Šobrīd visu Eiropu, tajā skaitā Latviju, ir skārusi enerģētiskā krīze. Pieaug elektrības rēķini, un arvien vairāk jāpaver maks, lai tos nomaksātu, bet rīdziniekus nesen šokēja ziņa par plāniem no 2025.g. aizliegt izmantot fosilo kurināmo. Un tas viss ES zaļā kursa dēļ. Brisele sirgst ar izmešu samazināšanas māniju, bet mūsu politiķi – ar bezkompromisu Eiropas vides politikas pārņemšanu. Obligātā piebilde – nenoliedzu piesārņojuma problēmas patiesumu, un ir jāpārdomā cilvēka ietekme uz vidi, tomēr zaļais kurss katrai valstij jāveido individuāli, ņemot vērā vietējos apstākļus un nacionālās intereses.
Viens no absurda piemēriem. Cik pamatoti ir tendenciozi uzsvērt nepieciešamību samazināt CO2 izmešu apjomu, ja Latvija ir piektā apmežotākā valsts ES, mežu platībai aizņemot 56% valsts teritorijas? Turklāt tie absorbē aptuveni divas reizes lielāku CO2 apjomu par vidējiem rādītājiem Eiropā. Vai nav tā, ka tiek mākslīgi radīta problēma?
Zaļais kurss ir arī ekonomiska rakstura jautājums. Jau šobrīd pieaugošie elektrības rēķini to apliecina. Cik pamatoti ir tuvākajā nākotnē atteikties arī no fosilā kurināmā, ko aizvietotu ar daudz dārgākām granulām un dabasgāzi? Turklāt ietaupītais piesārņojums neatsvērtu finansiālo triecienu, kas būs jāpārcieš visiem, kurus skars šīs izmaiņas. Paredzams, ka to īpaši izjutīs ģimenes ar bērniem, kas dzīvo privātmājās. Nav racionāli “sist” valsts pastāvēšanai nozīmīgāko sabiedrības daļu tikai tādēļ, lai apmierinātu kādu ierēdņu nepatiku ar sasmakušu gaisu Rietumeiropā. Diemžēl tas nav vienīgais jautājums, kas netiek izprasts.
Zaļā kursa izveidē nedrīkst ignorēt arī nacionālās un ģeopolitiskās intereses. Plānus par vides aizsardzību, piesārņojuma mazināšanu nedrīkst veidot, tos atraujot no politiskās realitātes. Var redzēt, cik dārgi maksā šī kļūda attiecībās ar Krieviju. Proti, Eiropa atsakās kurināt akmeņogles, to kompensējot ar dabasgāzes patēriņa pieaugumu. Tās pašas gāzes, ko piegādā Krievija. Tās, kuras cenas sasniegušas vēsturiski augstāko līmeni. Un tā ir tikai pusbēda. Putins nebaidās draudēt ar “traucējumiem” gāzesvadā uz Eiropu, ja tā nerespektēs viņa intereses. Šajā brīdī ieslēdzas reālpolitika. Putinam absolūti vienalga, par kāda Grenlandes ledāja saglabāšanu cīnāmies. Viņš saprot tikai to, ka Eiropai vajadzīgs siltums un tā nav gatava salt, tāpēc agri vai vēlu piekāpsies prasību priekšā. Zaļais kurss ir “lāča pakalpojums” Kremlim, jo atņem Eiropai energoneatkarību. Šajā kontekstā absurdi atzīt atomenerģiju par videi kaitīgu. Paradoksāli, ka padomju VDK aģenti savulaik Rietumos propagandēja uzskatus par AES bīstamību un centās atturēt no to būvniecības. Šobrīd tas atmaksājas.
Bet, ko tad varam darīt? Latviju varētu izcelt kā zaļā kursa priekšgalā esošu valsti pat tad, ja neīstenotu Briseles vadlīnijas. Mūsu daba nav piesārņota, turklāt latviešu nacionālo identitāti veido saudzīga attieksme pret dabu. Vēl jo vairāk tieši tāpēc nedrīkstam pakļauties tādu Briseles ierēdņu prasībām, kas savā mūžā zāli vai mežu nav redzējuši caur sava kabineta logu. Iespējams, tieši latviešu izpratne var kļūt par piemēru citiem. Tomēr svarīgākā ir nepieciešamība politiķiem apjēgt, ka zaļā kursa izveidē ir jābūt objektīviem un uz svaru kausiem jāliek ne tikai ietaupītais piesārņojums, bet arī politiskās intereses, ģeopolitika. Tikai tad varēs saprast, vai iegūtie rezultāti atsvers ieguldīto darbu un, iespējams, upurētās intereses. Citiem vārdiem sakot – jābūt reālistiskākiem.
Edvarts Krusts
