“Black Lives Matter” (BLM) grautiņi un to pavadošā “atcelšanas kultūra” pagājušajā vasarā satricināja Rietumus. Šo notikumu atskaņas Latvijā šobrīd citā formā izjūt tie, kuru vārda brīvība tiek cenzēta vai pret kuriem vēršas kreiso interneta “mobingotāju” pūlis. Un, kaut arī par “kultūrkariem” jau ilgu laiku esmu bijis “saucējs tuksnesī”, tomēr šo procesu straujais temps bija negaidīts visiem, arī man. Un tie ir būtiski vairāku iemeslu dēļ.
Pirmkārt, viedokļi, kuru pastāvēšanas tiesības tiek noliegtas kā tādas, ir raksturīgi sabiedrības vairākumam, bet pirms dažām desmitgadēm pat neraisītu domas par “naida kurināšanu”. Protams, var atsaukties uz “progresu”, bet faktiski ir runa par nedemokrātisku sabiedrības mazākuma spiedienu pret sabiedrības vairākumu. Lai šis spiediens nepārvērstos tāda vai cita veida represijās, ir nepieciešama sabiedrības vairākuma nelokāma pretreakcija, pieturoties pie Satversmes 100. pantā noteiktajiem principiem.
Otrkārt, par spīti šo procesu ietekmei, nav izvērsta nopietna analīze par “kultūrkaru” saknēm – no kurienes nāk šīs revolucionārās idejas un kustības, kas ASV ir sašķēlušas līdz stadijai, ko vairākums amerikāņu sauc par “auksto pilsoņu karu”? Un kas ir tie, kas šīs idejas nekritiski mēģina pārnest uz Latviju, kur ir pilnīgi cits vēsturiskais konteksts? Tie ir ļoti svarīgi jautājumi.
Iedziļinoties šo ideju un kustību ciltsrakstos, lasītājs pārliecināsies, ka tas, kas agrāk šķita kā īpatnējas ASV un Rietumeiropas liberālisma pārmērības, patiesībā ir tas pats vecais pretinieks, kura tanki 1940. gadā iznīcināja Latvijas neatkarību un apspieda mūsu tautu līdz pat 1991. gada notikumiem. Šī rakstu sērija būs par to.
Ievadā ir būtiski uzsvērt, ka “kultūrkaru” sakņu analīzi ir jāsāk ar Kremli. Norādes uz aisberga virsotni sniedz uz Rietumiem pārbēgušie VDK aģenti. Jurijs Bezmenovs min, ka 85% VDK resursu operācijām ārvalstīs tiek veltīti ideoloģiskās subversijas procesam. Mērķis – iznīcināt pretinieka populācijas cīņasgribu un dezorientēt tās uzskatu sistēmu, lai tā pārņemtu sava oponenta uzskatu sistēmu un cīnītos pati pret savu valsti. Subversijai ir četri soļi – demoralizācija, destablizācija, krīze un “normalizācija”. Tā sākas ar vērtību izmainīšanu izglītības sistēmā un masu kultūrā, bet beidzas ar militāru invāziju. Komunistiskās Rumānijas izlūkdienesta ģenerālis Jons Mihais Pačepa, kurš bija visaugstākstāvošais izlūkdienesta pārbēdzējs uz Rietumiem Aukstā kara laikā, apraksta VDK iefiltrēšanos katoļu baznīcā, lai radītu “atbrīvošanās teoloģiju”, kas ir kristietības izmantošana sociālisma ideju ieviešanai. Svarīgi arī piebilst, ka katoļu baznīca ir viens no Rietumu civilizācijas vēsturiskajiem balstiem, kas savulaik ir bijusi arī galvenais kontrrevolūcijas bastions, tādējādi komunistu sekmīgā iefltrēšanās tajā ir rādītājs viņu efektivitātei.
Jāuzsver, ka komunisma fāze Krievijas vēsturē ir tikai viens no posmiem tās imperiālismā. Krievijas imperiālismam ir vairāki avoti, no kuriem jāuzsver trīs: 1) Mongoļu klejotāju mantojums, no kura izriet Krievijas ārpolitikas pirmais un galvenais uzstādījums – izplešanās visos virzienos; 2) “Trešās Romas” ideja – Krievija kā Konstantinopoles mantiniece, uzsverot cara un ortodoksālās baznīcas lomu; 3) Marksisms jeb ideja par Krieviju kā “atbrīvotāju” un cīnītāju par taisnīgumu pret Rietumu kapitālistiem, imperiālistiem un “fašistiem”. Kopš Putina nākšanas pie varas pirmās divas idejas ir atdzimušas, bet trešā ir pārveidota, vairāk uzsverot Krievijas kā savu ārzemēs palikušo “tautiešu atbrīvotājas” lomu.
Taču marksisma idejas nav zudušas pilnībā. Pirmkārt, ideja par iestāšanos pret Rietumu imperiālistiem un “fašisma atdzimšanu” joprojām ir būtiska Kremļa propagandas tēze, kas Kremli padara pievilcīgu Rietumu kreiso acīs. Otrkārt, Krievijas vadošā elite ir uzaugusi čekas skolā un turpina tās metodes pielietot kā līdzekli pret Rietumiem. Tā pati ideoloģiskās subversijas ideja pārveidotā formā ir ietverta t.s. Gerasimova doktrīnā, kurā ir uzsvērta informācijas un kultūras lauka nozīme militārajā stratēģijā[1]. Cieši ar to ir saistīta arī 1960. gados izstrādātā refleksīvās kontroles koncepcija, kas tiek pielietota, lai ietekmētu pretinieka lēmumu pieņemšanas procesu tā, lai tas rīkotos atbilstoši Kremļa interesēm.
Ideoloģiskā subversija, informatīvais un kultūru karš, refleksīvā kontrole – kāda tam visam saistība ar BLM un “atcelšanas kultūru”? Mana tēze ir sekojoša: kā aukstā kara laikā, tā arī pēc tam Rietumu kreiso kustība bija un ir tiešā un netiešā veidā pakļauta VDK ar mērķi Rietumus šķelt un vājināt līdz pat punktam, kurā vērā ņemamai sabiedrības daļai Kremlis vairs var nešķist kā drauds, bet iespējams atrisinājums. Tas tiek veikts, vienlaikus atbalstot gan iekšējo subversiju pret Rietumu kultūras pamatiem (BLM, Antifa, akadēmiskais kreisums), gan piedāvājot savu alternatīvu “Geiropai” – Kremļa sponsorētus Rietumu labējos spēkus un pašu Krieviju kā “tradicionālo vērtību” nesēju. Gan vadot revolūciju, gan ietekmējot atbildi uz to, Kremlis kontrolē to kursu, kuru šobrīd ir uzņēmusi “kultūrkaru” pārņemtā Rietumu civilizācija. Nākamajos rakstos – šī procesa detalizēts apskats, parādot Kremļa tiešās un netiešās ietekmes tīklu Rietumos un Latvijā.
Raivis Zeltīts
[1] Te jāpiebilst, ka oficiāli “Gerasimova doktrīna” kā dokuments nepastāv – tas ir jēdziens, ko radīja profesors Marks Galeoti, taču jēdziens apzīmē reālu Krievijas armijas štāba priekšnieka Valērija Gerasimova runu, kā arī vēlāk sekojošas Krievijas darbības Ukrainā un citur Rietumu pasaulē.
