Austošā Saule

Latviskums. Taisnīgums. Kārtība.

A. Ausma: Gomoras ielās es jūtos labi

Manu pilsētu pārņēmuši dēmoni

 

Visu, kas tuvs man un dārgs

Tie gāna un apsmej

Uz maniem logiem un palodzēm

Tie karstu piķi lej

 

Nu mūsu sapņi

Pārvērtušies par bruģi

Un mūsu pašu zoles

Maršē pa to droši

 

Un tikai tukšas čaulas

Un ielas – vientuļas, aukstas

Arī vecais bruģis kādreiz jāmaina būs

Un mūsu sapņu vietā jauni stās

 

Manu pilsētu ir pārņēmuši dēmoni

Un izskatās, ka man ir jāiet projām

Vai arī karadraudze jāsauc kopā

Jo dēmoni manu pilsētu pārņēmuši

***

Ko var naidnieks man darīt(i)

Es Mēneša bāleliņis

Mēnestiņis – nakts kundziņis

Nakti gaišu padarījis

 

Nakti gaišu padarījis

Man taciņu attīrījis

Nu es varu droši iet(i)

Jaunu Sauli sagaidīti

 

Jaunā Saule kad ausīsi

Kad naidnieku sacirtīsi

Es gaidīšu krastiņā(i)

Uguntiņu kurinam

 

Uguntiņu kurinam

Lai redz tavs dēls, meitiņa

Kur mēs rītu sagaidam

Kur mēs rītu sagaidam

Kur mēs cīņu uzsākam

***

Gomoras ielās

 

Gomoras ielās es jūtos labi

Neķer mani tās kvēpi

Un nebaida mani viņas sargi

Nu, tik smieklīgi liekas tās meli

 

Gomoras ielās es jūtos labi

Man ir cietoksnis un augsti tā torņi

Un kad nāks šķīstīšanas plūdi

Aizskaloti tiks visi meli un kvēpi

 

Gomoras ielās es jūtos labi

Drīz, drīz, pacieties tik brāli

Un, ja vēlies, tad zini

Atvērti ir mana cietokšņa vārti

 

Gomoras ielās es jūtos labi

Iemācījies no tāluma mīlēt tās nakti

***

Es guļu rīta rasā

Un Saule mani sedz

Vaboles pa mani rāpo

Un sienāži pa rumpi lec

 

Nakts, kas tikko tika auksta bija

Nu, tik` tāls sapnis šķiet

Un apjukums, kas vakar pāri lija

Tagad vakardienas vītolzarus liec

 

Es guļu rasā rīta

Un vairs nemoka mani kas bija

Ar smaidu saku tev draugs

Nekas nav tik svētīgi kā redzēt kā zāle aug

***

Nekas nekad nav labi

Un dzīve viens pakalpojums lāča

Bet pacieties brāli

Un uzgaidi māsa

Tik lūdzies un klausi

Ko sacīs mums Māra

Ja ne šodien tad rīt

Manas tautas zemes ar spēku tiks klāta

Un neviens naidnieks

Vai tas kaimiņš vai svešs

Manam pūram klāt netiks

Kas zemei un tautai ja netic

Lai par kapsētu kļūst tam mans mežs

***

Vecs vīriņš jūras krastā

Sēž uz akmiņa un tālumā skatās

Blakus tam makšķere

Un pludiņš jestri viļņos danco

Un ūdens maigi vīra pēdas skalo

Te pēkšņi: “Opap, paskat!”

Jauns puišelis blakus kliedz

Un košu akmeni rādīt steidz

Vējš matos abiem pūš smiltis

Un vilnis pēc viļņa krastā triecas

 

Mazdēls izaudzis jau

Nu tik vecs vīriņš jūras krastā

Sēž uz akmiņa, tālumā skatās

Te pēķšņi spalga balstiņa atskan

“Opap, paskat!”

***

Brīvība ir rota greznākā

Kas ar lepnumu jānēsā kaklā

Un tikai drošais to atļauties var

 

Brīvība – izsalcis zieds

Tā aug kur daudz asiņu liets

Un retam tās augļus baudīt ir ļauts

 

Vai droši spēj teikt

Ka to pie lūpām savām

Drīksti tu kļaut

 

Ko esi darījis, kā sargājis

Brīvības ziedus krāšņos

Lai kupli tā aug mūžīgi mūžos

 

Un, ja tik liekulis esi

Kas mierīgi snauž tās ēnā

Uzmanies nepamosties naidnieka važās

Dalies:
Share on facebook
Facebook
Share on twitter
Twitter
Share on whatsapp
WhatsApp

Apej cenzūru!

Neesi atkarīgs no sociālo tīklu starpniecības – saņem “Austošās Saules” ziņu apkārtrakstu savā e-pastā.