Ministru prezidente Evika Siliņa ir ierosinājusi iesaldēt politiķu algas, kas nozīmē automātiskā pieauguma apturēšanu, nevis izmaksu apturēšanu. Arī ar šo “cēlo” žestu Latvijas amatpersonu algas ir līdzvērtīgas Lietuvas un Igaunijas amatpersonu algām, kamēr vidējās algas un IKP Baltijas valstīs būtiski atšķiras. Ekonomiskā atpalicēja šajā gadījumā ir Latvija.
Kā savulaik vēstīja raidījums “Kas notiek Latvijā!”, 2020. gadā Valsts kanceleja sagatavoja Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu atlīdzības likuma projektu, kuram, virzoties caur parlamentu 2021. gadā, toreizējā Krišjāņa Kariņa parlamentārā sekretāre Evika Siliņa lika veikt izmaiņas, palielinot Saeimas, Ministru prezidenta un parlamentāro sekretāru algu koeficientus. Tas arī tika iekļauts likumā, un attiecīgo amatpersonu algas, kuras pašas rosināja izmaiņas, strauji pieauga.
Šajā gadā Latvijas premjerministra bruto mēnešalga ir aptuveni 8659 eiro, kam pievienojas 20 % reprezentācijas piemaksa (~1732 eiro), kopā veidojot ap 10 391 eiro. Parlamentārie sekretāri saņem aptuveni 6804 eiro bruto mēnesī, ar iespējamu 20 % piemaksu (~1361 eiro), tātad ap 8165 eiro kopā. Savukārt Saeimas deputātu mēnešalga ir 4330 eiro bruto, bez reprezentācijas piemaksas, bet ar iespējām saņemt kompensācijas (piemēram, par transportu vai dzīvesvietu).
Šajā situācijā “cēlais” žests iegūst liekulības nokrāsu, jo nav labots šis bezkaunīgais algu palielināšanas lobijs, bet gan tikai iesaldēts vēl tālāks algu pieaugums. Jāatzīmē, ka algas tika palielinātas laikā, kad liela daļa Latvijas iedzīvotāju zaudēja darbu Covid-19 ierobežojumu dēļ, par ko valdība joprojām nav atvainojusies. Lielākā daļa darbu zaudējušo strādāja privātajā, t.i., nodokļus maksājošajā sektorā, kamēr valsts pārvalde cieta relatīvi maz. Tas ir radījis bīstamu situāciju, kurā nodokļus maksājošo iedzīvotāju situācija pasliktinās, kamēr valsts pārvaldē algas turpina pieaugt. Tas mākslīgi ceļ vidējo algu valstī, kurai atkal tiek piemērotas valsts pārvaldes algas, un tas mūs tuvina kraham. Valsts ekonomika ir nevesela un Evika Siliņa šajā gadījumā nav ārsts, bet gan viens no cēloņiem.
Taču ministru un deputātu algas ir tikai aisberga redzamā daļa. Kamēr visa diskusija ir par šo valsts sektora daļu, tikpat kā netiek apspriestas kosmiskās algas valsts kapitālsabiedrību valdēs un padomēs, kuras ir neproporcionālas jebkādai bāzes līnijai. Runa ir par uzņēmumiem, kas bieži vien tiek vadīti nesekmīgi, piemēram, airBaltic un Rail Baltica projektiem, kuru padomju locekļi bieži ir arī vēl citās padomēs, kas padara viņu darba kvalitāti vēl apšaubāmāku. Runa ir par uzņēmumiem, kas bieži atrodas ārpus tirgus konkurences, tātad “profesionāļu” noturēšana par milzu algām nav pamatota.
To visu redzot, protams, iedzīvotāju motivācija maksāt nodokļus krītas, kamēr valdība sludina “cīņu pret ēnu ekonomiku” un plāno samazināt izdevumus uz mūzikas un mākslu skolu rēķina. Mans aicinājums ir vienkāršs: beidziet tēlot cīņu ar birokrātiju un sāciet ar sevi pa īstam, atceļot 2020. gadā lobēto algu pieaugumu, samazinot tās par 25 % kā labas gribas žestu, ieviešot skaidrus un proporcionālus nosacījumus algām valsts uzņēmumu valdēs un padomēs. Savukārt parlamentāro sekretāru posteņi vispār nav nepieciešami (Igaunija brīnišķīgi iztiek bez tiem). Izdariet šīs lietas, un tad redzēsiet gan ekonomiskās stagnācijas beigas, gan iedzīvotāju uzticības pieaugumu Ministru kabinetam un Saeimai, kuri to šobrīd pamatoti nav pelnījuši.
Raivis Zeltīts
