Gunārs Astra nav miris, bet gan dzīvo. Kā tas ir iespējams? Vai tad pīšļi jau raušas ārā no zemes? Kā labi parāda nesenais tracis ap Astras pieminekļa atklāšanu, viņa dzīve, vārdi, darbi un piemiņa, pats cilvēks kā simbols joprojām spēcīgi iedarbojas uz nereti aizmāršīgo latviešu tautu, kuras pārstāvji brīžiem mēdz vispār aizmirst, ka latvieši ir tauta. Daži Astras personā un pieminekļa atklāšanas aktā saskata principiālas brīvības un patiesības teikšanas alkas, citi svētsvinīgi pārlaicīgu tēlu, kā piemiņu nebūs zaimot, savukārt citi izmanto politiskā kapitāla celšanai vai vienkāršām provokācijām. Šķiet, šādu spēcīgu iedarbību var radīt tikai patiesa klātbūtne, un labs piemineklis panāk tieši to – rada klātbūtnes iespaidu, pārstāv jeb reprezentē kādu cilvēku, ideju vai principu, kura šobrīd mums nav klāt, kurš kādreiz ir bijis, ir gaidāms, vai kurš ar mirstīgā acīm ikdienā nebūt nav tik viegli viedējams. Labs piemineklis nevis vienkārši piemin, bet gan attēloto padara it kā dzīvi klātesošu, turklāt lielāku nekā dzīvē, un tādus mūžības vaibstus iemantojušu, kādus var gūt tikai cilvēks, kura dzīves gājums un ārpuskārtas veikumi ir ieguvuši pabeigta veseluma apveidu, tādējādi kļūstot par noapaļotu, kompaktu simbolu. Simboli palīdz atcerēties, palīdz atgūt klātbūtni, palīdz saprast, ka bijušais ir nevis vienkārši izbeidzies un iztecējis, bet gan vienmēr, šķiet, nemanāmi atrodas blakus un ir kļuvis par pamatu, uz kā stāvam un mērojam savus soļus. Ikdienības fona troksnis, īslaicīgas kaislības, muļķīgi skrejošas domas un viedierīču vairotā gara saskaldītība nav atmiņas, tātad ilgstošas klātbūtnes draugi. Taču labi pieminekļi visus šos dažādos uzmanības, laika un telpas izjūtas izkaisītājus pārvar. Labs piemineklis nevis “pārvar laiku”, bet gan lieliski atsedz laika ar ilgstošu klātbūtni piesātināto iedabu. “Tas nav ūdens, kas Daugavā plūst / Tas ir laiks”. Tāpat var teikt arī par labu pieminekli. Astras gadījumā labam piemineklim jāatklāj un jāapliecina tieši šī konkrētā ārpuskārtas cilvēka dzīvotais un piepildītais laiks, kas nevis vienkārši beidzās un izbija, bet gan kļuva noturīgi klātesošs visai latviešu tautai tās izšķirīgā brīdī, un caur to līdz šodienai un nākamībai.
