Bieži dzirdēts pārmetums par nacionālismu ir atsevišķā cilvēka interešu nerespektēšana. Šī pārmetuma biežā atkārtošana to gan nepadara par patiesību. Tautiskais pasaules uzskats nenoliedz individuālo personību un tā intereses. Tam nav nekādas saistības ar austrumu tumšo kolektīvismu, kas tautu redz tikai kā veidojamu masu, kurā atsevišķajiem elementiem nebūtu nekādas lomas. Tieši pretēji – tautiskais pasaules uzskats novērtē cilvēku, bet izejot no cita veida izpratnes par cilvēka dabu.
Mēs neatzīstam cilvēku kā “baltu lapu”, kā “pašu par sevi”, bet gan kā iesakņotu, organisku būtni, kas ir visu savu senču dzīvais iemiesojums un mantojuma nesējs, cieši saistīts ar apkārtējo pasauli. Cilvēks ir kā koks, kura augšana ir iespējama tikai tā saknēm iesniedzoties dziļāk pamatos – izpratnē par saviem senčiem, to cīņām un mantojumu, kā arī atbildībā par citiem. Šis pamats arī dod indivīdam nepieciešamo brīvību tālāk papildināt, pilnveidot un radīt ko vairāk par mantoto. Tas ir evolucionārs priekšstats, kurā attīstība notiek iekļaujot jau bijušo. Brīvība ārpus šīm patiesībām ir nepilnvērtīgas dzīves brīvība – atbrīvošanās no ārējiem ierobežojumiem īstermiņā, bet sava patiesā potenciāla nodošana ilgtermiņā.
Starp cilvēku un tautu pastāv savstarpēji papildinošas attiecības – tauta dod cilvēkam dzīves ietvaru, kultūras mantojumu, pārindividuālu atbildību un mērķi, kamēr tikai caur atsevišķo cilvēku tautas kolektīvās vērtības spēj sevi manifestēt un izpaust realitātē.
Tādējādi mākslīgajā konfliktā starp atsevišķo cilvēku un kolektīvu mēs redzam ne tikai politisku problēmu, bet fundamentālu kultūras problēmu. Gan atomizētais liberālisma indivīds, gan totalitārisma masu sabiedrība ir radušies no vienas slimības, kas ir iznīcinājusi sākotnējo organisko indivīda un kopienas saikni, kuru tautiskais pasaules uzskats tiecas atjaunot.
Atjaunot cilvēka cieņu un patiesu identitāti ar viņa līdzdalību tautas liktenī ir viens no mūsu laikmeta galvenajiem uzdevumiem. Arī šeit Ukraina mūs māca, ka šķietami visļaunākajos notikumos ir iespējams saskatīt gaismu, kad nāves briesmas un pretinieka nežēlība piespiež apzināties individuālisma maldus – ir tauta, kuras locekļi kopīgi upurējas, ziedojas un cīnās viens par otru. Tas jāsaprot arī mums – mēs nākam no tautas, caur tautu mēs turpināmies un par tautu mums jācīnās. Tāpēc nacionālisms ir mīlestība augstākajā formā – mīlestība pret senču paveikto, pret līdztautiešiem, pret nākamajām paaudzēm. Nacionālisms ir dzīvības kults – kā tāds tas ir neuzvarams!
Raivis Zeltīts