panākumus tādā jomā kā izglītība – tika izdotas miljoniem grāmatu ukraiņu valodā un nodibinātas ap 150 jaunām ukraiņu ģimnāzijām. Tika dibinātas nacionālais arhīvs, bibliotēka un zinātņu akadēmija.[9]
3. Direktorāts
Vairums politiski aktīvo ukraiņu Hetmaņa režīmu noraidīja un nepiedalījās tā pārvaldē. Tāpēc Hetmanis bija spiests veidot ne-ukrainisku krievu birokrātu valdību, ko viņam daudzi pārmeta.[10] Pret Hetmaņa režīmu veidojās liberālo un nacionālistisko ukraiņu opozīcija – Ukraiņu Nacionālā valsts savienība Vinnišenko vadībā, Zemstvas visukrainas savienība Petļuras vadībā.[11] Pret šo režīmu cīnījās arī lielinieki un ukraiņu zemnieku partizāni ar anarhista Nestora Mahno komandētajām vienībām, tomēr režīmu atzina arī Somija, Polija, Rumānija, Šveice, Dānija, Holande, Norvēģija, Persija, Grieķija un Zviedrija.
Rudenī, sabrūkot Vācijas un Austroungārijas Impērijām, mainījās režīma politiskā orientācija. Tika izveidots t.s. Direktorāts, kas bija vērsts uz sadarbību ar Antantes lielvalstīm. Provāciskā aristokrāta Skoropadska vietā priekšgalā nostājās Volodimirs Vinnišenko. Karaspēka komandieris bija S. Petļura, kurš 14. decembrī ieņēma Kijevu, gāza hetmaņa varu un proklamēja t.s. Otro Ukrainas Tautas Republiku. Tai 1919. gada janvārī pievienojās 1919. gada 19. oktobrī proklamētā Rietumukrainas Tautas Republika, kas līdz pat 1919. gada jūlijam ar Poliju karoja par Ļvovu un Austrumgalīciju.
Direktorija bija apņēmusies ekspropriēt valsts, baznīcas un lielos privātos īpašumus zemnieku vajadzībām, balansējot starp jaunu kārtību un revolūciju. Mērenie sociālisti vēlējās parlamentāru valsti, bet radikāļi – valsti, kas balstītos uz padomēm. Tādi radikāļi kā Vinnišenko uzskatīja, ka ukraiņu nacionālajās interesēs būtu pārņemt Padomju Krievijas sistēmu. Savukārt tādi līderi kā Petļura atgādināja, ka šādi sociālie eksperimenti noveda pie UCR krišanas.[12]
16. janvārī UTR pieteica karu Padomju Krievijai, kas drīz vien pārgāja pretuzbrukumā, 5. februārī atkal ieņēma Kijevu un izspieda no Krimas britu un franču vienības.[13] Direktorijas armija bija ar vāju morāli un slikti sagatavota. Boļševiku aģitacijas rezultātā tās skaits samazinājās no 100 000 līdz 25 000 karavīru, kas sastāvēja no grūti kontrolējamiem partizāniem.[14] 1919. gads bija totālas anarhijas laiks Ukrainā. Tās teritorijā darbojās 6 dažādas armijas. Viena gada laikā Kijevu ieņēma 5 dažādas armijas. Komunikācija ar ārpasauli sabruka, pilsētas un reģioni bija frontes līniju sadalīti. Pilsētas iztukšojās, jo cilvēki meklēja glābiņu no bada laukos.[15] Pogromos tika nogalināti ap 35 000 – 50 000 ebreju.[16] Visā Ukrainā sākās zemnieku pretestības kustība, kas bija neapmierināta ar kara komunisma politiku, bet vasarā lieliniekiem uzbruka Deņikina spēki, kas ieņēma Kijevu. Kad tika sagrauti Deņikina spēki, gandrīz visa Ukrainas teritorija 1919. gada decembrī – 1920. gada martā atkal nonāca lielinieku rokās. S. Petļura noslēdza vienošanos ar Poliju un 1920. gada 26. aprīlī veica kopīgu uzbrukumu ar poļiem pret lieliniekiem. 7. maijā tika ieņemta Kijeva, poļi sasniedza Dņepras upi, taču maija beigās sākās Sarkanās armijas pretuzbrukumus. Fonte tika pārrauta un poļi atkāpās, līdz augustā Sarkanā armija jau karoja pie Varšavas, kur poļi to sīvās kaujās apturēja.[17]
1920. gada martā Rīgā notika poļu-padomju miera līguma sarunas, kas izšķīra Ukrainas likteni. 1920. gada 20. novembrī Petļura likvidēja Direktoriju. Līdz UTR sabrukumam to bija atzinusi Ungārija, Čehoslovākija, Vatikāns, Baltijas valstis, Dancigas brīvpilsēta, Tautu Savienība un Argentīna. UTR karaspēks militāro pretestību turpināja līdz 1921. gadam, bet tad atkāpās uz Poliju, kur tika internēts.[18]
Brīvības cīņu rezultāts UTR beidzās ar neveiksmi. Ukraina palika sadalīta starp PSRS (23,2 miljonu ukraiņu), Poliju (5,5 miljonu ukraiņu), Rumāniju (800 000) un Čehoslovākiju (500 000). Petļura līdz 1923. gada beigām vadīja UTR valdību Polijā, no 1924. gada – Parīzē, kur viņu 1926. gadā nogalināja padomju aģents. UTR trimdas valdība turpināja darbību Andrija Ļivicka vadībā.[19]
