Sabiedriskajā telpā plašu rezonansi izraisījis gadījums Rīgā, kur policijas darbinieks aizstāvēja taksometra vadītāju, kurš nespēja sazināties latviešu valodā, atsaucoties uz Ukrainas civiliedzīvotāja statusu. Šī situācija izgaismo nopietnas problēmas valsts valodas lietotāju tiesību aizsardzībā sabiedriskajos pakalpojumos.
“Austošā Saule” vērš uzmanību, ka praksē Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likuma normas tiek interpretētas pārāk plaši – kā atļauja sniegt sabiedriskos pakalpojumus bez valsts valodas prasmes uz nenoteiktu laiku. Tas ir pretrunā gan ar Valsts valodas likumu, gan ar Satversmes 4. pantu, kas nosaka latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Tāpat pašos pamatos ir nepareizi, ka Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likuma normas palīdz nostiprināt rusifikāciju Latvijā, ņemot vērā, ka rusifikācija ir viens no agresorvalsts neizprovocētās agresijas pret Ukrainu mērķiem.
“Austošā Saule” uzsver, ka nav pieļaujams, ka, aizbildinoties ar pagaidu atbalsta normām, tiek vājināts valsts valodas statuss. Tāpēc “Austošā Saule” ir aicinājusi Saeimas atbildīgās komisijas un Tiesībsarga biroju:
-
izvērtēt, vai pastāvošā normu piemērošanas prakse ir saskaņā ar Satversmi un Valsts valodas likumu;
-
pārvērtēt Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likuma piemērošanu, ja tā praksē noved pie valsts valodas lietojuma ignorēšanas;
-
precizēt regulējumu un noteikt saprātīgu termiņu, kurā pakalpojumu sniedzēji no Ukrainas apgūtu latviešu valodu.
“Austošā Saule” norāda: valsts valodas lietošana publiskajā telpā nav tikai formāls regulējums – tā ir būtiska valsts identitātes sastāvdaļa un viens no Latvijas valsts pastāvēšanas pamatiem, kas jāsargā arī īpašos apstākļos.
Austošā Saule
