Kad sociologiem vaicā, kas pamatā uztrauc vēlētājus, klasiska atbilde ir – ekonomika. Algoritms gan to neapstiprina, jo katru reizi, kad es kaut ko uzrakstu par ekonomiku, ierakstu popularitāte krītas vairākas reizes. Toties pie nākamajiem ierakstiem dažādi gudrinieki raksta: “Kad jūs beidzot runāsiet par ekonomiku?” Vai pie vainas ir tikai algoritmi, vai arī cilvēku patiesās intereses, ir grūti pateikt. Bet izmēģināsim šo teoriju vēlreiz. Tātad – par ekonomiku.
Esmu bijis gan nodokļu maksātājs kā pašnodarbinātais, gan darbojies publiskajā sektorā, tāpēc man ir zināms ieskats no abām perspektīvām. Tāpat esmu mācījis sociālās zinības pamatskolā un vidusskolā. Šobrīd tas ir priekšmets, kurā ir iekļauti ekonomikas jautājumi. Šo jautājumu pasniegšanas kvalitāte lielā mērā ir atkarīga no pedagoga, jo saturā, kā parasti, ir ļoti daudz liekā, nevis pašu pamatu. Taču šos pamatus esmu pasniedzis, liekot uzsvaru uz ekonomikas pamatkursu – pieprasījuma un piedāvājuma attiecībām, inflāciju, ekonomiskajām sistēmām, valsts lomu ekonomikā utt. Manuprāt, ekonomikai būtu jābūt atsevišķam mācību priekšmetam, jo pamatzināšanu trūkums kaut vai politiskajā vidē ir uzkrītošs.
Šī brīža ekonomiskā filozofija valdību pēc valdības ir tieši nekāda. Valda trūkuma un pārdales loģika, grāmatvediska pieeja – katra partija rausta valsts budžetu uz savu pusi atkarībā no iegūtajām ministrijām, bet Finanšu ministrija pielāgo “Excel” tabulu. Ja izdevumi aug (un tie vienmēr aug), tad tiek palielināta “ieņēmumu” sadaļa. Taču ieņēmumi tiek veicināti nevis, stimulējot jaunas vērtības rašanos, bet gan pārdalot esošās vērtības ar augošiem nodokļiem. Par Lafēra līkni neviens nav dzirdējis – ir brīdis, kad pieaugošs nodokļu slogs samazina kopējos nodokļu ieņēmumus, jo nodokļi kļūst pārāk augsti. Veidojas ēnu ekonomika, uzņēmumi tiek pārcelti uz ārvalstīm vai nemaz nerodas. Mēs esam šajā punktā.
“Austošajai Saulei Latvijai” ir sava ekonomiskā programma, kas balstās konkrētā ekonomikas filozofijā. Ja politikas apskatnieki tai pievērstu uzmanību, atkristu jautājumi par to, ar ko ASL atšķiras no citiem. Nevienai citai partijai nav tik ambiciozas ekonomisko reformu programmas. Mēs apzināmies, cik steidzami ir jāveic radikālas pārmaiņas, lai Latvija vēl vairāk neatpaliktu no pārējām Baltijas valstīm. Līdzšinējās sistēmas kosmētiskas pārmaiņas vai atsevišķu nodokļu pozīciju pabīdīšana par kādu procentpunktu šur vai tur neko nemainīs. Augoša ekonomika ir visu pārējo valsts funkciju asinsrites pamatā – bez tās nebūs ne dzimstības veicināšanas pasākumu, ne aizsardzības, ne citu būtisku lietu.
Ekonomika attīstās attiecību trijstūrī starp patērētāju, ražotāju un valsti. Atkarībā no tā, kuram no šiem elementiem tiek likts uzsvars, var izdalīt vairākas ekonomikas skolas. Uzreiz atmetīsim “Progresīvo” sociālismu, kas priekšplānā izvirza valsti, kā deficīta un stagnācijas ekonomikas teoriju, kura izgāzās PSRS un citās valstīs. Pieminēsim keinsismu un Austrijas ekonomikas skolu.
Keinsisms kļuva ļoti populārs saistībā ar Lielās depresijas pārvarēšanu 20. gadsimta 30. gados un pēckara periodā. Uzsvars tika likts uz patērētāju – pabalstiem un nodarbinātības programmām, lai iepludinātu naudu ekonomikā, stimulējot patēriņu un no tā izrietošo ražošanu. Džons Meinards Keinss uzskatīja, ka labajos laikos valstij ir jāuzkrāj, lai krīzes laikā šo naudu iepludinātu ekonomikā, izlīdzinot ekonomikas lejupslīdes un uzplaukuma ciklus. Mērķis bija stabilizēt kapitālismu. Keinsa idejas bija aktuālas līdz 20. gadsimta 70. gadu ekonomiskajai krīzei Rietumos. Naudas iepludināšana ekonomikā bez ražošanas pieauguma rada naudas vērtības krišanos, t. i., inflāciju. Septiņdesmitajos gados tas apvienojās ar naftas krīzi un bezdarbu. Tomēr keinsisms nav pilnībā atmests – arī Covid-19 laika “helikoptera nauda”, milzīgā aizņemšanās un sekojošā inflācija ir daļa no šīs filozofijas, tikai degradētā tās izpausmē. Keinsismam ir tendence uz politisko korupciju – “stimula naudas” piešķiršana noteiktām politiski pietuvinātām nozarēm, piemēram, būvniecībai vai NVO, ir daļa no šīs problēmas.