Manuprāt, Gļeba Panteļējeva Astra ir šāds dzīvas klātbūtnes iespaidu izsaucošs piemineklis. Īpatnējā kārtā, šāds iespaids sasniegts, pateicoties tieši zināmai abstrakcijas pakāpei, proti, tā nav vienkārši atveidojoša stāvskulptūra kā turpat savulaik stāvējušais “Koka Fricis” vai netālu sēdošais Rainis. Astras piemineklis ir “konstrukcija”, taču tēlnieka prasme ir izpaudusies šīs konstrukcijas nesamocītībā, nesamākslotībā un nepārkonstruētībā, kas ļauj atsevišķa cilvēka ar liktenīgumu piesātinātai fotogrāfijai kļūt par simbolu. Panteļējeva kungs arī trāpīgi norāda, ka mākslinieciskā izvēle par labu it kā disonējošai, uzkrītošai konstrukcijai, nevis vienkāršai stāvskulptūrai, tieši ļauj pasvītrot Astras personas neērtumu.[1] Pats galvenais – gan neērtumu attiecībā pret viņa laika konformistisko padomju okupācijas nomierināto sabiedrību, gan neērtumu un ne-saskaņu attiecībā pret šodienu. Cik gan maz ir principiālu un bezbailīgu patiesības teicēju un upura nesēju kā tolaik, tā tagad! Bieži domāju par Knuta Skujenieka gadījumu. Iedomājieties, visa košā okupētās Latvijas literatūras dzīve kūsā, dzejas izdevumu tirāžas tūkstošos, tautas mākslinieki saņem specdzīvokļus un uzstājas Dzejas dienās, bet te vienu pārlieku uzstājīgu nerimšu apcietina, notiesā un izsūta. Un kas notiek? Nekas. Dzīve okupētajā Latvijā un tās “kultūras darbinieku aprindās” turpinās ierastās sliedēs. Protams, dažu komformistu apziņu otrajā plānā paliek tāda kā neērtības sajūta. Un tieši šādu neērtas klātbūtnes sajūtu vēl šodien atstāj Astras piemineklis. Kāpēc šī neērtība? Paša Astras vārdiem: “Lielākā problēma ir tā, ka daudzi mūsu cilvēki ir “izļurbāti.” Viņu domāšana un rīcība ir latviešu tautai sveša. Pusgadsimtu radināti pie akla mietpilsonisma un samierināšanās.” Bet par to nedaudz vēlāk.
Atklausījies par pieminekļa atklāšanas skandālu (kas, lai vai kā mēs to vērtētu, šajā dīvainajā laikā tomēr panāca veselas divas atvainošanās – Latvijas Televīzijas atvainošanos par viltus ziņu tīšu veidošanu, un Prezidenta kancelejas stostīšanos par nenoņemto cepuri) un dzirdējis dažādas versijas par māksliniecisko izpildījumu, beidzot nobraucu svešajā, lielajā, trakajā Rīgā, un aizgāju paskatīties Astras pieminekli dzīvē. Pirmais iespaids tāds, ka dzīvē izskatās labāk nekā bildēs. Pareizi arī ir, jo pieminekļa dāvātā klātbūtne ir jāpieredz dzīvē, turklāt nesaudzīgajā un trokšņaini raibajā pilsētvidē, nevis neskaitāmos nomierinošos un attālinošos pastarpinājumos. Gudri veidotā telpiskā risinājuma dēļ pieminekli “dzīvajā” ir grūti nolasīt kā apvērstu krustu (kas arī nebūtu traģiski, jo brašo un dedzīgo Jēzus apustuli Pēteri mocekļa nāvē arī piesita uz apvērsta krusta), turklāt pirmais, kas krīt acīs, nostājoties priekšā, ir ne tik daudz kopējā forma, cik lielās, iespaidīgās Astras rokas. Šīs it kā uz priekšu izvirzītās rokas neviļus no apziņas dziļumiem izsauc kādu frāžu virknējumu: “Jūsu aicinātājs ir uzticams. Viņš būs arī darītājs.” Vīrs un vārds. Vārdi un darbi. Acis darba izbijās, rokas darba nebijās. Un Astram bija ko bīties.
Paskatījos apkārt piemineklim, novietojums arī labs – Brīvības iela, lielās Rīgas galvenā artērija, daudz cilvēku dienā iet garām, blakus rosīga sabiedriskā transporta pietura, fonā – tiesas māja un Ministru kabinets, šie dažādu varas formu sakoncentrētie simboli, bet tieši blakus ass, uz kuras stāv Brīvības piemineklis un kādreiz stāvēja gāztais Ļeņins, un pašā priekšā – nopietna cilvēka seja ar caururbjošu skatienu, cietuma drānās, kurām virsū uzšūts apcietinātā uzvārds kirilicā. Kopējās kompozīcijas izmērs, manuprāt, nav mazs. Tas ir samērīgs. Jo pieminekļi nekarājas zilā gaisā, bet gan tiek ievietoti konkrētā vidē kā daļa no plašākas kompozīcijas. Kādam varbūt šķiet, ka Kārļa Ulmaņa piemineklis ir “pārāk nepiemēroti mazs” (turklāt atceroties visus ap pieminekli saceltos strīdus) cilvēkam, ko mēdza saukt par “Lielo Kārli”, bet aina mainās, ja atceramies, ka Kārlis Ulmanis bija (tikai) cilvēks, un ka šī līdz pieticīgas cilvēcības dimensijām novilktā valstsvīra piemineklis ir novietots uz vēsturiski piesātinātās un skatā iespaidīgās Ārlietu ministrijas ēkas fona. Līdzīgi ar Astras pieminekli. Ir svarīgi, ka mēs redzam šī viena neērtā apcietinātā cilvēka pieminekli uz anonīmu, leviatānisku izpildvaru un tiesas varu iemiesojošu varenu ēku fona. Sveša, naidīga un melīga vara bija pārņēmusi šīs varu nesošās un apkalpojošās ēkas un mēģināja iznīcināt un izdzēst šo cilvēku, kam nu veltīts piemineklis.
