Ievads
“Austošā Saule” programma
“Austošā Saule” programmas* mērķis ir latviešu Latvija – nacionāldemokrātiska valsts, kuru vieno latviskuma, taisnīguma un kārtības principi!
* Šī ir biedrības programma. Šobrīd tiek veidota partijas programma.
Dalies:
1. Latviešu Latvija
Latvieši ir etniska nācija jeb etnoss. Etnoss – tā ir tauta, kas radusies kā sazarota dzimta – dabiski augusi, ne radīta, kā koks ar saknēm dziļi savā zemē. Etnosa neatņemamie elementi ir izcelsme, kultūra, kas sevī ietver valodu, un griba piederēt tautai. Latvijas valsts ir dibināta latviešu etniskās nācijas pastāvēšanas, attīstības un pilnveidošanās labad. Šo principu ar savām asinīm ir aizstāvējušas vairākas brīvības cīnītāju paaudzes.
Nacionāla valsts, kuras pamatā ir vienas nācijas tieksme pēc pašnoteikšanās, atzīst arī etnisko minoritāšu kultūras autonomiju, taču tās pamats var būt tikai pamattautas tiesību un interešu ievērošana. Šobrīd latviešu ekonomiskās, valodas, politiskās un citas nozīmīgākās pozīcijas ir apdraudētas pašu dibinātajā valstī – vienīgajā zemē uz visas plašās pasaules, kurā skaitliski nelielā latviešu tauta var īstenot savu politisko, kultūras un ekonomisko pašnoteikšanos. Mūsu nākotni apdraud gan joprojām nenovērstās vēsturiskās rusifikācijas sekas, gan jauni sveštautiešu imigrācijas viļņi, kā arī no Rietumiem pārņemtas etniskā mazohisma idejas, kas vājina tautas dzīvesgribu un pretestības spējas.
Etniskais nacionālisms nenozīmē naidu pret citādo, bet tādas kārtības radīšanu, kurā katram etnosam ir telpa savai materiālai pastāvēšanai un garīgai uzplaukšanai. Tā nevar pastāvēt ne imperiālismā, kas tiecas pakļaut mazās nācijas lielajām, ne arī multikulturālisma haosā, kas tiecas sapludināt tautas pelēkā masā. Tāpēc mēs stiprināsim latviskuma pozīcijas ikvienā sabiedriskās dzīves jomā, kā arī konsekventi turpināsim atkrieviskošanas politiku un citus lingvistiskos apdraudējumus latviešu kultūras telpai.
Mūsu etniskais nacionālisms nav ierobežots tikai latviešu interešu kontekstā. Mēs atgriežamies pie latviešu tautiskās Atmodas pirmsākumos paustā mērķa par latviešu un lietuviešu kopību. Latviešu-lietuviešu politiska un kultūras savienība pilnībā atraisītu mūsu radošo potenciālu un atgrieztu Rietumu kultūru pie tās indoeiropeiskajām saknēm, kas vislabāk ir saglabājušās baltu tautās. Baltu tautas, līdzīgi jau gandrīz norietējušajiem ķeltiem, ir pēdējā bronzas laikmeta seno indoeiropiešu tautu kopība, kas vēl dzīvo un runā savā valodā, un ir ar joprojām neizsmeltu radošo potenciālu. Apstākļos, kad Eiropas ģeopolitiskais smaguma centrs pārvirzās uz Austrumiem un līdz ar Krievijas karu Ukrainā liek pasaules uzmanību atkal pievērst indoeiropiešu izcelsmes reģionam, baltu tautu loma kļūst vēsturiski nozīmīga.
Skaistuma izjūta, cieņa pret dabu, ģimenes un tautas vērtības un ieražas – tā ir jaunā laikmeta dzīves filozofija, kas ir nepieciešama mūsu eiropeiskās civilizācijas atjaunotnei. Mēs veidosim latviešu kultūras kanonu, atbalstot jaunradi, kas balstīta vēsturiskajā tradīcijā un mūžīgajos arhetipos, un tomēr pausta modernās kultūras formās.
