Latvijas politiskajā sistēmā kopš neatkarības atjaunošanas galvenais dalījums ir starp tā dēvētajām “latviešu” un “krievu” partijām. Lai izolētu “krievu partijas”, “latviešu partijas” parasti veido koalīcijas, kas nekur citur Rietumu pasaulē nebūtu iedomājamas – tādas, kuras sastāv gan no labējiem, gan kreisiem spēkiem. Protams, visi šie dalījumi Latvijas gadījumā ir jālieto ar atrunu – reālpolitikā pastāvošās partijas pārsvarā cīnās par amatu pārvaldīšanu, ideoloģisko vai etnisko retoriku atstājot priekšvēlēšanu cīņai. Tomēr arī Latvijā arvien izteiktāk sāk nostiprināties Rietumu pasaules politiskais dalījums starp labējiem un kreisajiem spēkiem.
Ko apzīmē labējums un kreisums? Franču revolūcijas laikā 18. gadsimta beigās parlaments bija sadalījies karaļa atbalstītājos un revolucionāros – karaļa atbalstītāji sēdēja pa labi no karaļa, bet revolucionāri – pa kreisi. Kaut arī monarhijas jautājums vairs nav aktuāls, šis vēsturiskais dalījums ir saglabājies. 19. un 20. gadsimtā tas bija saistīts ar ekonomiskiem jautājumiem – kreisie bija sociālisti, bet labējie – kapitālisti. Tomēr 21. gadsimtā globālais kapitālisms ir saplūdis ar dažādu kreiso kustību aktīvismu, tāpēc galvenā robežšķirtne kreisajiem un labējiem ir par tradīciju un identitāti.
Protams, katrā valstī un kultūrā tradīcija un identitāte nozīmē ko atšķirīgu, taču pastāv arī kopīgi elementi, kas apzīmē tās vērtības, kuras neviena sabiedrība nav izdomājusi, bet kuras var tikai atzīt, lai nodrošinātu savu pastāvēšanu – tās ir garīgās vērtības, bioloģiskās realitātes atzīšana (piemēram, divi dzimumi), ģimenes un bērnu prioritāte, sievišķības un vīrišķības atzīšana kā nozīmīgiem identitātes aspektiem, tautas vērtība un nacionālās intereses. Šīs ir vērtības, kuras aizstāv labēji.
Kreisie spēki mūsdienās vairs nebalstās strādnieku šķiras aizstāvībā, bet iestājas par neierobežotu “atvērtību” jebkādām ietekmēm un izvēlēm, kas bieži vien pat noliedz bioloģiskos faktus – savdabīgu pašlabuma un grupu aktīvisma sakausējumu, piemēram, LGBT+ kustību, kas apstrīd dzimumu lomas un ģimenes nozīmi. Mūsdienu kreisie nav vienkārši minoritāšu aizstāvji, bet gan ir ideoloģiska kustība, kas vienlaikus ir efektīva savu ideju nostiprināšanā un arī pašdestruktīva – gan pret sevi, gan citiem. Kreisie iestājas par atvērtām robežām un vienlaikus pacifismu, kas ir gatavs kapitulēt stiprākajam. Ar visu savu “atvērto domāšanu” kreisie ir ļoti piekāpīgi pret radikālā islāma un “krievu pasaules” ietekmi – tādu, kas ne vien apspiež kreiso aizstāvētās minoritātes, bet ir gatava iznīcināt visu Rietumu pasauli. Starp kreisajiem vienmēr atradīsies aktīvi austrumu ietekmes veicinātāji, kuri tic, ka aizstāv minoritātes, tā darot “labo darbu”.
Fantāzijas par aliansi starp Palestīnu un “Praidu” ir acīmredzami absurdas, taču ir jāsaprot, ka kreisie nedomā paaudžu vai vēstures kontekstā. Viņu retorika ir cēla un bieži aizņemas tradicionālus jēdzienus, piemēram, cieņu un lepnumu, taču kreiso prakse ir cieņas graušana un visatļautība. Kreiso aktīvisma pamatā ir hedonisms – dzīšanās pēc baudas šeit un tagad. Un viņi ir ārkārtīgi gļēvi ārēju draudu priekšā, jo pretoties ienaidniekam nav iespējams ar tikumības signalizēšanu un tukšām frāzēm, bet gan ar gatavību upurēt sevi kopuma un nākotnes vārdā.
Nācija pastāv tur, kur vienas izcelsmes cilvēkus vieno kopīga valoda, vēsturiskā atmiņa, tradīcijas, vērtības un mērķi – identitāte, kas ļauj tai turpināties no paaudzes uz paaudzi. Labējie iestājas par to, kas nepieciešams vienmēr, lai sabiedrība un tās cilvēki plauktu – tāpēc nacionālisms ir labējs pasaules uzskats. Kreisie ir gatavi iznīcināt nāciju saturošās saites mirkļa labuma vārdā un nodot mūsu senču mantojumu, kurā viņi nesaskata nekādu vērtību. Kas ir bīstamāks – ārējais ienaidnieks, kas vēlas izplest savu impēriju un atņemt mums mūsu zemi, vai iekšējā piektā kolonna, kas grauj vērtības, kas nodrošina mūsu turpināšanos un noturību pret ārējiem draudiem, vienlaikus stiprinot pretinieka pozīcijas?
Atskatoties vēsturē, kad 1918. gada 18. novembrī tika pasludināta Latvijas Republikas neatkarība, kreisie sociāldemokrāti atklāti paziņoja, ka Latvija viņiem ir tikai līdzeklis, lai īstenotu revolūciju un atgrieztos sociālistisko valstu savienībā. Jau no pirmās dienas Latvijas valstiskums tika vājināts, un divdesmit gadus norisinājās vietējo nodevēju aktīva sadarbība ar PSRS, kas rezultējās 1940. gada okupācijā. Aukstā kara laikā par “progresīvajiem” PSRS sauca tās sabiedrotos Rietumos, kuri nevēlējās sevi atklāti saukt par komunistiem. Redzot mūsdienu kreiso aktīvismu – krievu valodas un agresorvalsts pilsoņu ietekmes stiprināšanu stratēģiskajās nozarēs -, jāsecina, ka jautājums par to, kurš drauds ir lielāks vai mazāks – kreiso vai prokrievisko -, ir nepareizs pēc būtības. Runa ir par vienu un to pašu draudu: kreisums ir austrumu pretinieka “ledlauzis” – stratēģija, lai vājinātu mazo nāciju pretošanās spējas un atjaunotu sarkano impēriju. Un pret šo draudu ir jānostājas vienoti un konsekventi, nevis mērot un šķirojot.
Raivis Zeltīts