Iespaidīgu lomu pieminekļa kompozīcijā spēlē arī daudz apcerētās vertikāles un horizontāles, iekš kurām Astras seja, tātad dvēseles spogulis, tiek it kā “iespiesta” vai pat “ielauzta”. Uzmanību pievērsa pats statenisko konstrukciju materiāls, kas tūlīt atgādināja it kā dzelzsceļa sliedes, tādējādi veidojot nosacītu atsauci uz drūmi spēcīgo deportāciju pieminekli Torņakalnā, bet tai pašā laikā atstājot tādu kā pamatīguma, negaidītas nopietnības un sakoncentrētības iespaidu, kas ir jaušams arī pašā Astras sejā. Šķiet, sliedēm līdzīgajās konstrukcijās iespiestā Astras seja apspēlē totalitāras, un tomēr ierēdnieciski institucionalizētas varas dzelžainumu iepretī dzīva cilvēka nepiekāpīgā gara starojumam. Un piemineklī labi atspoguļota senā patiesība, ka šāds patiesības gars tikai šķietami dzelžaino nepatiesībā balstīto varu pārvar un uzvar, paša pieminekļa izveides fakts ir šādas uzvaras zīmogs.
Kamēr pētīju pieminekli, blakus pienāca kāda kundzīte, kas tikko tur kārtoja vienu nokritušu rozi. Kundzei, šķiet, pāri 60, sāka runāties, apbrīnot pieminekli, taustīt materiālu, neviltoti priecājās par lielajām rokām un tēlnieka veikumu. Viņa lamāja komunistus, stāstīja, kādi tik šķēršļi piemineklim netika likti (“noņemšot tiesnešiem autostāvvietu”), ka Astru varbūt noindēja un tādā garā. Kundze paspēja izstāstīt, kā toreiz notika publiskā prāva, kā izdevās nokopēt Astras runu, cik ātri tā nonāca Rietumos un caur Brīvo Eiropu atpakaļ uz okupēto Latviju. Teica, ka viņai nav TV, tāpēc nesaprot to gadījumu ar Astras brāli, vai nevarot paskaidrot, bet izdzirdot, ka nelaida sertifikāta trūkuma dēļ, kundzīte bija manāmi sašutusi. Spriežot pēc tā, cik ļoti viņa runāja par pieminekļa lielo simbolisko nozīmi, nopratu, ka viņa droši vien pati pirms 30 gadiem, savos jaunības un spēka gados, būs aktīvi piedalījusies Atmodas pasākumos. Viņa runāja par Astru kā par dzīvu cilvēku. Pabrīnījos, ka šajos laikos uz ielas lielpilsētā – kur pa visām porām sijājas atsvešinātības tvans un virspusēji čalojošs uzspēlēts sabiedriskums – vēl var šādi parunāties divi ļoti atšķirīgu paaudžu nepazīstami cilvēki, turklāt stāvot Astras pieminekļa priekšā. Pie kura, starp citu, ik pa brīdim kāds pienāk, aplūko, klusējot pie sevis padomā, izlasa aprakstu uz blakus esošās plāksnītes. Iedams prom, un brīnoties par kundzītes neviltoto sajūsmu un dedzību (atceroties, ka latvieši pēc dabas nav diez ko sabiedriski un atvērti ļaudis), nodomāju, cik tomēr šāds piemineklis ir svarīgs šodien tik dažādi nospiestajai latviešu tautai, un cik daudz ar “nieka” patiesiem vārdiem un bezbailīgu upuri var panākt tikai viens cilvēks, kurš pat nepiedzīvoja valsts atbrīvošanos. Domāju, cik ļoti nesen tas viss tomēr notika – cilvēka dzīvi par patiesības teikšanu sagrāva vēl 1980. gados, tikai pirms 40 gadiem. Atcerējos Astras vārdus