Austošā Saule

Latviskums. Taisnīgums. Kārtība.

Austrumu fronte

Krievijas plaša mēroga hibrīdajām un militārajām aktivitātēm Austrumeiropā nevajadzētu pārsteigt. Ja 2008. gada Krievijas iebrukums Gruzijā nebija modinātājzvans, tad 2014. gada iebrukumam Ukrainā tādam vajadzēja būt. Visas runas par kādu pamieru, attiecību normalizāciju un dialogu ir bijušas muļķu ilūzijas, kurām bija jāsabrūk. Ir pagājuši septiņi gadi, bet Donbasā šāvieni nav beiguši skanēt.

Tas, ko daudzi rietumnieki nesaprot, bet kas mums ir jāsaprot, ir Kremļa saimnieku austrumnieciskā mentalitāte. Kremlis nevēlas pamieru, normalizāciju un dialogu. Kremlis vēlas pārbīdīt robežas un atņemt arvien vairāk tautām starp Baltijas un Melno jūru. Un tā arī ir šī agresivitāte, kas pavisam dabiski liek Kremlim sadarboties ar islāma pasaules “jaunās kārtības” nesējiem Eiropā. Francijas vai Vācijas līderu izmisīgā vēlme pēc dialoga tiek uztverta tikai un vienīgi kā vājuma pazīme.

Tāpēc ir tikai likumsakarīgi, ka pēc piekāpšanās Nord Stream 2 jautājumā Krievija ir kļuvusi agresīvāka. Tagad, kad apvienojumā ar Kremļa manipulācijām enerģētikas tirgū Eiropa ir kļuvusi vēl atkarīgāka no Krievijas dabasgāzes, Kremlis var vēl vairāk diktēt noteikumus. Faktiskais “anšluss” ar Baltkrieviju savukārt Kremlim dod it kā tieši nepakļautu ūsainu tirānu, ar kura palīdzību testēt NATO izturību.

Notikumu secība atgādina par vēstures cikliskumu – vispirms Ukraina, tad Polija, tad Baltija. Par ļoti nosacītu laimi Polijai un mums, šis pagaidām ir hibrīdkarš, nevis konvenciāls uzbrukums. Jau atkal mums ir laiks nostiprināties un sagatavoties ļaunākajam, kas mūsu teritorijas dziļuma trūkuma dēļ nebūtu iespējams tūlītēja konvenciālā kara apstākļos.

Cerot, ka ļaunākais tomēr nepienāks, ikvienam, kas sevi dēvē par patriotu, būtu sev jāuzdod jautājums – vai es zinu, no kura gala šauj ierocis? Un stipri vēlamas ir ne tikai šīs zināšanas. Šodienas apstākļos ar patriotismu vārdos vien nepietiek. Kremlis var apstāties tikai divu iemeslu dēļ: 1. Tas var saskarties ar iekšēju savas valsts sabrukumu, kas novērš uzmanību no ārējās ekspansijas; 2. Kremli piespiež apstāties ārējs pretspēks – vienota NATO alianse, sankcijas un mūsu pašu gatavība aizstāvēt dzimteni ar ieročiem rokās. Pēdējais ir pilnībā mūsu ziņā, tāpēc vistiešākā mūsu atbildība.

Hibrīdkara fāze arī dod tādu priekšrocību kā iespēju pārliecināties par īstajiem draugiem un pretiniekiem. Polija un Baltijas valstis ir dabiska ģeopolitiskā kopiena, ko vieno interese un, kopā ar Ukrainu, arī iespēja apturēt Krieviju, ja notiek koordinēta pretestība agresoram. Neviens cits kā Putins pēdējo mēnešu laikā nav tik ļoti pārliecinājis cilvēkus par Intermarium jeb Starpjūru savienības idejas nozīmību šodien (kas nebūt nav pretrunā ar NATO alianses nozīmību). Savukārt pašmāju Kremlim noderīgo idiotu -“humānistu” nodevība pret tiem, kas sargā robežas pret iebrucējiem, no jauna atgādina, ka Kremļa un Rietumu neomarksistu kopdarbība nav nekāda paranoiska tēze, bet gan acīmredzama patiesība.

1940. gadā, kad PSRS meklēja ieganstus uzbrukumam Baltijai, tika piemeklēts stāsts par Lietuvas it kā nolaupītu padomju karavīru. Visticamāk, ka PSRS zināja, ka šis karavīrs nav nolaupīts, bet vienkārši kaut kur dzērumā aizklīdis. Ja vēsture ir cikliska, tad varam pieņemt, ka mūsdienu “analītiskie žurnālisti” veiktu padziļinātu pētījumu par leišu karavīru nolaupīšanas tradīcijām, nointervētu pazudušā karavīra raudošo māti un vēl citētu Putina pārdomas par to. Lūk, kur mēs esam… Varam teikt “paldies” tiem, kas trīsdesmit gadus izplatīja kreisi-liberālo fantāziju stāstus par miera un saticības laikmeta iestāšanos, par valsti un tautu kā sociāliem konstruktiem, par nabaga apspiestajiem krievvalodīgajiem un “bēgļiem”. Nē, pasaule arvien ir skarba vieta, kurā ir jācīnās par savu vietu zem saules, bet radikālais kreisums ir tautu demoralizējošs vīruss, ar ko Kremlis aplipina savus nākamos upurus.

Latvieši savu zemi ir sargājuši no paaudzes paaudzē, un tieši pretinieks no Austrumiem ir bijis tas, kas gadsimtu laikā visbiežāk ir centies to mums atņemt. Manā dzimtā ir četri vīri, kas 2. pasaules karā atdeva savu dzīvību vai iespējas uz turpmāku dzīvi Latvijā, cīnoties pret boļševismu. Domāju, ka šādi stāsti ir gandrīz katrai latviešu ģimenei – atliek tikai ar tiem iepazīties. Tie mums atgādina par to maksu, kas reiz jau ir samaksāta, lai mums šodien būtu sava valsts, un par maksu, kura no mums var tikt prasīta atkārtoti. Tas ir mūsu gods un lepnums, ka šodien šādai stundai varam gatavoties zem savas valsts karoga un savas valsts formastērpos. Un, jo gatavāki būsim, jo lielāka iespēja, ka šāds pārbaudījums nebūs jāpiedzīvo.

Raivis Zeltīts

*Rakstā pausts mans personīgais viedoklis – citu es paust nevaru. Savam viedoklim kopumā piekrītu.

Dalies:
Share on facebook
Facebook
Share on twitter
Twitter
Share on whatsapp
WhatsApp
Poļi sargā robežu

Austrumu fronte

Krievijas plaša mēroga hibrīdajām un militārajām aktivitātēm Austrumeiropā nevajadzētu pārsteigt. Ja 2008. gada Krievijas iebrukums Gruzijā nebija modinātājzvans,

Lasīt vairāk »

Apej cenzūru!

Neesi atkarīgs no sociālo tīklu starpniecības – saņem “Austošās Saules” ziņu apkārtrakstu savā e-pastā.