Astoņdesmitajos gados keinsismu aizēnoja Austrijas ekonomikas skola, kas būtībā balstās klasiskajā tirgus ekonomikā. Uzsvars tika likts uz ražotāju – nodokļu un birokrātijas samazināšanu, lai stimulētu uzņēmējdarbību un caur “piedāvājuma pusi” atdzīvinātu ekonomiku. Ja uzņēmējam atbrīvojas līdzekļi, viņš pats labāk zina, kā tos ieguldīt ražošanā un nodarbinātībā, turklāt valsts izvairās no inflācijas problēmas. Ronalda Reigana, Mārgaretas Tečeres un mūsdienās Havjera Mileja politika balstās šajā filozofijā. Šīm idejām ir liela pretestība no birokrātijas un politiskās elites, jo tās paredz šo sektoru samazināšanu. Austrijas ekonomikas skola palīdzēja attīstīties ekonomikai astoņdesmitajos gados, taču tai ir arī kritika, kas ir vērā ņemama. Uzsvars tikai uz uzņēmējdarbību un valsts pilnīga neiejaukšanās var novest pie tendences nemitīgi samazināt ražošanas izmaksas, piemēram, izmantojot lētāku imigrantu darbaspēku vai pārceļot ražošanu uz Āzijas valstīm. Tas noved pie vietējā darbaspēka ienākumu samazināšanās vai bezdarba, atkal mazinot kopējo pieprasījumu un vietējo noieta tirgu. Globalizētā ekonomikā lielajiem uzņēmumiem tas varbūt nerada tiešas problēmas, jo vienmēr var atrast eksporta tirgus, taču tas nav savienojams ar kopējā labuma principu no nacionālisma perspektīvas.
ASL ir par kapitālismu, kurā tiek stiprinātas gan darba ņēmēju, gan darba devēju intereses, veicinot kopējo ekonomikas izaugsmi. Uzsvars ir uz vietējo patēriņu un eksportu. Valsts uzdevums ir virzīt ekonomikas izaugsmi arī ar nodokļu samazināšanu, lai tas sniegtu iespējami lielāko kopējo labumu.
Mūsu ieskatā gan darba ņēmējam, gan darba devējam ir viena kopīga problēma – augstie darbaspēka nodokļi. Darba ņēmējam tie nozīmē zemāku algu, mazākas iespējas nopirkt savai ģimenei nepieciešamās lietas vai aiziešanu ēnu ekonomikā. Darba devējam tas nozīmē mazākas iespējas piesaistīt kvalitatīvus vietējos darbiniekus, sliktākus konkurences apstākļus salīdzinājumā ar Lietuvas un Igaunijas ražotājiem un mazāku vietējo noieta tirgu zemo ienākumu dēļ. Rodas lejupejoša spirāle ar sarūkošu ekonomiku, ēnu ekonomiku un imigrācijas spiedienu.
ASL plāno lielāko nodokļu samazinājumu Latvijas vēsturē – sociālo iemaksu darba ņēmēja daļas samazināšanu par 6 %, atgriežot miljardu eiro no ārvalstu banku rokām tiešajā patēriņā uz vietas. IIN neapliekamais minimums jāpalielina līdz vidējai algai. Celsies gan algas, gan patēriņš, veidojot uz strauju izaugsmi vērstu ekonomikas pieaugumu – darba ņēmējam tas nozīmēs augošas algas, lielākus līdzekļus patēriņam un iziešanu no ēnu ekonomikas, savukārt darba devējam – plašākas iespējas piesaistīt kvalitatīvu vietējo darbaspēku, izdevīgāku nodokļu politiku nekā pārējās Baltijas valstīs, lielākas investīcijas un plašāku noieta tirgu augošā patēriņa dēļ. Pēc mūsu ekonomista Raimonda Krūmiņa aprēķiniem tas ļaus dubultot Latvijas ekonomiku astoņos gados, nodrošinot arī citas mūsu programmas prioritātes.
Šis plāns paredz arī citus izrietošos jautājumus, piemēram, pašvaldību finansēšanas sistēmas maiņu, valsts pārvaldes un birokrātijas mazināšanu, taču tā jau ir cita tēma. Esmu pārliecināts, ka neviens cits nespēj nodrošināt valsts ekonomisko izrāvienu, jo “Excel” loģika turpinās – turpinās grāmatvediskas runas par esošo vērtību pārdali, nevis par ekonomiku kā dinamisku, augošu organismu, ko iespējams stimulēt ar drosmīgiem lēmumiem.
Raivis Zeltīts
