Kara situācija ir brīdis, kurā izbeigt visas nesvarīgās blakus tēmas un vienoties par būtisko. Taču Latvijā tas šobrīd nav iespējams, jo būtiska ietekme ir ksenofīliem. Kas ir ksenofīlija? Tā ir bezierunu svešā mīlēšana – ksenofīlam viss citādais ir interesants, aizraujošs un aizstāvams. Mēs viņus dzirdam katru dienu – viņus sajūsmina nelegālie imigranti, no “rusofobijas” cietušie okupanti, pat pedofīli-slepkavas viņiem šķiet interesantas “personības”, kuras intervēt. Tas, ka te veidojas acīmredzamas pretrunas starp dažādām grupām, nav būtiski. Ksenofīlam citādais vienmēr ir aizstāvams un pelnījis, ka mēs paraugāmies uz pasauli no viņa perspektīvas, nenosodām, iekļaujam.
Senāk par šādu dabas brīnumu iznīkšanu rūpējās daba – kseonofīls bija tas, kuru paša muļķības dēļ vienkārši apēda lauva vai sadzēla indīga čūska, tāpēc viņš savus “atvērtības” gēnus nespēja nodot tālāk. Savukārt “neiecietīgie”, kuri rūpējas par savējiem un pret iebrucēju jūt naidu, bija tie, kas uzcēla civilizāciju. Taču attīstītajā civilizācijā, it īpaši sterilajā pilsētas vidē, ksenofīliem atkal ir droši izdzīvot savas fantāzijas un pat uzspiest tās sabiedrībai, kamēr viņu nomelnotie “ksenofobi” lej asinis pret brutālo ienaidnieku.
Jā, kara laikā ksenofīlija kļūst bīstama. Acīmredzams Krievijas ietekmes aģents kļūst par “nesaprasto”, kurš jāaizstāv līdz pēdējam, okupants kļūst par savu apstākļu upuri, turklāt atgādinot, ka “ne jau viņi visi slepkavo un izvaro”, genocīda atbalstītāji nav gana integrēti un iekļauti, turklāt tā esot mūsu vaina. Visur, kur jābūt normālai cilvēka reakcijai uz svešas varas un tās atbalstītāju agresiju, ir kaut kas pretējs – morāli kropls, loģiski pretrunīgs un pretlatvisks. Jo ksenofīlija iet roku rokā ar etnofobiju – visa savējā nicināšanu.
Parasta diena Twitter
Ko darīt? Mēs nevaram dusmoties, ka šādi cilvēki pastāv. Viņi nezina, ko viņi dara – nezinātu arī tad, ja tiktu spīdzināti no kāda “citādā” iebrucēja puses. Mēģinātu izprast viņa perspektīvu un to, kā latviešu “rusofobija” varēja būt pie vainas. Bet tas, ka viņi kara laikā veido atbalstu 5. kolonnai, ir nepieļaujami. Visa sabiedrība ir viņu muļķības gūstekņi. Mums ir jāprasa politiķiem pārmaiņas – vairs nav tā situācija, kad atsevišķas jomas Latvijā bija “svētās govis”. Notiek informatīvais karš, un mums šauj no mugurpuses ar Kremļa arsenālu. Ja demokrātija sevi neaizsargās no šīs sabotāžas, tad ar to arī tā beigsies. Situācija ir mainījusies – vismaz aizsardzības ministrs Artis Pabriks to saprot, norādot uz iespējama Krievijas ietekmes aģenta parādīšanos sabiedriskā medija ēterā. Politiķu iespējas gan šobrīd aprobrežojas ar vēstuļu rakstīšanu bezjēdzīgām institūcijām. Esiet drosmīgāki – piedāvājiet vēlēšanu programmās reformēt mediju politiku, lai sabiedrībai būtu pieejams Satversmes vērtībām un valsts drošībai atbilstošs sabiedriskais medijs.
Raivis Zeltīts
