Patriotismu reizēm pretstata nacionālismam, paužot it kā “pieņemamāku” savas zemes vai valsts mīlestības formu. Ir cilvēki, kas apgalvo, ka nav nacionālisti, bet gan patrioti, jo, lūk, nacionālisms esot izslēdzošs, kamēr ikviens var būt patriots – mīlēt šo zemi vai būt lojāls pret valsti. Patiesībā abi šie jēdzieni ir cieši savijušies, taču vienlaikus tie apzīmē nedaudz atšķirīgas nacionālo jūtu un pārliecību izpausmes.
Ir būtiski apzināties, ka patriotisms nav vienkārša patika pret kādu zemi. Lai to saprastu, varam izmantot saasinātu piemēru – okupants, kurš iebrucis kādā zemē, var justies labi ieņemtajā teritorijā. Vai tas viņu padara par šīs zemes patriotu? Protams, ka nē. Patriotisms ir īpašs jūtu veids, kas ir daudz dziļāks par vienkāršu “iekļaujošu” patiku pret teritoriju.
Patriotisms neattiecas uz jebkuru teritoriju. Pats jēdziens “patriotisms” cēlies no grieķu vārda “patris” – tēvzeme. Tēvzeme apzīmē zemi, kas nāk no dzimtas, no tēva līnijas. Senāk to uztvēra burtiski – kā dzimtas īpašumu, ko vecākais dēls mantoja no tēva. Vēlāk tēvzemes jēdziens paplašinājās līdz visu latviešu apdzīvoto zemju robežām, līdzīgi kā latviešu nacionālā apziņa attīstījās no cilts līdz tautas mērogam. Līdzīgi kā nacionālisms, arī patriotisms ir saistīts ar izcelsmes ideju.
Patriots mīl tēvzemi, par kuru sviedrus un asinis lējuši viņa senči. Viņš tiecas iepazīt savu dzimteni un savas dzimtas izcelsmes vietas. Apziņa par šo mantojumu padara viņa zemi svētu. Patriots tiecas labāk iepazīt savu tēvzemi – gan Baltijas jūras krastu Kurzemē, gan Zemgales līdzenumus, gan Vidzemes augstieni, gan Latgales zilo ezeru zemi. Viņš raugās uz daudzajiem pilskalniem un apzinās, ka viņa senči šeit dzīvojuši, plaukuši un cīnījušies jau 5000 gadu – vēl ilgi pirms mūsdienu lielvalstu un impēriju rašanās. Pirmās atmodas domātāji redzēja arī Lietuvu kā daļu no mūsu paplašinātās tēvzemes, uztverot arī otras baltu tautas vēsturi kā saistošu latviešiem. Šī ir ideja, kurai ir milzīgs potenciāls arī 21. gadsimtā.
Tomēr latviešu patriotisms bieži vien ir saistīts ar dziļām mīlestības un pateicības jūtām pret kādu konkrētu vietu, kur gūta personīga pieredze par Latviju. Tā var būt vieta, kur aizvadītas vasaras pie vecmāmiņas, svinēti Jāņi vai citādi pieredzēts Latvijas skaistums. Patriotisms parasti rodas agrāk nekā nacionālisms. Tas ietver ikvienam pieejamu mīlestības formu, kas attīstās dabiski, ja tai ļauj izpausties. Tādējādi patriotisms ir nacionālisma stiprākais pamats. Patriotisms nav politiska teorija, bet gan dzīva pieredze.
Nacionālisms attīstās no patriotisma, kad rodas apziņa, ka bez latviešu tautas, tās valodas un kultūras Latvija kā zeme zaudē savu garu. Latvija nav tikai teritorija – tā ir vieta, kur jāaug jaunām latviešu paaudzēm, jāskan latviešu valodai, jāvalda latviskajiem tikumiem un kārtībai. Kur tie zūd, tur zūd arī Latvijas gars. Tāpēc arī politiskajai sistēmai jākalpo Latvijas neatkarības un latviskuma mērķiem, bet armijai – jāaizstāv Latvija ar ieročiem rokās. Latvijas valsts un armijas simboli tādējādi kļūst par gan patriotisma, gan nacionālisma simboliem.
Reizēm par patriotismu sauc mīlestību un politisko lojalitāti pret valsti. Tas tā ir, bet ko mēs saprotam ar “valsti”? ASV vai Lielbritānijā nācija radās no valsts – no politiskās elites vai monarha, kas apvienoja dažādas tautas zem vienas politiskās lojalitātes. Šajās zemēs būt patriotam pāri savai etniskajai piederībai ir bijis būtiski pašas valsts pastāvēšanai. Taču Latvijā valsts rodas no tautas – no latviešiem. Valsts seko nācijai. Ir bijuši periodi, kad valsts faktiski nepastāvēja, piemēram, Otrā pasaules kara laikā, taču latvieši joprojām cīnījās par Latviju. Latvija ir tautas ideāls – tās pašorganizēšanās ietvars, kas var kā potenciāls pastāvēt arī bez formālas politiskās varas. Okupācijas laikā Latvija pastāvēja visur, kur bija latvieši, kas vēlējās atjaunot sev valsti. Tas ir pavisam cits patriotisma veids – pretstatīt nacionālo pašnoteikšanos un patriotismu ir demagoģiski. Latviešu gadījumā viens papildina otru – latvietis nevar būt tikai patriots vai tikai nacionālists.
Tikmēr Latvijā dzīvojošie cittautieši var būt valsts patrioti politiskajā izpratnē. Viņiem nav jābūt latviešu nacionālistiem, bet viņi var just simpātijas pret latviešu nacionālisma mērķiem, mīlēt un būt piederīgi valstij, ko izveidojuši latvieši – valstij, kas kā pilsoņus ietver arī citas tautības. Tādējādi latviešu nacionālisms, kas ietver patriotismu, un cittautiešu politiskais patriotisms pret Latvijas valsti nav pretrunā. Valsts politikai ir jābūt vērstai uz abu šo patriotisma formu stiprināšanu.
Raivis Zeltīts
