Konservatīvisma jēdziens bieži tiek pārprasts. Konservatīvismu mēdz saistīt ar vēlmi saglabāt “veco”, ar bailēm no pārmaiņām vai aizspriedumiem. Taču patiesībā konservatīvisms ir cieņpilna attieksme pret realitāti – tās nemainīgajiem likumiem, kurus cilvēks nevar pārveidot pēc savas gribas. Tā nav akla pretošanās jaunajam, bet gan uzmanība pret to, kādas būs sekas, ja ignorēsim realitātes arhitektūru.
Es labāk izvēlos apzīmējumu “reālists”, nevis konservatīvais. Protams, pasaulē nemitīgi notiek pārmaiņas, taču to pamatā ir nemainīgas likumības, kas nosaka gan dabas, gan sabiedrības attīstību. Reālists neuzskata, ka vēstures process ir lineārs ceļš no “sliktās pagātnes” uz “labo nākotni”. Pārmaiņas notiek organiski un cikliski. Gadalaiki nemainās tāpēc, ka daba steidzas nokļūt nākotnē. Pavasaris vienmēr ir pavasaris, kas ir līdzīgs katru gadu, bet vienlaikus arī atšķirīgs. Dabā viss esošais iekļauj pagātni jaunās formās. Civilizācijas uzplaukst un iet bojā, vietā nāk citas. Taču nemainās pasaules pamatā esošā realitāte, nedz arī fundamentālās atziņas par cilvēka un sabiedrības dabu.
Tradīcija šeit spēlē īpašu lomu. Tā nav tikai ārēju rituālu kopums, bet dzīvinošs spēks, kas nodod uzkrātās atziņas no paaudzes uz paaudzi. Kā teicis komponists Gustavs Mālers: “Tradīcija nav par pelnu pielūgšanu, bet gan par liesmas saglabāšanu.” Tradīcija palīdz saprast cilvēka dabu, kas nav nejaušību rezultāts, bet veidojusies un apzināta laika gaitā. Cilvēks nav “balta lapa” – viņš ir bioloģiska un sociāla būtne, kuras identitāte sakņojas iedzimtībā, kopienā un kultūrā. Tieši tādēļ neviena ideoloģija viņu nespēj fundamentāli pārveidot.
Vēsturē ir piemēri, kas parāda, kas notiek, ja šīs likumības tiek ignorētas. Padomju biologs Trofims Lisenko noraidīja ģenētiku un apgalvoja, ka ar apkārtējās vides ietekmi vien iespējams pārveidot augu īpašības – piemēram, pāraudzināt ziemājus par vasarājiem. Šī “padomju zinātne”, kas ignorēja realitāti, kļuva par oficiālu politiku, rezultējoties bada gados un zinātnieku represijās. Lisenko kļūda bija nevis tikai zinātniska, bet ideoloģiska – viņš uzskatīja, ka griba un audzināšana spēj mainīt dabu. Šodien līdzīgas kļūdas redzam “dzimtes” ideoloģijā, kur cilvēka bioloģiskā realitāte tiek noliegta kultūras vai emocionālu pārliecību vārdā.
Konservatīvisms nav nostāja pret pārmaiņām kā tādām. Tas nav reakcija – tas ir pārdomāts vērtējums par to, kas ir saglabājams. Ne katrs pagātnes mantojums ir svēts, un ne katru esošo lietu vajag sargāt. Konservatīvais nojauks graustu, lai ļautu uzplaukt dārzam – bet tikai tad, ja ir pārliecība, ka tiek sagrauts tas, kas patiesi traucē dzīvot. Viņš vēlas saglabāt to, kas veido sabiedrības dzīvotspēju: ģimeni, kopienu, tautu, tikumus, veselo saprātu. Konservatīvais vēlas saglabāt radošo sākotni, kas ir kultūras pamatā.
Šodienas pasaulē konservatīvisms nostājas pret postmodernismu – filozofiju, kas noliedz patiesību, aizvieto to ar subjektīvu pieredzi, emocijām, aizvainojumu un pastāvīgu upura lomu. Šī filozofija ir mūsdienu liberālisma un sociālisma pamatā. Konservatīvais saka: “1+1=2. Ir divi dzimumi. Cilvēka daba ir nemainīga. Tauta pastāv, un tai ir tiesības uz savu identitāti.” Šī nostāja nav aizspriedumu rezultāts, bet veselā saprāta un pieredzes atziņu aizstāvēšana. Tieši šajā nostājā atrodama arī patiesa brīvība –dzīvošana saskaņā ar savu dabu, nevis tās noliegšana.
Cilvēks nav ne absolūts egoists, kā liberālisma teorijā, ne arī sevi noliedzošs altruists, kā komunisma teorijā. Cilvēka dabā ir gan griba pēc sadarbības ar līdzcilvēkiem, gan gatavība uz cīņu par resursiem – abas šīs cilvēka dabas puses vienmēr ir pastāvējušas līdzās, un neviena politiskā teorija tās negrozīs. Veselīga ir tā sabiedrība, kurā sadarbības princips tiek stiprināts, bet cīņas princips tiek ievirzīts gatavībai aizstāvēt sevi pret ārējiem draudiem. Liberālisma un komunisma projekti ir virzīti pretējā veidā – uz iekšējiem konfliktiem “multikulturālisma” un “tautu draudzības” vārdā. Nacionālisms ir alternatīva, kas ciena cilvēka dabas abas puses. Tauta ir organiska vienība, kurā tiek nodotas tradīcijas atziņas, stiprināts indivīds un notiek pašas tautas ataudze caur ģimenēm.
Arī ekonomikai konservatīvais piešķir konkrētu vietu – tā ir līdzeklis, nevis mērķis. Nevis “tirgus sabiedrība”, bet sabiedrība ar tirgu. Ekonomiskie faktori nevar būt augstāki par par vērtībām, kas nodrošina sabiedrības pastāvēšanu. Tradīcija ir augstāka. Tās avots nav tikai pieredze, bet arī augstāks garīgs pamats – vai nu izprasts caur reliģiju, filozofiju vai dabu.
Mēs dzīvojam tehnoloģiju sabiedrībā, taču apgūt tehnoloģijas ir vienkāršāk nekā apgūt cilvēka dabu. Tradīcija ir avots, kas ļauj izprast cilvēka dabu labāk nekā tehnoloģijas, kas bieži vien ir pat pretējas mūsu dabiskajām vajadzībām un nekādi neveicina cilvēka psiholoģisko vai fizisko veselību. Tehnoloģijas pašas par sevi nepadara cilvēku kulturālāku – tās drīzāk izlīdzina spēles laukumu, ļaujot primitīvākai dzīves pieejai uzvarēt pār kultūru. Būt konservatīvam nozīmē novērtēt tradīciju un sargāt pirmavotu – to liesmu, no kuras dzimst kārtība, nozīme un dzīvība –, nevis to, kas ir vecs, bet to, kas ir mūžīgi patiess.
Raivis Zeltīts
