“Piedod, māt, Tu esi bijusi laba, bet Džona mamma ir stilīgāka. Es tagad biežāk viesošos pie viņas. Džona mamma tak ir bijusi tik daudzos populāros televīzijas šovos, un viņai ir dikti plašs slavenu paziņu un draugu loks, ar kuriem visiem viņa solās mani iepazīstināt, ja biežāk dzīvošos pie Džona un viņas.
Taisnības labad jāsaka, ka viņa gan šķiet tāda nedaudz jocīga. Nevienu lietu viņa nemāk izstāstīt tik saprotami kā Tu. Džona mammas piemēri un mācības bieži ir pavisam man sveši. It kā viņa būtu dzīvojusi gluži ne pasaulē, kurā izaugu es – ietīts priežu skuju smaržā, rudzu vārpu sanēšanā vējā un gaisā viegli manāmā jūras sāļu garšā.
Bet neko darīt… Kad viņas domu gaitai es nemaz vairs nevaru izsekot kādā sarunā, es smaidu un māju ar galvu, jo nevar taču parādīt, ka nesaprotu Džona ģimenes vēsturi, vērtības un tradīcijas. Tad par mani smietos visi viņas ievērojamie draugi un vairs neaicinātu mieloties pie burgeriem un austerēm dāsni noklātiem banketu galdiem, kas tik bieži tiek gatavoti viņu milzīgajā dzīvoklī.
Tā nevar! Nesēdēšu tak visu savu mūžu mājās pie putras grāpja un nespriedelēšu par ko tik ikdienišķu kā mūsu nelielā dzīvokļa sienu pārkrāsošana vai bērnu dienu dziesmu saglabāšana nākamajām paaudzēm! Jāskrien līdzi laikmetam! Saproti? Jāskatās taču uz lielajām lietām, kas paveras aiz horizonta! Es gan nezinu, kas tieši tās ir, bet Džona mamma saka, ka tās esot tās pašas labākās. Labākas par tām, kas ir pie mums šeit, māt.
Un vēl – Ivans, Tu zini – tas trakais puika kaimiņos, apgalvo, ka viņa mamma tomēr esot tā labākā. Saka arī, ka tieši viņa esot mani izaudzinājusi. Saka, ka patiesībā viņa esot audzinājusi visus mūsu daudzstāvu mājas bērnus jau kopš zīdaiņa vecuma. Tā, protams, nav taisnība, jo es atceros kā Tu mani skoloji uz visu labo, visu svarīgo laimīgai dzīvošanai. Es taču biju tur, kad uzliki plāksteri uz manas pagalmā noberztās kājas. Biju, kad naktīm ilgi šuvi man skaistāko uzvalku klases vakaram. Biju, kad strādāji divos darbos, lai man būtu barojošs un veselīgs ēdiens…
Bet Ivans saka, ka tieši viņa mamma to darījusi. Turklāt visiem, visiem bērniem, ne tikai viņam vienam.
Kauslīgais Ivans gan izskatās kārns un ne pārāk gudrs, bet ko var zināt. Viņš taču tik skaļi neaurotu, ja nevarētu mani piekaut, ja es ko teiktu pretī. “Pa-tolerēšu” viņu un viņa matušku. Nu – mīļā miera labā. Lai Ivans nebļaustās. Lai citi kaimiņi nesaka, ka apbižoju viņu un viņa mammu.
Tāpēc man, pati saproti, virs nav laika nākt pie Tevis arī uz vakariņām, jo jāstūķē māgā Ivana mammas sirņiki, tos aizdzerot ar tēju no stikla glāzes bez osiņas.
Bet neuztraucies un neturi ļaunu prātu – mājās, kad varēšu izrauties Tevi satikt, es taču atkal saukšu Tevi par savu mammu. Sarunās starp mums diviem. Lai tās pārējās to nedzird.
Tāpēc saku Tev lielu paldies par audzināšanu, apmīļošanu, bužināšanu, mūsu kopējām spēlēm, Tavām mācībām, kas darījušas mani tādu, kāds esmu, bet tagad man jāiet pie Džona un Ivana mammām.
Turies!
Jānis”
Vai tu vari šo nodarīt savai mātei, kas ir tevi izauklējusi?
Vai tu vari šo nodarīt valodai, kura kopš dzimšanas gādā par tavu prātu, tavu stāju, tavu sirdi?
Vai tu saproti, ka rūpēties un kopt savu valodu katrā pateiktajā un rakstītajā vārdā ir tas pats, kas uzturēt mīlošas, veselīgas un abpusēji spēcinošas attiecības ar savu ģimeni?
RUNĀ LATVISKI!
Mārcis Romancevičs