Latvieši kā skaitliski neliela nācija ir apliecinājusi savu izcilību gan kultūras, gan kaujas laukos, radot savu valsti – vienu no starp nepilnām 200 valstīm, kamēr tūkstošiem etnosu joprojām ir bez politiskās pašnoteikšanās tiesībām. Latvijas valsts ir mūsu tautiešu cilvēciskās kvalitātes – mūsu fizisko un gara spēju, radošuma un uzņēmības augstākais apliecinājums. Diemžēl, joprojām pastāv aiza starp šo tautas izcilību un politiskās sistēmas stagnāciju, kas kavē tautas un valsts attīstību, kā arī daudziem latviešiem liek uzskatīt valsti par savu tautu ierobežojošu svešķermeni. Tāpēc “Austošā Saule” pieprasa Latvijas valsts reformu!
Dalies:
2. Nacionāldemokrātija
Ja etniskais princips ir “Austošā Saule” pasaules uzskata pirmais balsts, tad ekonomiskās un demokrātiskās pašnoteikšanās ideja ir otrais. Abi kopā veido nacionāldemokrātisma ideoloģiju. Nacionālā elite un nacionālais kapitāls bija Latvijas valsts pamats, kas tautiskās kustības darbības rezultātā izveidojās vēl pirms politiskās pašnoteikšanās fakta. Valsts ārējā struktūra pastāv, taču pēc piecdesmit okupācijas un trīsdesmit liberālisma haosa gadiem pamati ir jāveido no jauna.
Bet kas ir valsts pēc tās būtības? Nacionāldemokrātu ieskatā valsts ir nācijas pašorganizēšanās augstākā forma, interešu un kopīgā labuma nodrošināšanas līdzeklis un ietvars tās kultūras attīstībai. Kā Gordija mezgls mums jāpārcērt visi tie kaitnieciskie un koruptīvie sabiedriskie saaugumi un samezglojumi, kas traucē latviešu nācijas uzplaukumam Latvijā! Savukārt valsts varai ir šis process jāvirza no augšas – atbalstot stipras ģimenes un kopienas, privātīpašuma nostiprināšanos, uzņēmējdarbību un pašorganizēšanos biedrībās un kooperatīvos. Mēs aizstāvam organisku pasaules uzskatu, kurā cilvēks tiek atzīts par nesaraujami saistītu ar savu tautu un vidi. Mēs esam pret mehānistiskajām teorijām par sabiedrību kā materiālu, ko var pārveidot pēc “zinātniska” plāna – pret totalitāro marksismu un liberālismu, kurā cilvēks tiek uzskatīts par tīri ekonomisku faktoru, bet tauta un ģimene – par šķērsli sabiedrības pārveidei.
Tikai tautiskā un organiskā sabiedrības izpratnē var pastāvēt patiesa demokrātija – nevis “mazākuma vara” vai “starptautisko ekspertu” vadīts farss, bet gan patiesa tautas vara tās kopējā labuma interesēs. Tauta un tās demokrātiskā pašpārvalde ir nedalāmi! Liberālā demokrātija sevi ir pierādījusi ne tikai kā kaitniecisku tautas interesēm, bet arī birokrātiski paralizējošu un pretoties nespējīgu ārējiem draudiem. Lai novērstu valsts rīcībspējas paralīzi, partiju koalīciju politikas izraisīto ideoloģisko šizofrēniju un institūciju nolaupīšanu oligarhijas vai ārējo spēku interesēs, nacionāldemokrāti iestājas par tautas vēlēta prezidenta efektīvu izpildvaru.
Būtiskākie valsts darbības virzieni savai iekšējai nostiprināšanai būs izglītības reforma ar mērķi veidot patriotiskus, intelektuāli, ētiski un fiziski stiprus pilsoņus, kas arī palīdzēs atrisināt dzimstības krīzi. Obligātā militārā apmācība būs šīs valstiskās pedagoģijas pamats, kas veicinās sociālo solidaritāti un nacionālo vienprātību pilsoņu vidū. Savukārt valsts aizsardzība nozīmē ne tikai militāro aizsardzību, bet konsekventu valsts cīņu pret ārējo spēku veiktām ideoloģiskām sabotāžām, kas vājina tautas pretestības spējas – liberālismu un tā dumpīgo dēlu – marksismu!
