Imigrācijas krīze uz Baltijas valstu robežām apstiprināja visu to, ko vairums jau nojauta. Pirmkārt, Krievija ņirgājas par Rietumiem – pēc nemitīgajām Rietumu atkāpēm Ukrainas, “Nordstream 2” gāzes vada projekta un citos jautājumos Krievija sper nākamos soļus, caur tās kontrolēto Baltkrieviju uzsākot hibrīdkaru pret ES un NATO valstīm. Otrkārt, pārliecinājāmies par pašu politiķu negatavību šodienas izaicinājumiem. Līdzīgi savai partijas biedrei Viņķelei, arī iekšlietu ministre Golubeva acīmredzami jūtas iederīgāka “Praida” pasākumos, nevis savā jomā. Ja reiz politiķi atzīst, ka šis ir hibrīdkarš, tad kur bija nepieciešamais ātrums un attieksme? Kāpēc tāda kavēšanās, izsludinot ārkārtas stāvokli?
Tas mūs noved pie trešās atziņas. Šķiet, ka nav notikuma, kas daudz spilgtāk parādītu kreiso neomarksistu lomu kā Kremļa noderīgajiem idiotiem cīņā pret Rietumiem un Latviju. Dažādu “humānistu” ekspertu publiski paustā līdzjūtība pret kriminālistiem robežpārkāpējiem, aicinājumi koncentrēties uz nelegālo imigrantu komforta līmeni, nevis valsts drošību, kā arī nespēja saskatīt ģeopolitisko kopainu pēc būtības ir atbalsts Putina/Lukašenko uzbrukumam. Neomarksisms un mākslīgi izraisītā migrācijas krīze ir divi Kremļa instrumenti, viena procesa divas neatņemamas sastāvdaļas – ar vienu tiek noārdītas tautas morālās robežas, ar otru – fiziskās. Turklāt pirmais instruments ir daudz postošāks – bez morāles, bez pretestības gribas uzbrukums kļūst daudz vienkāršāks.
Atliek vien iztēloties ainu, kurā “Praida” pasākumi būtu ievilkušies ilgāk un sakrituši ar reliģiski fundamentālistisko imigrantu pieplūdumu. Varbūt abu grupu “kulturālā bagātināšanās” liktu Golubevai pasteigties ar robežu slēgšanu? Varbūt tad kreisie pārtrauktu dzīvot alternatīvā realitātē, kur nenotiek civilizāciju konflikti un cīņas par teritoriju un resursiem? Bet varbūt arī nekas nespētu viņus pamodināt – neomarksisti ir provinciāļi, kas visvairāk ir sasirguši ar kolonizētas tautas mentalitāti. Vienmēr gatavi importēt jaunākos saukļus, vienmēr gatavi jaunas kolonizācijas uzņemšanai, demonstrējot savu “atvērtību”.
Nē, nelegālie imigranti nav upuri. Viņi ir izvēlējušies pastrādāt noziegumu, pārkāpjot valstu robežas. Tas nav upuris, kas ielaužas svešā zemē, tas nav upuris, kas cer dzīvot uz citu rēķina, nekad neiekļaujoties vietējā kultūrā. Tas ir ne tikai ģeopolitisks, bet arī sabiedriskās drošības jautājums. Multikulturālisms ir sabiedrisko solidaritāti un mieru graujošs modelis – ne velti Putins ir izvēlējies to eksportēt uz NATO pierobežu.
Bet patiesībā nav arī iespējams runāt par multikulturālismu, jo realitātē pastāv tikai civilizācija vai tās nomaiņas process (ko ideoloģiski var dēvēt par “multikulturālismu”). Radikālais islāms, kas tiecas uz globālu dominanci, noliedz citu reliģiju līdzvērtību un laicīgo varu kā tādu, padara līdzāspastāvēšanu, nerunājot nemaz par asimilāciju, par neiespējamību. Un nav pat nekādas informācijas par šo imigrantu iepriekšējām gaitām – cik daudzi no viņiem, piemēram, ir no bijušās “Islāma valsts” teritorijas? Šis nebūtu pirmais gadījums, kad teroristi Eiropā ierodas tieši imigrācijas ceļā. Jebkura sevi cienoša nācija sevi aizsargātu no šī drauda. Taču neomarksisma ideoloģija desmitgadēm ilgi ir vairojusi eiropiešu vainas apziņu par savu vēsturi, identitāti un vēlmi sevi aizstāvēt. Vienlaikus tieši pretējais ir darīts attiecībā uz iebr[a]ucēju interesēm.
Kā Krievija, tā radikālais islāms ekspluatē globalizācijas iespējas un Rietumu sevis ienīšanas ideoloģiju, lai izplestu savu ietekmi. Civilizāciju sadursmes gadsimts turpina savu neapturamo un nežēlīgo kursu. Un būt nevietā “liberāliem”, vilcināties un izrādīt, ka neesam gatavi darīt visu, lai aizstāvētu savas robežas, mūsu ģeogrāfiskajā novietojumā ir vai nu nepiedodama muļķība, vai nodevība.
Raivis Zeltīts
