Pēdējo piecu gadu laikā esmu rīkojis vairākus sekmīgus piketus pret Kremļa ietekmi Latvijā un atbalstījis arī citu rīkotas akcijas – pret “Maskavas namu”, okupekli, Krievijas graudu importu u.c. Pēc maniem iesniegumiem drošības iestādēs ir uzsāktas izmeklēšanas pret prokremliskajiem aktīvistiem, tostarp pret Gapoņenko, kura prāvā biju arī liecinieks. Esmu sadarbojies ar Ukrainas karotājiem, par ko mani arī nomelnoja prokremliskie mediji.
Lai mani sauktu par “kremlinu”, būtu jābūt stiprai iztēlei, tomēr pēdējās dienās izrādās, ka esot viens no viņiem – tumsas spēkiem, kas grib, lai Latvija atgriežas austrumos, prom no Eiropas Savienības vērtībām, jo man ir iebildumi pret Stambulas konvenciju (SK). Tāpat esmu redzējis rupjus un agresīvus komentārus zem “Austošā Saules Latvijai” sieviešu ierakstiem, kuras ir pret SK – no it kā cilvēkiem, kas solās būt īstie sieviešu aizstāvji…
SK tēma lielākajai daļai, šķiet, jau būs tik ļoti apnikusi, ka vēl viens viedokļraksts par to šobrīd varētu šķist lieks. Tomēr apnikums var būt bīstams, jo “mīļā miera” labad bieži tiek pieļautas lielas kļūdas. Paredzu, ka Saeimā tagad vairākās partijās parādīsies tie, kas meklēs kādu izlīgumu ar Jauno Vienotību un progresīvo spārnu un ieklausīsies prezidenta aicinājumā šo jautājumu atlikt uz nākamo Saeimu, t.i., izvairīties no lēmuma pieņemšanas un tā mandāta, ko vēlētāji jau deva 2022. gadā.
No jautājuma nav jāizvairās, bet gan jābūt konsekventiem un neatlaidīgiem savu pozīciju skaidrošanā. Arī tāpēc vēl viens viedokļraksts nebūs lieks – it īpaši informatīvajā vidē, kur sabiedriskais medijs nevis veicina diskusiju starp liberālo un konservatīvo nometni, bet piedalās vienas puses kampaņā pret otru.
Un tā tik tiešām ir kampaņa – ar pāris vēstījumiem, saukļiem, “gaišajiem” un “tumšajiem spēkiem”, izslēdzot argumentus un sarunu. Pāris nedēļu laikā viena tēma, lai gan būtiska, ir uztaisīta par it kā vienīgo jautājumu valstī. Jā, uztaisīta – jo ne jau pie secinājuma par tēmas nozīmību cilvēki ir nonākuši paši, bet gan ziņu daudzums un vēstījumu atkārtošanās ir radījusi iespaidu par tās izšķirošo nozīmi. “Jaunā Vienotība” tikai sev zināmu iemeslu dēļ ir iedarbinājusi visu savu tīklu, lai šo panāktu, un propagandai ir efekts, jo, bez lieliem pārspīlējumiem, ir ievērojama daļa sabiedrības, kas uzskata, ka cita sabiedrības daļa viņus fiziski apdraud – jo nekādu citu argumentu pret konvenciju, it kā, nevarot būt.
Argumenti pret SK ir daudz un dažādi, bet no tiem izcelšu trīs galvenos.
Pirmkārt, es nevaru piekrist SK ievadā minētajam ideoloģizētajam pasaules skatījumam, kas balstās marksistiskā izpratnē par sabiedrības grupu cīņu – par varmāku grupām un upuru grupām, kā arī varas nevienlīdzīgu sadalījumu. Proti:
“Vardarbība pret sievietēm liecina par vēsturiski izveidojušos sieviešu un vīriešu varas nevienlīdzīgu sadalījumu, kura dēļ vīrieši dominē pār sievietēm un diskriminē sievietes, un ir apgrūtināta sieviešu pilnīga attīstība (…) vardarbība pret sievietēm (…) ir strukturāla (…) vardarbība pret sievietēm ir viens no svarīgākajiem sociālajiem mehānismiem, ar kura palīdzību sievietes tiek nostādītas pakārtotā stāvoklī, salīdzinot ar vīriešiem.”
Valstī ar augstākajām amatpersonām sievietēm, ar sieviešu vairākumu teju visās valsts pārvaldes institūcijās (izņemot Aizsardzības ministriju), ar revolūcijās, divos pasaules karos un okupācijas laikā izkautiem vīriešiem – runāt par kaut kādu vīriešu dominanci, kas strukturēti un kolektīvi apspiež sievietes un neļauj tām pilnvērtīgi attīstīties, ir ideoloģiska apsēstība, kurai nav nekāda sakara ar realitāti. Varmākas vīrieši visbiežāk ir deģenerāti, kuriem nav nekādas “strukturālās varas”, kas mūža laikā nav lasījuši nevienu konvenciju un no soda izbēg pamatā policijas resursu trūkuma dēļ. Tieši tas, manuprāt, šobrīd ir lielākā vardarbības novēršanas problēma.
