Leģendārā latviešu brīvības cīnītāja Gunāra Astras 90 gadu jubileja sakrīt ar sarežģītu laiku mūsu valstī. Arvien pieaugošā neticība valsts varai, sašķeltība un savstarpējs naids pilsoņu starpā, čekistu Krievijas organizēts hibrīdkarš uz robežām liecina par nopietnu krīzi. Joprojām arī nav zudušas rusifikācijas politikas sekas – tās pašas rusifikācijas, ko savulaik kritizēja pats Gunārs Astra.
“Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot. Mūsu tauta ir daudz cietusi un tādēļ iemācījusies un pārcietīs arī šo tumšo laiku.” Tā čekistu tiesnešiem savā leģendārajā aizstāvības runā teica Gunārs Astra. Ticība latviešu nākotnei viņā bija nesalaužama pat šķietami bezcerīgos apstākļos. Tā nebija naiva ticība. Gunārs Astra spēja arī nesaudzīgi reālistiski konstatēt nožēlojamo latviešu stāvokli PSRS. Un tomēr – viņš ticēja. Un spēja iedvesmot apkārtējos un tos vadīt. Un nekad nenodot ne citus, ne sevi – līdz galējai konsekvencei. Gunāram Astram piemita visas nepieciešamās līdera dotības, kas spētu “helsinkiešu” kustību pārvērst par vadošo topošās Trešās Atmodas spēku. Varbūt tieši tāpēc čekisti viņam vilcienā pasniedza saindēto tēju?
Tālākais ir zināms. Atmodas priekšgalā tika izvirzīti Latvijas komunistiskās partijas CK sekretārs Anatolijs Gorbunovs un čekas ziņotājs Ivars Godmanis (“Pugulis”). Ne viens, ne otrs nevēlējās brīvu Latviju ārpus PSRS. Par laimi “suverēnas Latvijas PSRS sastāvā” scenārijs neīstenojās. Taču tālāko toni atjaunotās Latvijas politikā noteica tieši šādi elementi. Gorbunovs un Godmanis izveidoja “Latvijas Ceļu”, kas aizsāka arvien toksiskākas liberālisma mutācijas Latvijā. “Latvijas Ceļa” mantinieki ir dažādi Šlesera viltus konservatīvisma politiskie projekti, “Progresīvie” (Māris Graudiņš) u.c. partijas. “Ceļinieka” Kārļa Leiškalna ģimenē ieprecējies ir “Attīstībai/Par” galvenais lietu bīdītājs Edgars Jaunups. No kompartijas krieviskā spārna izauga “Tautas Saskaņas partija” ar “Saskaņu” kā tās pašreizējo formu. “Saskaņas” vadītājs Jānis Urbanovičs kopā ar “Vienotības” Jāni Reiru savulaik bija perspektīvi komjaunatnes līderi. “Vienotības” agrākā formāta “Jaunā Laika” viens no dibinātājiem savukārt ir čekas ziņotajs Grigorijs Krupņikovs, kura brālis Dmitrijs vada ebreju kopienu organizāciju – to pašu, kurai Saeimas vairākums nupat izlēma uzdāvināt 40 miljonus eiro. Un, protams, nevar neminēt Ventspils komunistiskās partijas propagandas un aģitācijas nodaļas vadītāju Aivaru Lembergu. Vai kāds brīnums, ka pēc 30 gadus ilgiem postkomunistu grupējumu kariem par “lēņiem” ministrijās, valsts ir palikusi bez vienojošā idejiskā pamata un politiskajām autoritātēm? Vai kāds brīnums, ka centralizētā un autoritārā Kremļa vara ar saviem vecajiem ietekmes tīkliem steidz izmantot valsts vājumu?
Varbūt kādam šķitīs, ka piemiņas rakstā šādu informāciju nevajag minēt. Var taču runāt vispārīgās frāzēs par Gunāra Astras cīņu un likteni. Taču nepieciešama ir tieši atklāta saruna par mūsu valsts stāvokli. Tā būtu darījis arī Gunārs Astra. Viņš nebūtu aprobežojies ar politkorektām frāzēm. Nē, viņš nosauktu pretinieku vārdā, bet vienlaikus apliecinātu ticību labākai rītdienai.
“Dārgie tautieši – tajā dienā, kad mūsu karogs lepni un brīvi plīvos pār Latviju, es būšu jūsu vidū. Tautas vienībā – Latvijas dzīvība. Visu par Latviju! Dievs, svētī Latviju!” Tā Gunārs Astra rakstīja savā pēdējā vēstulē. Vai Gunārs Astra ir mūsu vidū? Vai dzīvojam viņa Latvijā? Līdz tautas vienībai vēl tāls ceļš ejams. Tomēr Gunārs Astra ir mūsu vidū ikreiz, kad mēs saglabājam ticību Latvijas nākotnei un pretojamies tiem spēkiem, kas to grib iznīcināt. 1988. gadā vairumam šķita, ka PSRS pastāvēs vēl desmitgadēm ilgi, ja ne gadsimtiem. Ja šādā tumsā Gunārs Astra varēja iedegt ticības liesmu, tad kas gan to liedz mums daudz labvēlīgākos apstākļos? Ņemsim Gunāru Astru par latvieša varonības etalonu! Mums viss izdosies!
Raivis Zeltīts