par latviešu “izļurbātību”. Jā un nē! Kundzīte, ko satiku pie pieminekļa, pusi vai vairāk savas dzīves bija nodzīvojusi ļaunā un zemiskā okupācijas režīmā, kas pēc uzbūves un vadošās ideoloģijas tīši bradāja visu, kas svēts, bet otru pusi viņa bija nodzīvojusi brīvā Latvijā, kas no šī neprāta un postīšanas negantības vēl joprojām tikai mēģina atgūties, vēl joprojām mēģina saprast un atcerēties, ka latvieši ir tauta un ka latviešiem ir sava valsts. Vai šo kundzīti varētu nosaukt par “izļurbātu”? Es viņā dzirdēju un jutu to iekšējo spēku un sevī grūti noturamās mūžsenās latviešu alkas pēc brīvības, patiesības un taisnības, pēc ideālās, pārlaicīgās un grūti sasniedzamās Latvijas, ko 1918. g. 18. novembrī savā uzrunā Ulmanis pieteica kā “demokrātisko taisnības valsti, kurā nedrīkst būt vietas ne apspiešanai, ne netaisnībai”, un ko tik labi pauž zināmā Zodiaka dziesma, un it īpaši šodien šī pašā Rīgas centrā vērojamā savaldīgā, apcietinātā, un tomēr bezgalīgi brīvā, jo patiesībā dzīvojošā Astras seja. “No sirds pilnības mute runā” – šī kundzīte bija nonākusi pie pieminekļa, kas ar Astras simbolisko klātbūtni tik ļoti piepildīja sirdi, ka viņa pārvarēja latviešu iedzimto atturīgo kautrību, un dzīvi liecināja apkārt stāvošajiem. Jo laba pieminekļa, tāpat kā jebkuras labas mākslas mērķis nav tikai liecināt par kaut ko sen pagājušu, bet gan vairot lieciniekus un apliecinātājus.
Ejot prom no pieminekļa, pie sevis domāju, ka, ja Latvija pēc visa šī nāvējošā Kovid sašķeltības, melu un vajāšanas murga (“..es TICU, ka šis laiks pagaisīs kā ļauns murgs..”), pēc īstenību, visu svēto noliedzoša un zākājoša liberālisma un dažādu sarkanu nokrāsu progresīvisma pašaizdegšanās, kā arī pēc Krievijas baisajiem manevriem vēl eksistēs uz kartes, tad Astras piemineklim ir pilns potenciāls kļūt par vietu, kur līdzīgi kā Maskavā Puškina vai Majakovska laukumos nākotnē pulcēties mūsdienu Latvijas disidentiem – Latvijas kā latviskas taisnības valsts apliecinātājiem, iekšējai patriotiskajai opozīcijai, kas joprojām, neielaižoties lētos kompromisos, par spīti visam, par spīti gigantiskam pretspēkam, uztur dzīvus vēsturiskos latviešu nacionālisma ideālus un patiesības. Katrā ziņā man Astras pieminekļa dāvātā klātbūtne un dziļā, liktenīgā laika apziņa turpmāk svešajā un lielajā Rīgā palīdzēs nepazust un nekrist izmisumā. Jo es nešaubos, ka Džordža Orvela mūža nogalē pravietotais dzelzs zābaks turpinās nākotnē vēl uzstājīgāk bradāt mūsu sejas, mīdot pēdējās cilvēcības un veselā saprāta paliekas, tādēļ, ka modernais cilvēks vairs netic vispār nekam, nekādai augstākai likumībai un pilnvarai, bet arvien vairāk tikai rupja, liekulīgi piesegta spēka patvaļai. Astras piemineklis parāda, ka ir dažas šāda spēka nesamīdāmas sejas. Tas iedrošina, un tiešām, sekojot Gļeba Panteļējeva norādēm, ļauj nebaidīties.