Otrkārt, es nevaru piekrist “sociālā dzimuma” jēdzienam, kam angļu valodas oriģinālā tiek lietots jēdziens gender, un citur konvencijā – gender identity. Par spīti sabiedriskā medija skaidrojumiem, konvencijas aizstāvju mītiņos nemitīgi plīvo LGBT kustības un transseksuāļu karogi, tajā skaitā zaimotā versijā – kā pāršūts Latvijas karogs, par ko “Austošā Saule” jau vērsās policijā.
Manuprāt, slēpties aiz tik jūtīgas tēmas kā vardarbība pret sievietēm, lai lobētu LGBT kustības intereses, ir nekrietni un negodīgi. “Dzimuma maiņas” ideja ir vardarbība pret pusaudžiem, kas savu bērnības traumu un identitātes problēmu dēļ Rietumeiropā un ASV ir nonākuši transdženderisma kustības iespaidā un bieži sevi sakropļojuši uz mūžu “dzimuma maiņas” operāciju industrijā. Sevi kā sievietes identificējoši vīrieši sporta sacensībās vai sieviešu cietumos nevis pasargā sievietes, bet rada vardarbību pret tām.
Tieši tāpēc ir nepieciešama bioloģijā balstīta izpratne par dzimumu. Kas attiecas uz tradicionālajām lomām kā “stereotipiem”, tad jāvaicā – vai tiešām tās ir šīs lomas, kas vairo vardarbību? Ideja, ka meitenēm un zēniem jāuzvedas dažādi, nav problēma. Mēs visi esam redzējuši situācijas, kur “no stereotipiem brīvi” zēni uzvedas pret meitenēm rupji – nepalaiž sēdēt, netur durvis vai neizrāda elementāru cieņu. Bet no stereotipiem visbrīvākie ir bomži, alkoholiķi un narkomāni, no kuriem netiek sagaidīta autonomija, spēja parūpēties par sevi un ģimeni, ievērot elementāru higiēnu un cienīt sievietes. Tieši “stereotipi”, kas vīrietim uzliek lielāku atbildības un paškontroles latiņu, ir tie, kas palīdz cīņā ar vardarbību.
Treškārt, es nevaru piekrist upuru šķirošanai. Vardarbība Latvijā ir plaša un skar sievietes, vīriešus un bērnus. 40% vardarbīgo noziegumu tiek veikti alkohola reibumā, 2008. gada pētījuma dati uzrāda, ka “pretēji vispārpieņemtajiem stereotipiem attiecībā uz vardarbību par agresijas upuri vienlīdz lielas iespējas ir kļūt kā sievietei, tā arī vīrietim, jo no visiem fiziskās vardarbības upuriem 49% ir vīriešu un 51% sieviešu.” SK, kas it kā iestājas pret stereotipiem, pati nostiprina savus stereotipus par vīriešiem kā varmākām, kas ir tikai otršķirīgi vardarbības upuri sabiedrībā. Vīriešiem par piedzīvotu emocionālo, seksuālo vai fizisko vardarbību runāt ir daudz grūtāk nekā sievietēm, jo to traucē viens no tiem stereotipiem, kurus patiesi būtu vērts atmest – ideja, ka “būt stipram” nozīmē nerunāt par pāridarījumiem.
Saskaņā ar SK vīriešiem, kas kā kolektīvs ir strukturāli atbildīgi par vēsturisku sieviešu apspiešanu, labāk būtu turpināt klusēt, jo tā individuālā vardarbība, ko viņi piedzīvo – gan no citiem vīriešiem, gan sievietēm –, tiek uzskatīta par otršķirīgu.
Ceturtkārt, es nepiekrītu politikai kā upuru–varmāku–aizstāvju trijstūrim. Jebkurš psihoterapeits pateiks, ka tās ir toksiskas attiecības, kurās viss notiek šajā trijstūrī. Zīmīgā kārtā šādu toksisku attiecību modeli ar visu sabiedrību šobrīd rada Jaunās Vienotības un Progresīvo politiķi, kas visus vēlas ievietot šajā trijstūrī: sievietes–upuri, konservatīvie–“kremlini” un liberāļi–“aizstāvji”.
Par SK vairs nav diskusijas, bet gan neķītra psiholoģiska manipulācija, kurā saruna vairs nav iespējama. Klausoties Saeimas diskusijas, tostarp demonstratīvas asaras no tribīnes un visu iespējamo ārvalstu piesaukšanu (t.i., “pieaugušo telpā”), rodas sajūta, ka runa ir par bērnudārzu, kur jau sen prasās tēti.
Prezidentam bija iespēja kļūt par “pieaugušo telpā”, bet viņš to neizmantoja. Atgriezt likumprojektu Saeimā nozīmē vilcināt laiku un neuzņemties atbildību. Turklāt argumentācija, ka Saeimai (likumdevējam) noteikti bija jāieklausās Ministru kabineta (izpildvaras) argumentos, neatbilst parlamentārās demokrātijas principiem.
Diemžēl arī ZZS ar savu nemitīgo pozīciju maiņu un politisko tirgu ir iedevusi pretargumentus Saeimas lēmumiem. Līdz pārliecinošai un nemainīgai konservatīvajai pozīcijai, šķiet, vēl jāpagaida – līdz “Austošā Saule Latvijai” dalībai Latvijas politikā.
Raivis Zeltīts
