Kaut arī par Kremļa ietekmi labējo vidē pamatstraumes mediji raksta daudz un bieži, tas ir pietiekami būtisks aspekts, lai tiktu apskatīts arī šīs rakstu sērijas kontekstā. Pirmkārt, tāpēc, ka šī ietekme bieži vien tiek minēta polittehnoloģiski – ne pēc būtības, bet kā birka, ar ko izslēgt no diskusijas visus nacionālos un konservatīvos kā “putinistus” (vienlaikus noklusējot nacionālistu opozīciju Kremlim un Kremļa ietekmi Rietumu kreiso vidē). Otrkārt, tāpēc, ka tā ir neatņemama daļa no Kremļa plašākās stratēģijas.
Šīs stratēģijas pamatā galvenokārt ir Kremļa ietekme uz kreisajiem neomarksistiem, un šai ietekmei ir gandrīz gadsimtu sena vēsture, kas ir saistīta ar VDK/FSB nepārtraukto darbību. Labējie ir otršķirīgs faktors – pēc tam, kad kreisie ir izdarījuši savu darbu sabiedrības destabilizācijai, seko labējo pretreakcija, un, ja Kremļa ietekme ir pietiekama, tad šī pretreakcija notiek Krievijas ģeopolitiskajās interesēs. Tāpēc šī ietekme tiek stiprināta – gan ar konservatīvu retoriku un “kaviāru diplomātiju” cīņai par sirdīm un prātiem (tas nekas, ka Krievijas ikdienas realitāte ir tālu no jebkāda konservatīvisma), gan arī ar pavisam praktisku atbalstu, proti, naudu. Patiesā Krievijas ideoloģija ir vara un tikai vara – kā marksisms, tā nacionālisms ir tikai līdzekļi Kremļa imperiālismam. Idejas uztrauc rietumniekus, nevis čekistus.
Vladislavs Surkovs ir atslēgas figūra, lai saprastu Krievijas darbības. Kaut arī nu jau gadu bez oficiāla amata (agrāk – Krievijas premjerministra vietnieks un Putina personīgais padomnieks Ukrainas jautājumā), Surkovs ir galvenais Kremļa ideologs. Viņa ideoloģija ir pilnīga ideoloģijas neesamība, kas tiek maskēta ar pretrunīgiem lozungiem kā “suverēnā demokrātija” un ar postmodernu teātri, kurā Putins ir viss visiem. Un viņam tas izdodas, jo arī Eiropā valda uzskats, ka “katram ir sava patiesība” un tādas vienas patiesības nemaz nav. Tāpēc Krievija spēj efektīvi uzrunāt visplašāko spektru politikas darboņu no komunistiem līdz tradicionālistiem un monarhistiem.
Komunistus mēs apskatījām iepriekšējos rakstos – tagad par otrajiem. Visticamāk, ka tieši Surkova pakļautībā darbojas Konstantīns Malofejevs. Malofejevs ir uzņēmējs, pareizticīgais tradicionālists, domnīcas “Katehon” un Krievijas mediju grupas “Carjgrad” veidotājs (Par Carjgradu sauca Konstantinopoli, kas apzīmē Krievijas imperiālās ambīcijas). Ukrainas varas iestādes uzskata, ka Malofejevs ir starpnieks finansējuma plūsmā starp Kremli un Donbasa seperātistiem. Tikmēr Vīnē Malofejevs organizēja sanāksmi starp labējām “Austrijas Brīvības partiju” (Freiheitliche Partei Österreichs, FPÖ), Francijas “Nacionālo Fronti” un Bulgārijas “Ataka” partiju. “Austrijas Brīvības Partijai” ir līgums ar “Vienoto Krieviju”, un tā nesen nonāca skandālā pēc kāda video, kurā izskanēja mājieni par naudas saņemšanu no Krievijas. Attiecībā uz Lepēnas “Nacionālo Fronti” (šobrīd – “Rassemblement national”) šādas saiknes ar Krieviju atrast nav sarežģīti – šī partija burtiski ir saņēmusi 9 miljonu eiro aizņēmumu no Krievijas bankas (“Pirmā čehu-krievu banka” – īpašnieks kāds Romāns Popovs). Lepēna Putinu sauc par “Eiropas civilizācijas kristīgā mantojuma aizstāvi” un nosoda Baltijas valstu un Polijas “pretkrieviskās aktivitātes”. Caur prokremlisko aktīvistu Vladimiru Korņilovu, kuram ir gadiem ilga pieredze Kremļa interešu aizstāvēšanā Ukrainā, Krievija ietekmē Nīderlandes partiju “Forums demokrātijai” (“Forum voor Democratie”, FvD) – partija radās no domnīcas, kuras mērķis bija veikt referenduma kampaņu pret Ukrainas-Eiropas Savienības asociācijas līgumu. “Itālijas Ziemeļu līgai” (“Lega Nord”) ir līgums ar “Vienoto Krieviju”, un arī šo partiju apvij baumas par finansējumu no Krievijas. “Vienotās Krievijas” jauniešu organizācija ir sabiedrotā “Alternatīva Vācijai” jaunatnes organizācijai “Jaunā alternatīva”.