Dalies:
3. Starpjūru savienība
Starptautiskā pasaules kārtība strauji mainās. ASV zaudē savu hegemoniju. Eiropā tās veidoto kārtību izaicina Krievija, kas ar nežēlīgu karu mēģina atjaunot PSRS ģeopolitiskās ietekmes sfēru. Tikmēr Vācija un Francija drīzāk kalpo kā Krievijas sabiedrotie Eiropā, ne tās pretspēks. Šādā situācijā ir dabiski, ka atdzimst ideja par Starpjūru, jeb Intermarium savienību, kas apvienotu Centrālās un Austrumu Eiropas tautas savas brīvības nosargāšanai. Tautām, kuras vieno vēsturiskā pieredze un izpratne gan par Krievijas nežēlību, gan iespējamo sabiedroto nodevību, ir jānostiprinās politiski, ekonomiski un militāri. Mūsu ģeogrāfiskais novietojums mūs tuvina sadarbībai pret kopīgo ienaidnieku, kā arī dod visas iespējas to uzvarēt. Starpjūru savienības izveide nav pretrunā ar NATO kolektīvās drošības ievērojamo nozīmi ienaidnieka atturēšanā – tā to papildina, iekļaujoties ASV līdzsvarošanas ģeopolitikas loģikā, kur starp Berlīni un Maskavu ir nepieciešams jauns spēks.
Mūsu cīņa nav jauna, bet gan apzīmē seno konfliktu starp Eiropas un Austrumu civilizācijām – starp tēvzemē sakņotajām eiropiešu tautām un klejotāju kopienām, kurām nācijas ideja ir sveša. Pie šī klejotāju civilizācijas modeļa var pieskaitīt gan Krieviju, gan islāma pasauli, gan arī Rietumu globālistus, kuru kultūras dekonstrukcijas idejas un totalitārisma tendences veicina Rietumu sabrukumu.
Starpjūru savienība ir Rietumu atdzimšanas pamats. Atgriežoties pie savas kultūras saknēm, saglabājot to pret ārējām un iekšējām destruktīvajām ietekmēm, Starpjūru savienība var veidot pamatu jaunam mūsu civilizācijas laikmetam. Rietumeiropas tautas ir pagurušas un zaudējušas savu dzīvesgribu. To klasiskās vērtības ir aizvietotas ar multikulturālisma maldiem, bet to humānisms ir tukši saukļi, kas izgaist pie pirmās agresora rīcības. Karš Ukrainā ir apliecinājis, ka ir tautas, kurām vēl ir spēja izprast patiesos draudus un atbalstīt brīvības un nacionālisma ideālu pret Austrumu tirāniju. Eiropas nākotne aust Kijivā, Varšavā un Rīgā – starp tautām, kuru apvienotais spēks un pozīcija ļauj ne tikai apturēt Maskavu, bet arī sagraut tās postošo ietekmi mūsu civilizācijā. Latvijas un Lietuvas politiskajai savienībai būs izšķiroša loma, novēršot konfliktu starp lietuviešu un poļu nacionālismu, kas jau reiz noveda pie Starpjūru savienības projekta izgāšanās un izrietošās ģeopolitiskās traģēdijas 1939. un 1940. gadā.
Apvienoties pašiem un šķelt ienaidnieku. Tā ir atgriešanās pie Prometeisma politikas, kuru pirms gadsimta vadīja Polija. Mēs cīnāmies par savu un mūsu visu brīvību – arī par etnosiem, kas joprojām smok tautu cietumā Krievijā. Nekādā gadījumā mūs nevajag jaukt ar noderīgajiem liberāļiem, kas sapņo par demokrātisku Krieviju – mēs zinām, ka Kremļa Krievija vienmēr būs impērija. Vienīgais veids, kā to “reformēt”, ir to sagraujot un integrējot tās atsevišķās nacionālās sastāvdaļas Starpjūru savienībā, tādējādi veidojot jaunu un pašpietiekamu ģeopolitiskā smaguma centru nākotnes Eiropā.
