Dažādu politisku iniciatīvu un Eiropas konvenciju sakarībā mēdz pieminēt Eiropas vērtības. Tiek dots mājiens, ka tie, kas iebilst pret liberālo vai kreiso politisko virzienu, ir pret Eiropas vērtībām. Te vietā ir uzdot jautājumu – kas tad ir Eiropas civilizācija un tās vērtības?
Ģeogrāfiski Eiropa ir pussala Eirāzijas kontinentā. Reizēm par tās austrumu robežu uzskata Urālu kalnus. Taču mēs visi nojaušam, ka Eiropa beidzas aiz Zilupes, jo aiz tās sākas pavisam cita vērtību telpa (ja vien Krievijā valdošās idejas var uzskatīt par vērtībām). Tāpat mēs visi nojaušam, ka Eiropa dienvidos beidzas uzreiz aiz Vidusjūras, kaut gan senāk Āfrikas ziemeļi bija daļa no Grieķu–Romiešu civilizācijas. Attiecībā uz ASV, Kanādu, Austrāliju vai citām valstīm, ko veidoja eiropiešu ieceļotāji, nojaušam, ka tas ir paplašinājums Eiropas civilizācijai ar savām īpatnībām, bet tomēr daļa no mūsu kultūras, kaut arī ģeogrāfiski atrodas daudz tālāk nekā, piemēram, Pleskava, Voroņeža u. tml. Ceļojot pa daudzām Rietumeiropas pilsētām, kur eiropieši jau ir mazākumā, bet pilsētās redz vairāk minaretu nekā baznīcu torņu, dzird svešas valodas un jūt noliedzošu attieksmi pret mums pieņemtām normām, rodas iespaids, ka Eiropas civilizācija tur ir beigusies un tās vietu ir ieņēmusi jau cita civilizācija. Tātad Eiropa nav ģeogrāfisks, bet gan civilizācijas apzīmējums.
Kas tad veido Eiropas civilizāciju? Pirmkārt, tie ir paši eiropieši – tautas ar saknēm Eiropas zemēs, kas tūkstošiem gadu laikā izveidoja unikālu, kulturāli un tehnoloģiski attīstītu civilizāciju, kas vēl pirms gadsimta arvien pārvaldīja lielāko daļu zemeslodes. Eiropa spēj asimilēt arī ienācējus līdz noteiktam skaitam, taču tur, kur eiropieši kļūst par mazākumu, Eiropas civilizācija beidzas, un šīs zemes kļūst atkal vien par daļu no plašā Eirāzijas kontinenta. Līdzīgi kā, piemēram, Japāna zaudētu savu unikalitāti, ja tajā japāņi kļūtu par mazākumu, tā arī Eiropas pamats ir tās senās tautas. Otrkārt, tās ir eiropiešu vērtības, ko vēsturiski veidojušas Eiropas cilšu (pamatā indoeiropiešu) dzīvesziņas, grieķu–romiešu filozofiskais mantojums, kā arī kristīgās Eiropas kultūra. Šo vērtību centrā ir savas tautas un valsts dzīvē iesaistīts, atbildīgs pilsonis, kurš atzīst citiem cilvēkiem piemītošo neatņemamo vērtību, ko veido viņu dvēsele, nevis vara, manta vai statuss. Arī Latvija dabiski iekļaujas Eiropas civilizācijas vērtību telpā.
Eiropas civilizāciju tātad veido gan etniskais, gan kulturālais faktors. Eiropas vērtības visvieglāk ir konstatēt kontrastā ar to, kur tās nav. Krievijā, ko vēsturiski veidoja mums radniecīgās slāvu ciltis, vairāk nekā divus gadsimtus valdīja mongoļu valdnieki, kas radīja pretēju civilizāciju mūsējai. Krievijā nenotika tā kultūras attīstība, kas aizsākās Eiropā līdz ar renesansi. Tur cilvēks ne vien nav vērtība, bet vērtību hierarhijā ir pat zemāks par jebko citu, kas jau gadsimtiem novērots krievu kara vešanas taktikā vai terora viļņos, kas periodiski skar tos sabiedrības slāņus, kas kaut kādā ziņā pietuvojas Eiropas kultūras vērtībām. Vienīgais veids, kā no šī zemā stāvokļa tikt ārā, ir ar varmācību pakāpties pa varas hierarhijas kāpnēm, kas priekšgalā izvirza nevis spējīgākos, bet gan varmācīgākos. No cilvēka sagaida neiesaistīšanos politikā, nevis atbildību vai interesi par sabiedrības dzīvi. Islāma civilizācijā vērtību centrā ir reliģija un cilts lojalitāte. Arī šeit ir lielāks uzsvars uz kolektīvismu, gatavība viegli upurēt atsevišķo cilvēku kopienas vārdā, kā arī noliedzoša attieksme pret sievietes līdzvērtību. Gan Krievijā, gan islāma pasaulē valsti redz būtiski atšķirīgāk nekā eiropieši – Krievijā tā ir multikulturāla impērija, ko veido nevis nācijas, bet krievu valodā runājošas dažādu cilšu masas, ko apvieno caram līdzīga figūra. Islāma pasaulē reliģija un politika veido veselumu, kas galējā izpausmē paredz laicīgo Eiropas valstu un nāciju noliegumu.