4. Latvieši UTR cīņā par neatkarību
Arī latvieši dienēja UTR bruņotajos spēkos, ieņemot augstus amatus. UTR bija nokļuvuši arī tūkstošiem latviešu bēgļu. Daudzi latviešu karavīri dienēja hetmaņa Skoropadska armijā un Direktorāta armijā. Ievērojamākais no latviešu virsniekiem UTR armijā bija Pēteris Radziņš, kurš 1918. gada martā-novembrī ieņēma Ģenerālštāba Organizācijas-apmācības daļas priekšnieka amatu. Jānis Ceplītis bija UTR armijas Ģenerālštāba Operatīvās daļas priekšnieks, Pēteris Miķelsons – Galvenās artilērijas pārvaldes Inspekcijas nodaļas priekšnieks, Vilhelms Kloniņš – administratīvais pulkvedis, galvenās intendantūras pārvaldes naudas un norēķinu valdes priekšnieks utt.[20]
Starp jaunizveidoto UTR un Latviju izveidojās visai cieša sadarbība. Ukraiņi cerēja caur Latvijiu saņemt resursus 200 000 vīru lielai armijai. Ukraiņi Baltijas valsts uztvēra kā sabiedroto arī pret Polijas hegemonijas tieksmēm.[21] Latvijas attieksme bija pakārtota Polijas nostājai, bieži vien mēģinot atklāti nedemonstrēt savas simpātijas Ukrainai.[22] Tomēr 1920. gada Augusta Baltijas valstu konferencē piedalījās arī UTR pārstāvji. Starp lēmumiem bija arī militārās aizsardzības konvencijas izstrāde, ko 1920. gada septembrī uzsāka izstrādāt dalībvalstu militāro pārstāvju padome. UTR sarunās pārstāvēja pulkvedis Daņiļčuks un apakšpulkvedis Maksims Didkovskis. Projekts oktobrī bija izstrādāts starp visām dalībvalstīm, bet dzīvē nekad nestājās spēkā.[23] Latvijas attiecības ar UTR izbeidzās starp 1920. un 1921. gadu, kad tā bija spiesta rēķināties ar Ukrainas teritorijā reāli pastāvošo varu, lai saglabātu labas attiecības ar Padomju Krieviju un saglabātu iespējamību atgriezties dzimtenē tūkstošiem latviešu bēgļu.[24]
5. Secinājumi
Posms pēc Pirmā pasaules kara iezīmēja Austrumeiropas nacionālo grupu neatkarības centienu piepildījumu, kas bija panākams pamatā ar militāriem līdzekļiem. Lai arī ukraiņi ir viena no lielākajām Eiropas nācijām, kas turklāt visilgāk cīnījās par savu neatkarību pēc Pirmā pasaules kara, tā nerealizēja savas pašnoteikšanās tiesības. Tiek uzskatīts, ka ukraiņi bija spiesti būvēt savu valsti ātrāk, nekā viņi bija uzbūvējuši savu nāciju. Cara režīma apspiestība un vāja sociālā bāze nenodrošināja nepieciešamos apstākļus neatkarības iegūšanai. Ukrainai joprojām bija spēcīgas saiknes ar Krieviju, turklāt inteliģence, kas bija neaktarības kustības virzītājspēks, bija ideoloģiski sašķelta.[25] Militārajā ziņā pilsoņu karš radīja lielāko haosu, kāds ir piedzīvots Eiropas mūsdienu vēsturē, tāpēc politiskā elite, kas bija ideoloģiski neviendabīga, nebija spējīga izveidot spēcīgu armiju, kas spētu aizsargāt Ukrainas neatkarību. Sarkanā armija bija daudz labāk motivēta un apgādāta, kā arī ar apņēmīgāku un izlēmīgāku politisko vadību.
Šodien ukraiņu nācija ir vienota un noturējusi savu valsti pret Kremļa provokācijām un lienošo okupāciju. Tā joprojām atrodas ģeopolitiski vārīgā pozīcijā un tās attīstību ir kavējušas PSRS okupācijas desmitgades un postpadomju koruptīvie režīmi, taču nekas vairs nevar salauzt ukraiņu nacionālo garu un gribu pēc savas valsts.
Raivis Zeltīts
[1]Ēriks Jēkabsons. Latvijas attiecības ar Ukrainas Tautas Republiku (1919-1921). Latvijas Vēsture, 4(52)., 2003., 56.lpp
[2]Turpat, 57.lpp
[3]Subtelny, Orest. Ukraine. A History. Third Edition. Toronto: University of Toronto Press. 1988. 355.p
[4]Rukas, Andriy. The Army and Independence. Why the Baltic States succeeded in defending their states in 1917-20 while Ukraine failed. http://ukrainianweek.com/History/77266 Skatīts. 2014.12.03.
[5]Jēkabsons.., 57. lpp
[6]Turpat…,
[7]Subtelny… 355-356. lpp
[8]Turpat… 356. lpp
[9]Turpat… 357. lpp
[10]Turpat… 356. lpp
[11]Turpat… 358. lpp
[12]Turpat… 361. lpp
[13]Jēkabsons., 57.lpp
[14]Subtelny… 362.lpp
[15]Turpat… 359. lpp
[16]Turpat… 363.lpp
[17]Jēkabsons… 57.lpp
[18]Turpat…, 58.lpp
[19]Turpat…,
[20]Turpat…, 59-60. lpp
[21]Turpat…, 61-62. lpp
[22]Turpat…, 64. lpp
[23]Turpat…, 66.lpp
[24]Turpat…, 68. lpp
[25]Subtelny…, 377. lpp
