Naktī no 28. uz 29. jūliju krievu okupanti uzspridzināja Oleņivkas cietuma barakas, kur tika turēti “Azov” gūstekņi. Sprādzienā tika nogalināti 54 un ievainoti 130 Mariupoles aizstāvji. Oleņivka ir noziegums un kārtējais piemērs “atbrīvotāju” necilvēcībai.
Mariupoles aizstāvji no “Azov” divas reizes cīnījās pret krievu okupantiem – 2014. gadā, kad “separātisti” tika patriekti, un 2022. gadā, kad 3 mēnešus ilgā varonīgā pretestība kļuva par simbolu ukraiņu nesalaužamajai brīvības gribai.
Visa pasaule juta līdzi Mariupoles aizstāvjiem un sāka izvērtēt krievijas propagandu. Ienaidnieks laikā starp abām karadarbības fāzēm bija darījis visu iespējamo, lai nomelnotu “Azov”, liegtu piekļuvi Rietumu ieročiem un citos veidos vājinātu Ukrainas armijas elites vienību.
Piemēram, 2019. gada sākumā tika publicēts krievijas propagandistu ziņojums “Azov pulka starptautiskie sakari”, uzsverot saiknes ar citu valstu nacionālistiem, tai skaitā mani. Dažus mēnešus vēlāk parādījās Re:Baltica “pētījums” par “”Azov nacistiem”, ko veidojis krievijas žurnālists Ragozins. Brīnumainu sakritību rezultātā šī “pētījuma” tēzes bija identiskas ar krievijā tapušo ziņojumu…
Šīs bija vien pāris epizodes, kurās melīgi vārdi gatavoja ceļu lodēm un kapiem. Oleņivkas slaktiņš nenotika ārpus konteksta – tas tika gatavots ar aktīvām informatīvajām darbībām starp 2014. un 2022. gadu. Nekas nav aizmirsts. Nekas nav piedots.
Mēs nedrīkstam arī aizmirst arvien gūstā esošos “Azov” karavīrus, varoņa nāvē kritušos un gļēvi noslepkavotos karavīrus. Šie notikumi nav no vēstures grāmatas lappusēm, ne arī no otras pasaules malas. Tas ir tagad un netālu.
Raivis Zeltīts
