Politiskās teorijas, kas koncentrējas tikai uz atsevišķo cilvēku – uz indivīdu kā izolētu punktu –, ir nepilnīgas. Gan individuālisms, kas noliedz kopumu, gan totalitārisms, kas ir naidīgs pret neatkarīgām personībām, uztver cilvēku kā punktu vai kā māla pikuci, kuru iespējams pārvietot vai pārveidot pēc vajadzības. Vienā gadījumā to dara tirgus spēki (liberālisms), otrā – valsts plānošana (sociālisms vai komunisms). Taču šāds skatījums ir viendimensionāls – daļēji patiess šaurā perspektīvā, bet būtībā maldinošs. Punkts iegūst jēgu tikai tad, kad tas ir saistīts ar citiem punktiem – tīklojumā, kas veido veselumu. Cilvēks iegūst savu nozīmi caur saiknēm ar citiem. Šīs saiknes veido to, ko saucam par identitāti.
Saiknes var būt dažādas – ar dzimtu, tautu, starp vīrieti un sievieti. Tās pēc definīcijas nevar būt vienpusējas – identitāte prasa savstarpēju atzīšanu. Ja cilvēks pieder pie kādas tautas, tas nozīmē, ka arī tauta viņu atzīst un viņa piederību nostiprina. Viens no mūsdienu izaicinājumiem ir līdzsvara atrašana starp individuālo un kopīgo. Šo līdzsvaru iespējams panākt, apzinoties, ka izvēle nav starp individuālismu un indivīda noliegumu, bet gan starp personību ar identitāti un izolētu indivīdu. Veselīgs nacionālisms ir vidusceļš, kurā individuālais savienojas ar vispārīgo caur identitāti – cilvēks iegūst savas individuālās identitātes pamatu kopīgajā, savukārt tauta gūst spēku no savu cilvēku izaugsmes.
Individuālisma kritika nenozīmē atteikšanos no cilvēka personības nozīmes. Tieši pretēji – personība var attīstīties, balstoties uz iedzimtajām īpašībām, attiecībās ar citiem un uzņemoties atbildību, kas sniedz labumu arī sabiedrībai. Veselīgs nacionālisms neierobežo cilvēka personību kopuma vārdā, bet to stiprina. Ikviena cilvēka uzdevums dzīvē ir piepildīt savu potenciālu. Taču tas ir iespējams tikai tad, ja ir stingrs un patiess pamats. Identitāte rodas tur, kur satiekas iedzimtais ar apzinātām izvēlēm – tā ir vide, kurā veidojas personība. Tas ir radošs process.
Piemēram, daudzi mūsu tautas izcilākie mākslinieki ir vienlaikus bijuši gan izteikti latviska gara nesēji, gan radoši un savdabīgi savā izteiksmes veidā. Viņi ir spējuši koncentrēt būtiskāko no pagātnes pieredzes un paust to arvien jaunās formās. Ar laiku viņu darbi kļūst par neatņemamu nacionālās kultūras daļu – vērtību, kuru augstu novērtējam. Taču, ja raugāmies tikai atpakaļ, mēs varam palaist garām identitātes kā nākotnē vērsta procesa nozīmi. Identitāte nav pagātnes kopēšana vai noliegšana – tā ir radīšana no pagātnes uz nākotni.
Tāpēc būtu kļūdaini mēģināt vienkārši atdarināt, piemēram, 1930. gadu Latvijas kultūru. Jāatceras, ka tā laika kultūra pati bija milzīgas jaunrades laiks – drosmīga, moderna un latviska vienlaikus. Tā uzņēmās veidot valsti un nācijas raksturu. No šī laikmeta mums jāņem nevis ārējā forma, bet gars. Kur tad meklēt latviskuma etalonu? Vai tie bija 1920.–1930. gadi? Vai 19. gadsimta tautiskā atmoda? Vai laikmets pirms kristianizācijas? Latviskā identitāte nav vienkārši atspulgs no tā, kas bijis pirms 100 vai 1000 gadiem – tā ir latviskuma nemainīgā būtība, kas saglabājusies cauri laikiem, par spīti visām ārējām pārmaiņām. Tas ir kodols, nevis apvalks.
No identitātes perspektīvas arī pati tauta ir daļa no radoša procesa. Tā atjaunojas no paaudzes uz paaudzi gan fiziski, gan garīgi, uzturot savu dzīvību ar valodu, tradīcijām un kopīgiem stāstiem. Katrai paaudzei ir savi pienesumi, izaicinājumi un cīņas, taču latviskums pastāv tajā, kas paliek nemainīgs cauri laikam – tas, kas vienmēr ir bijis latvisks. Tauta līdzinās kokam: tās saknes ir senču mantojums, kas dod spēku un dzīvību. No šīm saknēm izaug kultūra un identitāte – kā dzīva lapotne. Katrs cilvēks ir kā lapa šajā kokā – veselumā, kas dod nozīmi atsevišķajam.
Tauta nav nedz noslēgta pasaulei, cenšoties saglabāt pagātnes formas, nedz arī nekritiski atvērta visām ārējām ietekmēm – informatīvām, lingvistiskām, vērtību vai migrācijas. Tāpat kā koks atveras saulei, lietum un vējam, taču nezaudē savu būtību, arī tauta var uzņemt jauno, saglabājot savu kodolu – ja vien kopums ir dzīvs: saknes, stumbrs un pati koka būtība. Jaunais ienāk dabiski un pakāpeniski – caur asimilāciju, kas saskan ar tautas iekšējo ritmu. Tādēļ identitāte nav kaut kas statisks vai uzspiests – tā ir dzīvs spēks, kas vienlaikus balstās mantojumā un virzās nākotnē, ļaujot cilvēkam vienmēr būt savējam paša laikmetā, bet saistītam ar paaudzēm pagātnē un nākotnē.
Ir vēl kāds būtisks saiknes veids, kas identitāti paceļ pāri vienkāršai divpusēju attiecību dinamikai. Mēs nevaram uztvert materiālo realitāti ārpus savas apziņas pieredzes, tāpēc gars ir primārā realitāte. Mēs dzīvojam garīgā pasaulē, un arī identitāte pastāv kā garīga parādība – savstarpēja atzīšana, kas tikai apziņā iegūst nozīmi. Taču, ja šī atzīšana ir vienīgi punktu un saikņu tīklojums bez ārējas atsauces, tad tā kļūst par pašatsauci – apziņa uz apziņu. Šādā kontekstā tai trūkst objektīvas nozīmes un vērtības. Tomēr šīs garīgās pieredzes pamatā ir augstāka, neatkarīga un nedalāma garīgā realitāte. Reliģijā to dēvē par Dievu vai Absolūtu, filozofijā – par Logosu vai citos jēdzienos.
Mans mērķis nav izvērst diskusiju par reliģijas filozofiju, bet gan uzsvērt, cik būtiski ir ikvienam cilvēkam veidot saikni ar šo augstāko garīgo principu. Tikai šāda saikne piešķir cilvēka rīcībai neatņemamu nozīmi – tādu, kas palīdz gan indivīdam, gan tautai tiekties uz patiesu pilnveidi caur dziļāku sakņu apzināšanos savā identitātē. Šāda pieeja arī nacionālismam ļauj pacelt politiku pāri tukšai cīņai par materiāliem labumiem, dodot tai augstāku jēgu un virzību. Tikai saiknē ar augstāku garīgo realitāti identitāte iegūst īsto nozīmi – tā kļūst par tiltu starp cilvēku un patiesību.
Raivis Zeltīts
