Manu pilsētu pārņēmuši dēmoni
Visu, kas tuvs man un dārgs
Tie gāna un apsmej
Uz maniem logiem un palodzēm
Tie karstu piķi lej
Nu mūsu sapņi
Pārvērtušies par bruģi
Un mūsu pašu zoles
Maršē pa to droši
Un tikai tukšas čaulas
Un ielas – vientuļas, aukstas
Arī vecais bruģis kādreiz jāmaina būs
Un mūsu sapņu vietā jauni stās
Manu pilsētu ir pārņēmuši dēmoni
Un izskatās, ka man ir jāiet projām
Vai arī karadraudze jāsauc kopā
Jo dēmoni manu pilsētu pārņēmuši
***
Ko var naidnieks man darīt(i)
Es Mēneša bāleliņis
Mēnestiņis – nakts kundziņis
Nakti gaišu padarījis
Nakti gaišu padarījis
Man taciņu attīrījis
Nu es varu droši iet(i)
Jaunu Sauli sagaidīti
Jaunā Saule kad ausīsi
Kad naidnieku sacirtīsi
Es gaidīšu krastiņā(i)
Uguntiņu kurinam
Uguntiņu kurinam
Lai redz tavs dēls, meitiņa
Kur mēs rītu sagaidam
Kur mēs rītu sagaidam
Kur mēs cīņu uzsākam
***
Gomoras ielās
Gomoras ielās es jūtos labi
Neķer mani tās kvēpi
Un nebaida mani viņas sargi
Nu, tik smieklīgi liekas tās meli
Gomoras ielās es jūtos labi
Man ir cietoksnis un augsti tā torņi
Un kad nāks šķīstīšanas plūdi
Aizskaloti tiks visi meli un kvēpi
Gomoras ielās es jūtos labi
Drīz, drīz, pacieties tik brāli
Un, ja vēlies, tad zini
Atvērti ir mana cietokšņa vārti
Gomoras ielās es jūtos labi
Iemācījies no tāluma mīlēt tās nakti
***
Es guļu rīta rasā
Un Saule mani sedz
Vaboles pa mani rāpo
Un sienāži pa rumpi lec
Nakts, kas tikko tika auksta bija
Nu, tik` tāls sapnis šķiet
Un apjukums, kas vakar pāri lija
Tagad vakardienas vītolzarus liec
Es guļu rasā rīta
Un vairs nemoka mani kas bija
Ar smaidu saku tev draugs
Nekas nav tik svētīgi kā redzēt kā zāle aug
***
Nekas nekad nav labi
Un dzīve viens pakalpojums lāča
Bet pacieties brāli
Un uzgaidi māsa
Tik lūdzies un klausi
Ko sacīs mums Māra
Ja ne šodien tad rīt
Manas tautas zemes ar spēku tiks klāta
Un neviens naidnieks
Vai tas kaimiņš vai svešs
Manam pūram klāt netiks
Kas zemei un tautai ja netic
Lai par kapsētu kļūst tam mans mežs
***
Vecs vīriņš jūras krastā
Sēž uz akmiņa un tālumā skatās
Blakus tam makšķere
Un pludiņš jestri viļņos danco
Un ūdens maigi vīra pēdas skalo
Te pēkšņi: “Opap, paskat!”
Jauns puišelis blakus kliedz
Un košu akmeni rādīt steidz
Vējš matos abiem pūš smiltis
Un vilnis pēc viļņa krastā triecas
Mazdēls izaudzis jau
Nu tik vecs vīriņš jūras krastā
Sēž uz akmiņa, tālumā skatās
Te pēķšņi spalga balstiņa atskan
“Opap, paskat!”
***
Brīvība ir rota greznākā
Kas ar lepnumu jānēsā kaklā
Un tikai drošais to atļauties var
Brīvība – izsalcis zieds
Tā aug kur daudz asiņu liets
Un retam tās augļus baudīt ir ļauts
Vai droši spēj teikt
Ka to pie lūpām savām
Drīksti tu kļaut
Ko esi darījis, kā sargājis
Brīvības ziedus krāšņos
Lai kupli tā aug mūžīgi mūžos
Un, ja tik liekulis esi
Kas mierīgi snauž tās ēnā
Uzmanies nepamosties naidnieka važās