Pabrīnījos, kā šodienas Latvijas un Eiropas Savienības bezgalīgās iekļaušanas, atvērtības un totālās tolerances apstākļos uz pieminekļa paskaidrojošās plāksnītes tikuši cauri tie daži citāti no Astras “Pēdējā vārda”, it īpaši par latvietības iedzīšanu rezervātos. Patiesi, mūsdienu ar varavīksni rotāto dzelzs zābaku, hanoviskas[2] vai sedlenieciskas dekonstrukcijas[3] un institucionalizēta pazemojuma vai izsmiekla pasaulē latvietība un tās dzīva apliecināšana ir kaut kas tikpat neērts kā Gunārs Astra. Kāpēc melu varai vajadzēja par katru cenu salauzt Astru? Kas ir viņa galvenā rūpe un celtā apsūdzība pret okupācijas režīmu? Vai tad ne Latvijas kolonizācija un pārkrievošana? Kurš, lasot “Pēdējo vārdu”, varētu palaist garām Astras nopietnās un pamatotās bažas par latviešu tautas iznīkšanu okupācijas varas mērķtiecīgas etnopolitikas rezultātā? Vai tad nacionālais jautājums nebija viens no galvenajiem, ja ne pats galvenais Trešās Atmodas dzinulis? Vai tad pašreizējā Prezidenta rakstu krājumā “Valstsgriba” mēs nevaram skaidri un gaiši pie Atmodas laika tekstiem lasīt par latviešu tautas bēdīgo demogrāfisko situāciju pašu etniskajā dzimtenē un mēģinājumiem juridiski pamatot nākotnes dekolonizācijas centienus?[4] Lūk, jums, pašā kosmopolītiskās lielpilsētas centrā, kur viss ir tik fluīds, multikulturāls un dažādību veicinošs, uz galvenās ielas tieši pretī caru pārkrievošanas kampaņas katedrālei kā dīķī iemests akmens stāv nevienu nesaudzējošs piemineklis, kurš pilnībā iemieso īstā, diemžēl bieži neformālā latviešu nacionālisma ideālus, kuri joprojām, 30 gadus pēc valsts neatkarības atjaunošanas, vēl tikai gaida pēc īstas un konsekventas “deokupācijas, deboļševizācijas un dekolonizācijas”. Saukļi, kas, starp citu, pašreizējos Lielkrievijas reiha draudu apstākļos kārtējo reizi atgūst savu aktualitāti. Smejies vai raudi, čīksti, spiedz un draudi, dekonstruē un šķīdini līdz nekas nepaliek pāri, akadēmiskas miglas pūšanas aizsegā apgalvo, ka latvieši nemaz nav tauta un ka latvietība ir kaut kas tik bezgalīgi atvērts un iekļaujošs, un pārveidojams cik uziet, taču tu nespēsi uzveikt un aptīt ap pirkstu Gunāru Astru un ignorēt faktu, ka nacionālais jautājums, tik bieži šajos 30 gados “mīļā miera labad” paslaucīts zem paklāja, ir viņa galvenais rūpests un moceklības iegansts. Šajās dienās pieminēšanas vērta ir cita gadskārta – 50 gadi kopš slavenās 17 komunistu vēstules publikācijas[5], kurā arī nacionālais jautājums – vēl pirms Astras “Pēdējā vārda” – ir galvenais sašutuma un morālā protesta cēlonis. Astras piemineklis atgādina un pavisam skaudri dara klātesošu šo neērto faktu, ka latvieši savā zemē, vienīgajā uz visas plašās un nežēlīgās pasaules, joprojām sastāda tikai 62% no valsts kopējā iedzīvotāju skaita, kas ir tiešs un tīšs okupācijas varas brutālās etnopolitikas un kolonizācijas rezultāts. Paskatieties uz piemineklī cietumnieka drānās tērpto tēlu, kura uzvārds rakstīts kirilicā, atcerieties turpat blakus Nacionālajā vēstures muzejā joprojām skatāmo 19. gs. ap kaklu apliekamo soda dēlīti, uz kura krieviski rakstīts: “Es šodien runāju latviski”. Astra par šo drūmo faktu un galvenajiem vaininiekiem teica neērto patiesību, un samaksāja augstu cenu.