V. Surkovs, K. Malofejevs
Atgriežoties pie Malofejeva, “Carjgrad” galvenais redaktors līdz 2017. gadam bija plaši zināmais Aleksandrs Dugins. No šī amata viņš tika atlaists – tāpat kā pēc studentu sūdzībām no sava amata Maskavas Valsts universitātē. Šīs epizodes liecina, ka viņa ietekme ir krietni pārspīlēta, jo Kremļa pasargāti cilvēki tik vienkārši netiek patriekti. Malofejevs ir nozīmīgāka figūra Kremļa darbībai labējo vidē. Dugina darbība liecina, ka viņš ir VDK aģents, bet viņa loma, manuprāt, nav tik nozīmīga, kā to iztēlo nezinoši ārzemnieki, kas viņā saskata 21. gadsimta “Rasputinu” un “Putina smadzenes”. Galvenais Dugina uzdevums ir popularizēt eirāzisma ideju, kas ir pseidonacionālisms un pseidokonservatīvisms. Tā kā kā Krievija sponsorē kreisos un pauž naidu pret nacionālisma atdzimšanu Austrumeiropā, tai ir nepieciešama sava nacionālisma teorija, kas izlīdzinātu šo pretrunu tās komunikācijā ar Rietumu labējiem. Tāpat ir nepieciešama teorija, kas izlīdzinātu pretrunu starp boļševismu un pareizticīgo tradicionālismu. Eirāzisms ir šāda teorija – tā Krievijas multikulturālismu un vērtību neesamību interpretē kā Krievijas “īpašo ceļu” pretstatā ASV “atlantismam”. Krievija tiek pasniegta kā tradicionālās pasaules līdere pretstatā “pagrimušajiem Rietumiem” (jau atkal – paša Kremļa vadītie Rietumu kreisie šo priekšstatu pastiprina). Dugins ar šo teoriju ir viesmākslinieks Rietumu labējo aprindās, taču [par laimi] daudzas no viņa teorijām ir pārāk ekscentriskas un neuztveramas, lai tām būtu plaša ietekme Krievijā vai ārzemēs. Acīmredzot, Dugina teorijas neuztvēra arī viņa pirmā sieva, kas tagad ir LGBT aktīviste. Lielākā Dugina ietekme ir vēsturiska – tie ir viņa 1990. gadu ģeopolitiskie darbi, kas vēsturisko vācu ģeopolitikas teoriju aizveda uz Krievijas militārajām skolām. Tie ir būtiski avoti, lai izprastu Krievijas uzvedību mūsdienu pasaulē.
Eirāzisma ideju popularizēšanai Dugins ir izveidojis “Eirāzijas partiju”, “Eirāzijas jauniešu savienību” un “Starptautisko Eirāzijas kustību” ar filiālēm 29 valstīs. Viens no šīs kustības dibinātājiem ir Mihails Leontjevs – viens no galvenajiem Kremļa propagandistiem. Leontjevs ir arī Krievijas naftas kompānijas “Rosneft” sabiedrisko attiecību menedžeris. “Rosneft” vada Igors Sečins – viens no Putina tuvākajiem sabiedrotajiem. Sečins ir t.s. “siloviku” jeb spēka struktūru frakcijas līderis Kremlī. “Rosneft” ir ciešas biznesa saiknes ar “British Petrolium” (19.75% akciju), agrāk arī ar “ExxonMobile”, līdz to apturēja Donalda Trampa administrācija. “Rosneft” direktoru valdes priekšsēdētājs ir Gerhards Šrēders – bijušais Vācijas kanclers no “Sociāldemokrātiem”, bet tā ir cita tēma.
A. Dugins, M. Leontjevs, I. Sečins
Arī citos gadījumos Krievija ar Rietumu labējiem darbojas caur valstiskajām struktūrām. Piemēram, Krievijas dzelzceļa kompānijas vadītājs Vladimirs Jakuņins rīkoja tikšanos ar “Alternatīva Vācijai” un “Vācijas Nacionāldemokrātiskās” partijas pārstāvjiem.