Austrumu pasaules kolektīvisms, nežēlība un gatavība uz upuriem ir faktors, kas to padara par bīstamu oponentu konfliktā ar Eiropu. To mēs labi redzam Ukrainā, kur eiropeiskā ukraiņu tauta jau 11 gadus cīnās ar eirāzisko nežēlību; ar Krieviju, kas neskaita savus bojāgājušos, neskaita iztērētos gadus, iznīcināto infrastruktūru, ekonomiskās vai citas neērtības. Eiropas civilizācija, kurai ir lielāks iedzīvotāju skaits un ekonomiskais potenciāls, kas nozīmē arī militāro potenciālu, nespēj vienoties līdz galam atbalstīt Ukrainu un līdz šim sakaut pretinieku, kuram teorētiski nav šādu priekšrocību. Atšķirības pastāv prātā, kas ietekmē lēmumu pieņemšanu, gatavību uz rīcību un šīs rīcības veidu. Neviens nav garantējis, ka vēsture virzīsies uz Eiropas civilizācijas vērtību uzvaru, ja Eiropa pati šīs vērtības nenovērtēs un par tām necīnīsies.
Kā uzvarēt efektīvu brutālismu, vienlaikus saglabājot savu būtību? Eiropas civilizācijas paradokss slēpjas tajā, ka, lai tā uzvarētu, tai jāiegrožo sava pārizsmalcinātība, pārjūtīgums un gatavība uz nebeidzamu dialogu attiecībā uz agresoru. Pretinieks ir brutāls un vienkāršs, bet Eiropu paralizē tās empātija pret saviem pretiniekiem. Krieviju raksturo nevien pilnīgs empātijas trūkums, bet arī sadisms, kas gūst baudu no citu iznīcināšanas. Šādā vērtību sadursmē nav iespējams saprātīgs kompromiss. Kā jau teju pirms gadsimta rakstījis filozofs Pauls Jurevičs, “cilvēku grupa, kas pastāvētu vienīgi no “atvērtām dvēselēm (..) ļoti drīz kristu par upuri saviem ierobežotākiem kaimiņiem”[1]. Eiropai jāatceras, ka Austrumu pasaulei ir citas vērtības, un konfliktā jebkāda uzvara vai miers nav panākami pēc pieņēmuma, ka Krievija vai islāma pasaule dzīvo pēc eiropiešu vērtību mērauklas. Turklāt liela daļa Eiropas vērtību, uz kurām atsaucas liberāļi un kreisie, nemaz nav daļa no vēsturiskajām Eiropas vērtībām. Radikāls feminisms, ģimenes un bioloģiskā dzimuma noliegšana un imigrācijas lobijs ilgtermiņā ir drīzāk pašiznīcinošs Eiropas civilizācijai, nevis tai raksturīgs. Nacionālisma un patriotisma noliegums, neadekvāta vainas izjūta par verdzību, koloniālismu un 20. gadsimta kariem, kas jau sen ir nožēloti, liedz Eiropai adekvāti pretoties šodienas agresoriem. Nežēlība ir pastāvējusi visā vēstures gaitā, taču tikai Eiropas civilizācija ir bijusi spējīga atcelt verdzību, cīnīties par vergu atbrīvošanu un atteikties no agresīva imperiālisma politikas. Taču kreisie eiropiešos kultivē pašiznīcinošu vainas sajūtu. Lai Eiropa turpinātos, tai ir jāatceras sava būtība, savs vērtīgums un jāatgūst lepnums. Neatsakoties no atsevišķās personības lomas sabiedrības politiskajā dzīvē un demokrātijas, lielāks uzsvars uz kopienas vērtībām, vīrišķību un varonību līdzsvarotu Eiropas pārspīlēto individuālismu, kas ir novedis pie dramatiska dzimstības krituma, tādējādi apdraudot Eiropas tautu un to vērtību pastāvēšanu nākotnē. Vēsturiski Eiropa nav tikai veidota pēc komerciālo Atēnu līdzības, kuras iznīcināja mantkārība un individuālisms. Eiropa ir arī kareivīgās Spartas un Romas mantiniece, kuru vērtību centrā bija spēks un gods. Mīlestība un iejūtība nav īstas, ja tās nelīdzsvaro gatavība cīnīties pret tiem, kas draud iznīcināt šīs mīlestības avotus. Varbūt tās ir vērtības, ko Ukraina no jauna iemācīs mums un visai Eiropai, tādējādi briesmīgajam karam kļūstot par iespēju atdzimt visai mūsu civilizācijai.
Raivis Zeltīts
[1] Jurevičs, Pauls. Nācionālās dzīves problēmas. Rīga: Valtera un Rapas akc. Sab. Apgāds., 1936., 130. lpp