Tomēr Providence mīl sakritības. Staļiniskā loģika, joprojām darbīga 1980. gados, paredzēja, ka “nav cilvēka, nav problēmu”. Taču nu šim it kā pazudinātajam cilvēkam ir uzlikts ar viņa klātbūtni un dzīvi piestrāvots piemineklis, kamēr nesen no jauna lasījām par kādu citu savlaicīgi pazudinātu pieminekli, kas liecināja par ko diametrāli pretēju, gadu desmitiem ilgi visiem garāmgājējiem rādot ieroci, kas simbolizēja to vardarbību, ar kuras palīdzību notika Latvijas pārkrievošana, pazemošana un kolonizācija, pret ko iestājās Astra. Okupantu “pieminekļa” nojaucējs zemnieks un Jēkabpils Latviešu biedrības valdes loceklis Gundars Kalve runā it kā tiem pašiem taisnības gara un spēka caurstrāvotajiem vārdiem, kuru dēļ okupanti un pārkrievotāji reiz notiesāja Gunāru Astru. Šie vārdi mani pārsteidza savas mūsdienu pustoņiem, remdenumam un hroniskajam gļēvumam neierastās intensitātes dēļ. Šos Astras nepiekāpīgā un principiālā gara caurstrāvotos Kalves vārdus ir vērts noklausīties vēlreiz un paturēt prātā:
“Labi, izteikšu salīdzinājumos. Iedomājieties: jūsu ģimenē ir noslepkavots kāds tuvs cilvēks. Slepkava ir aizlaidies, atstājot uz galda slepkavības ieroci – asiņainu dunci. Ar piekodinājumu, ka šo dunci nedrīkst aiztikt. Katru dienu jūs ejat garām šim asiņainajam rīkam, tas jums visu atgādina, bet jūs neko nevarat izmainīt. Un šajā – lielgabala – gadījumā pat nav runa par vienu cilvēku, ir runa par simtiem tūkstošu manu tautiešu, kurus iznīcinājis asiņainais padomju režīms. Tas ir slepkavības ierocis, ar kuru tika slepkavota latviešu nācija. Bet no varmāku puses ir pavēle: tu nedrīksti novākt šo slepkavības ieroci. Zināt, mīļie draugi, man ir gluži vienalga, ko domā un ko saka šie dienaskārtības noteicēji: es novācu šo lielgabalu, es novākšu arī pārējos, ja vajadzēs.”[6]
Kalves minētie “dienaskārtības noteicēji”, sātaniskās melu varas lepnie mantinieki šodien jau atkal pulcē savus vergu karapūļus pie Ukrainas, Eiropas un drīzumā arī Latvijas robežām. Taču dīvainā kārtā, par spīti šim gigantiskajam pretspēkam, sirds man ir mierīga. Kamēr vēl kaut kur visā plašajā Latvijā neparedzamā slepenībā, pilnīgi pretēji valdošajai niecību, viduvējību un dekonstruējošu nievu pamatstraumei, mīt tādi Astras gara mantinieki kā augstāk minētā nejauši satiktā kundzīte un Kalves kungs, esmu drošs, ka latviešu tauta neies postā. Astras piemineklis galvaspilsētas centrā turpmāk palīdzēs uzskatāmi atcerēties un darīt klātesošu to spēku, kas īstajā laikā pārmāca un arī turpmāks pārmāks visas latvietībai naidīgās varas.
Krišjānis Lācis
[1] https://www.lsm.lv/raksts/kultura/kulturtelpa/neerts-tads-pats-ka-gunars-astra-par-astram-veltito-pieminekli-stasta-telnieks-glebs-pantelejevs.a439662/
[2] https://ltv.lsm.lv/lv/raksts/05.12.2021-projekts-buris-multikulturalisms-vieno-vai-skel.id246113
[3] https://satori.lv/article/kam-vajadziga-si-valsts
[4] Levits E., Valstsgriba. Idejas un domas Latvijai 1985-2018, Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019.
[5] https://www.la.lv/patiesiba-kas-izlauzas-aiz-dzelzs-priekskara-aprit-50-gadu-kops-17-komunistu-vestules-pirmas-publikacijas