Kopumā redzams, ka valstīs, kas neatrodas tiešā Krievijas draudu tuvumā, nacionālkonservatīvie spēki ir uzņēmīgāki pret Krievijas ietekmi, kas izpaužas gan kā tās propagandas pieņemšana, gan interese par Krievijas finansējumu, kā arī ģeopolitiskas intereses – eirāzisma idejas uzrunā daudzus Parīzē un Berlīnē, kas sadarbībā ar Krieviju redz iespēju atbrīvoties no ASV ietekmes. Tomēr kopumā var tikai apbrīnot to morālo elastību un ideoloģisko aklumu, kas, piemēram, vācu nacionālistiem liek izvēlēties sadarbību ar režīmu, ko vada čekists, kurš uztur arī labas attiecības ar labējo lielākajiem ideoloģiskajiem pretiniekiem – Vācijas “Kreisajiem”. Cita pārsteidzoša lieta ir ASV kā Krievijas ģeopolitiskā oponenta bezdarbība cīņā par Rietumu labējo sirdīm un prātiem – ja Aukstā kara laikā ASV ieguldīja ievērojamus pūliņus Rietumu kreiso intelektuāļu pārvilināšanā, tad attiecībā uz jauno saspīlējumu attiecības ar Krieviju neko tādu nevar novērot. Neatkarīgi no ideoloģiskām simpātijām būtu jārēķinās, ka labējās partijas ir un būs daļa no Rietumu politikas, bet daudzas no tām var nokļūt pie varas. Līdz tam Kremlis ar savu labvēlību pret šīm šobrīd marginalizētajām partijām būs izveidojis pamatu sadarbībai valdību līmenī, kas var kļūt par ģeopolitisku katastrofu valstīm starp Berlīni un Maskavu. Visbeidzot, pat ja pie varas nenāk ne Kremļa atbalstīti kreisie radikāļi, ne arī labējās partijas, Kremlim tāpat paliek mazā uzvara – Rietumu iekšēja sašķeltība un destabilizācija, kas novērš uzmanību no Austrumu ģeopolitiskā drauda.
Rakstu sērijas kopsavilkums:
- Rietumu kreiso ietekme pieaug un sāk iegūt totalitārus vaibstus. Daudzas no kreiso organizācijām, kā “Black Lives Matter” un Antifa, ir radušās no teroristiskiem VDK vadītiem kreiso grupējumiem. Šīs organizācijas joprojām pārstāv komunistiskus uzskatus un atzīst vardarbīgas metodes cīņā par varu. To ietekme ir drauds Rietumu civilizācijai.
- Kreiso radikāļu organizāciju darbību leģitimizē un sekmē kreiso ietekme masu medijos, universitātēs, kā arī dažādās komunistu “frontes organizācijas” ar plašāku ietekmi uz sabiedrību un politiķiem.
- Latvijas “Antifašisti” ir tiešā veidā pakļauti Krievijai un tās “tautiešu” politikai caur tādām organizācijām kā “Pasaule bez nacisma” un “Krievijas tautiešu atbalsta un aizstāvības fonds”. Taču pamazām šo organizāciju darbības akcenti mainās, un tās pārņem Rietumu kreiso ideoloģiskās iezīmes, piemēram, LGBT ideoloģiju.
- Latvijas jauno kreiso aktīvisti nekritiski pieņem Rietumu BLM un Antifa kustību idejas un saukļus, kā arī LGBT un “intersekcionālisma” ideoloģiju, tajā iekļaujot krievvalodīgo jautājumu. Šīs organizācijas ir apvienojušās savstarpēji saistītā tīklā, kas ietver partijas “Progresīvie”, Attīstībai Par! un “Saskaņa”.
- Vācijas komunistu partijas mantinieki “Kreisie” ir saikne, kas sasaista ASV, Rietumeiropas un Latvijas kreisos ar Kremli un tā tieši kontrolētajiem “antifašistiem”.
- Atšķirībā no senām saiknēm ar Rietumu kreisajiem, Krievijas ietekme Rietumu labējo partiju vidū ir relatīvi nesena, taču strauji augoša. To veicina gan pragmatiski apstākļi, gan arī Kremļa lielā stratēģija – vienlaikus veicināt organizācijas, kas grauj Eiropas pamatus, un piedāvāt sadarbību ar sevi kā šķietamu alternatīvu.
- Vislielākā kļūda būtu turpināt spēlēt pēc Kremļa radītajiem spēles noteikumiem, kurā tiek piedāvāti tikai divi ceļi – atbalstīt neomarksistu organizācijas vai būt par “putinistu”. Pārtraukt finansējuma plūsmas kā labējām, tā kreisajām Kremļa atbalstītajām organizācijām un atbalstīt pro-rietumniecisku labējo kustību, kas nostājas gan pret Rietumu destruktīvo neomarksismu, gan Kremļa viltus alternatīvu, ir vispareizākā atbilde uz šo stratēģisko izaicinājumu. Šādas kustības potenciāls ir Krievijas pierobežas valstīs starp Baltijas un Melno jūru. Šo valstu vēsturiskā pieredze ar komunistisko totalitārismu un Krievijas ģeopolitisko draudu tās padara imūnas pret Kremļa kreisi-labējo propagandu.
Raivis Zeltīts
